Džeks Londons - Smouks un mazais

— Es nospriedu to pašu, — atbildēja Smouks. — Atbrī­vosim visus no darba, atstāsim tikai kādus desmit divpa­dsmit. Lai nomaina cits citu. Mēs ari varam nomainīt viņus. Skuju novārījumu dosim arī turpmāk.

— No tā nav nekāda labuma.

— Var jau būt, ka nav, bet tas viņiem vismaz nekaitē.

— Vēl viens izdarījis pašnāvību, — Mazais pavēstīja otrā rītā. — Tas ir Filipss. Es jau labu laiku redzēju, ka uz to pusi iet.

— Tur mēs neko nevaram darīt, — novaidējās Smouks. — Ko tu iesaki, Mazais?

— Kas? Es? Man nav ko ieteikt. Lai viss iet savu gaitu.

— Tas nozīmē, ka viņi visi apmirs, — iebilda Smouks.

— Tikai ne Ventvorts, — norūca Mazais, tāpēc ka viņš jau sen, tāpat kā Smouks, nevarēja ciest šo tipu.

Smouku mulsināja tas, ka Ventvortam slimība brīnu­mainā kārtā neķērās klāt. Kāpēc viņš vienīgais nav sa­slimis ar skorbutu? Kāpēc Lora Siblija ienīst viņu un tajā pašā laikā gaužas, pinkšķ un lūdzas viņu? Ko viņa lūdz no šī cilvēka, un ko viņš nedod Lorai?

Vairākkārt Smouks tīšām iegriezās pie Ventvorta ēdien­reizē. Tikai viens viņam likās aizdomīgs — aizdomas, ar kādām Ventvorts uzņēma viņu. Pēc tam Smouks mēģi­nāja iztaujāt Loru Sibliju.

— Zaļie kartupeļi izārstētu visus, — viņš ieminējās pravietotājai. — Es zinu to. Esmu redzējis, kā tas palīdz.

Ticība, sarūgtinājums un naids, kas uzliesmoja viņas acīs, liecināja, ka Smouks ir ticis uz pēdām.

— Kāpēc jūs ar tvaikoni neatvedāt līdzi svaigus kar­tupeļus? — viņš jautāja.

— Mēs vedām. Bet, pabraukuši pa upi uz augšu, mēs Fortjukonā tos izdevīgi pārdevām. Mums bija daudz žā­vētu kartupeļu, mēs zinājām, ka tie labāk uzglabājami. Tie pat nesasalst.

Smouks novaidējās.

— Un jūs tos visus pārdevāt? — viņš jautāja.

— Jā. Kā lai mēs to būtu zinājuši?

— Bet vai kādi pāris maisi nevarēja palikt.,, nejauši aizķerties uz tvaikoņa?

Mazliet saminstinājusies, viņa papurināja galvu, tad piebilda:

— Mēs neko neatradām.

— Bet te nevar būt? — viņš nelikās mierā.

— Kā es to varu zināt? — čerkstošā balsī atjautāja Lora Siblija. — Pārtika nebija manā pārziņā.

— To pārzināja Eimoss Ventvorts, — secināja Smouks. — Ļoti labi. Bet tagad pasakiet savas domas. Tas paliks starp mums. Kā jums šķiet, vai Ventvorts nav kaut kur nobēdzinājis mazliet zaļu kartupeļu?

— Nē, noteikti nav. Kāpēc lai viņš slēptu?

— Bet kāpēc ne?

Sieviete paraustīja plecus.

Lai kā Smouks pūlējās, viņam neizdevās piespiest Loru Sibliju atzīt, ka tāda iespēja pastāv.

— Ventvorts ir cūka, — tāds bija Mazā spriedums, kad Smouks pastāstīja viņam par savām aizdomām.

— Un Lora Siblija arī, — piebilda Smouks. — Viņa ir pārliecināta, ka viņam ir kartupeļi, bet klusē par to un cenšas panākt, lai Ventvorts dalās ar viņu.

— Bet viņam nenāk ne prātā, vai ne? — Mazais nola­māja grēcīgo cilvēku dzimumu ar vienu no savām spožā­kajām lamuvārdu tirādēm un ievilka elpu. — Abi labi, bāz tik maisā. Kaut dievs par sodu sapūdētu viņus ar skorbutu, tas ir viss, ko es varu teikt. Bet tagad iešu un sadošu Ventvortam pa galvu.

Taču Smouks aizstāvēja diplomātiskas sarunas. Tajā naktī, kad visa nometne vaidēja un gulēja, bet varbūt arī vaidēja un negulēja, viņš aizgāja uz Ventvorta neapgais­moto būdu.

— Uzklausiet mani, Ventvort, — viņš sacīja. — Lūk, šajā maisiņā man ir zelta smiltis par tūkstoš dolāriem. Es esmu viens no šī novada bagātajiem un varu to atļauties. Šķiet, ka man sākas skorbuts. Dodiet man vienu zaļu kar­tupeli, bet es došu jums zelta smiltis. Ņemiet pasveriet rokā.

