Džeks Londons - Smouks un mazais

Здесь есть возможность читать онлайн «Džeks Londons - Smouks un mazais» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Прочие приключения, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Smouks un mazais: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Smouks un mazais»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Smouks un mazais
Džeks Londons IX sēj.

Smouks un mazais — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Smouks un mazais», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Mazais jau grasījās iet, bet Smouks satvēra viņu aiz pleca un pagrieza pret sevi.

— Smouk, es darīšu tavā labā visu, — dedzīgi teica Mazais. — Ja tu saķersi iesnas vai gulēsi ar pārlauztām rokām, es dienu un nakti sēdēšu pie tavas gultas un slau- cīšu tev degunu. Bet lai es esmu uz mūžīgiem laikiem no­lādēts, ja es tevis vai kāda cita divkājaina labā izšķiežu divus tūkstošus simt pilnvērtīgu dolāru par vistas olām!

— Dolāri taču ir mani, nevis tavi, Mazais. Man ir pa­domā kāds darījums. Gribu uzpirkt visas olas, cik vien ir Dausonā, Klondaikā, Jukonā. Tev jāpalīdz man. Pašreiz man nav laika izstāstīt visu sīki. To vēlāk, bet, ja gribi, tu vari piedalīties. Bet vispirms jādabū olas. Skrien pie Slavoviča un pērc nost visu, kas viņam ir.

— Bet ko lai es viņam saku? Viņš tak sapratīs, ka es netaisos pats ēst visas olas.

— Nesaki viņam neko. Runās nauda. Viņš pārdod vārī­tas olas par diviem dolāriem gabalā. Piesoli viņam trīs dolārus par nevārītām. Ja viņš sāk iztaujāt, saki, ka gribi iekārtot cāļu fermu. Man galvenais ir dabūt olas. Un pēc tam turpini tādā pašā garā, izokšķerē visu Dausonu un uzpērc visas olas. Saprati? Nopērc olas! Mazajā restorā- niņā pretī Slavovičam ir drusku. Nopērc tās. Es iešu uz Klondaiksitiju. Tur dzīvo kāds izputējis klibs večuks, vi­ņam ir seši duči. Viņš noturējis tās visu ziemu cerībā pārdot dārgāk, lai pietiktu atpakaļceļam līdz Sietlai. Es samaksāšu viņam ceļu un dabūšu olas! Nu, steidzies! Bez tam runā, ka tai sievietei, kas dzīvo aiz kokzāģētavas un šuj mokasīnus, arī esot kāds ducis.

— Labi, lai notiek pēc tava prāta, Smouk. Bet visvai­rāk mēs laikam gan dabūsim no Slavoviča. Es noslēgšu ar viņu kārtīgu līgumu, melnu uz balta, bet vispirms sa­vākšu pa mazumiņam, kas nu kuram ir.

— Lai notiek. Dari to ātrāk. Vakarā es tev pastāstīšu, kāds ir mans plāns.

Bet Mazais pavicināja pudeli.

— Vispirms es tomēr padakterēšu Salliju. Tik daudz olas var pagaidīt. Ja tās visas nav apēstas, tad arī netiks apēstas, kamēr es rūpējos par nabaga slimo suni, kas ne vienreiz vien ir izglābis mums dzīvību.

Vēl nekad neviena prece nebija uzpirkta tik ātri. Trijās dienās visas olaš, cik vien varēja atrast Dausonā, izņemot dažus dučus, bija pievācis Smouks ar Mazo. Par cenu Smouks netielējās. Viņš bez sarkšanas atzinās, ka samak­sājis vecajam vīram no Klondaiksitijas par viņa septiņ­desmit divām olām piecus dolārus gabalā. Taču lielāko daļu bija nopircis Mazais, turklāt ilgi kaulēdamies. Sievie­tei, kas šuva mokasīnus, viņš bija samaksājis tikai divus dolārus par olu un lepojās, ka tik veiksmīgi vienojies ar Slavoviču — nopircis no viņa septiņi simti piecpadsmit olu vidēji par divarpus dolāriem gabalā. Turpretī rūca par to, ka mazajā restorāniņā otrpus ielas par nieka simt trīsdesmit četrām olām viņam noplēsti divi dolāri un sep­tiņdesmit pieci centi gabalā.