Smouks nodrebēja, kad Ventvorts tumsā izstiepa roku un pasvārstīja maisiņu ar zeltu. Viņš dzirdēja, ka Vent­vorts vandās pa segām, un sajuta, ka viņatn iespiež rokā nevis smago zelta maisiņu, bet kartupeli; tas, bez šaubām, bija kartupelis vistas olas lielumā un silts, tāpēc ka bija gulējis Ventvortam zem sāniem.

Smouks negaidīja rītu. Viņš ar Mazo baidījās, ka kuru katru brīdi var nomirt divi vissmagākie slimnieki, un tū­līt devās uz viņu būdu. Bļodiņā viņi nesa kartupeli, kas maksāja tūkstoš dolāru; tas bija sarīvēts putriņā ar visu mizu un pie tās pielipušajiem smilšu graudiņiem. So biezo šķidrumu viņi pa vairākiem pilieniem vienā paņēmienā lēja briesmīgajos caurumos, kas kādreiz bija bijušas mu­tes. Visu garo nakti, nomainot viens otru, Smouks un Ma­zais deva slimniekiem kartupeļu sulu; viņi ieberzēja ar to sapampušās smaganas, kurās grabēja izkustējušies zobi, un piespieda sirdzējus norīt katru dārgā eliksīra lāsi.

Nākamās dienas vakarā abu pacientu stāvoklī bija no­tikušas apbrīnojamas, gandrīz neticamas pārmaiņas. Viņi vairs nebija vissmagāk slimie. Četrdesmit astoņas stundas pēc tam, kad bija izdzerts pēdējais kartupeļu sulas pi­liens, viņiem vismaz pagaidām vairs nedraudēja bries­mas, kaut gan saukt viņus par pilnīgi veseliem nevarēja.

— Zināt, ko es darīšu? — Smouks teica Ventvortam. — Šajā novadā man ir zelta smilšu zemes gabali, un mani vekseļi visur ir droši. Došu jurns piecsimt dolāru par katru kartupeli, līdz piecdesmit tūkstošiem. Tas būs simts ga­balu.

— Vairāk zelta smilšu jums nav? — apjautājās Vent­vorts.

— Mēs ar Mazo sagrabinājām visu, kas mums bija. Bet, goda vārds, mēs esam vairākus miljonus vērti.

— Man nav nekādu kartupeļu, — beidzot sacīja Ventvorts. — Labi būtu, ja būtu. Tas, ko es atdevu jums, bija vienīgais. To es taupīju visu ziemu, baidīdamies, ka nesaslimstu ar skorbutu. Pārdevu kartupeli tikai tāpēc, ka man vajadzīga ceļanauda, lai brauktu prom no šejienes, kad upe atbrīvosies no ledus.

Kaut gan kartupeļu sula bija izdzerta, trešajā dienā kļuva skaidrs, ka abiem smagi slimajiem kļūst aizvien labāk. Tie, kas nebija ārstēti ar kartupeļu sulu, jutās aiz­vien sliktāk. Ceturtajā rītā apraka vēl trīs šausmīgus līķus. Izturējis šo pārbaudījumu, Mazais teica Smoukam:

— Tu izmēģināji pēc sava prāta. Tagad es pamēģināšu pēc sava.

Viņš devās taisnā ceļā uz Ventvorta būdu. Kas tur no­tika, to viņš nekad nestāstīja. Mazais iznāca no būdas ar apdauzītiem un jēliem pirkstiem, bet Ventvorta seja bija vienos zilumos, un viņš vēl ilgi turēja galvu sašķiebtu uz stīvā kakla. Šīs dīvainās parādības izskaidrojums bija zili melnie pirkstu nospiedumi uz Ventvorta kakla — četri vienā un viens otrā pusē.

Pēc tam Smouks ar Mazo iebruka Ventvorta būdā, iz­grūda tās saimnieku sniegā un apgrieza būdā visu ar kā­jām gaisā. Atkliboja Lora Siblija, lai drudžaini piedalītos meklēšanā.

— Tu nedabūsi neko, vecene, kaut mēs atrastu veselu tonnu, — noteica Mazais.

Bet viņi jutās vīlušies ne mazāk kā Lora Siblija. Pat izrakņājuši grīdu, viņi neko neatrada.

— Es viņu cepinātu uz lēnas uguns, tad mēle uzreiz atraisītos, — pavisam nopietni ierosināja Mazais.

Smouks noraidoši papurināja galvu.

— Tā ir slepkavība, — Mazais palika pie savām do­mām. — Viņš tak galē nost tos nabaga dīvaiņus. Tad jau labāk būtu gāzis viņiem ar cirvi pa pieri.

Pagāja vēl viena diena. Smouks un Mazais, acu neno- laizdami, vēroja, ko dara Ventvorts. Vairākas reizes, kad viņš ar spaini rokā bija iznācis ārā, lai ietu uz strautu pēc ūdens, abi it kā nejauši tuvojās viņa būdai, un ikreiz viņš steidzās atpakaļ bez ūdens.

— Kartupeļi ir noslēpti turpat būdā, — teica Mazais.