Bet vairāki duči vēl bija divu cilvēku rokās. Viens, ar kuru Mazais mēģināja kaut ko sarunāt, bija indiāniete, kas dzīvoja būdiņā pakalnā aiz slimnīcas

— Šodien es tikšu galā ar viņu, — otrā rītā paziņoja Mazais. — Tu nomazgā traukus, Smouk. Es vienā mirkli būšu atpakaļ, ja tikai izdosies sveikā aiziet no viņas. Ar vīrišķi es ielaižos darīšanās katrā laikā. Bet tie sasodītie sievišķi… baigas lietas viņi izstrādā ar pircēju. Viņiem var vienīgi kaut ko pārdot. Varētu domāt, ka viņa tirgojas nevis ar olām, bet ar smagiem tīrradņiem.

Kad pievakarē Smouks atgriezās būdā, Mazais tupēja uz grīdas un ar aizdomīgi vienaldzīgu izskatu zieda Sal­lijai uz astes zāles.

— Kas labs? — pēc kāda brīža nevērīgi apjautājās Mazais.

— Nav nekā, — atbildēja Smouks. — Kā tev izgāja ar to skvo?

Mazais uzvaroši pameta ar galvu uz to pusi, kur uz galda stāvēja spainītis ar olām.

— Par septiņiem dolāriem gabalā, — viņš atzinās, kādu brīdi klusēdams padarbojies ar asti.

— Es beigās piedāvāju desmit, — sacīja Smouks, — un tad tas zellis pateica, ka esot jau pārdevis olas. Slikti rādās, Mazais. Mums uzradies konkurents. Tās div­desmit astoņas olas sagādās mums raizes. Saproti, uz­pirkšanā veiksme ir atkarīga no tā, vai tu dabū visas olas līdz pēdējai,

Neizteicis līdz galam, viņš cieši pavērās savā kompan­jonā. Mazais izskatījās pēkšņi pārvērties — viņš visiem spēkiem centās neizrādīt satraukumu. Viņš aiztaisīja zie­des bunduli, lēni un rūpīgi noslaucīja rokas gar Sallijas spalvu, piecēlās, aizgāja kaktā, paskatījās termometru un nāca atpakaļ. Viņš ierunājās klusi, rāmi un ārkārtīgi pie­klājīgi:

— Vai tu nebūtu tik laipns un neatkārtotu, cik olu tu gribēji nopirkt no tā zeļļa?

— Divdesmit astoņas.

— Hm, — Mazais norūca un ar vieglu galvas mājienu pateicās Smoukam. Pēc tam domīgi un nīgri paskatījās uz plīti. — Smouk, mums jāuztaisa jauna plīts. Šī kur­tuve galīgi izdegusi, tā ka no plāceņiem iznāk ogles.

— Liec mierā kurtuvi un pastāsti, kas noticis, — iejau­cās Smouks.

— Kas noticis? Tu gribi zināt, kas noticis? Labi, esi tik laipns un pievērs savas skaistās acis spainim, kas stāv uz galda. Nu, redzi?

Smouks pamāja ar galvu.

— Re, ko es gribu tev teikt. Tajā spainī ir akurāt div­desmit astoņas olas, ne vairāk, ne mazāk, un katra no tām, kaut velns viņas parāvis, maksā akurāt septiņus kārtīgus, apaļus, pilnvērtīgus dolārus. Ja tev deg uzzināt kaut ko vairāk, es labprāt sniegšu ziņas,

— Tālāk, — lūdza Smouks.

— Tas vecais, ar ko tu mēģināji sarunāt, bija garš indiānis, vai ne?

Smouks atkal pamāja ar galvu, un pēc tam viņam bija jāpamāj pēc katra jautājuma.

— Pusvaiga viņam nospraucis lācis, vai ne? Viņš tir­gojas ar suņiem, ir tā? Viņu sauc Džims Rētainais Ģīmis? Vai tā ir vai nav? Nu, tagad tu saproti, par ko es ru­nāju?

— Tu domā, ka mēs esam pārsolījuši…

— Viens otru. Kā āmen baznīcā. Tā skvo ir viņa sieva, un viņiem ir māja uzkalnā aiz slimnīcas. Es būtu nopircis tās olas par diviem dolāriem gabalā, ja tu nebūtu iemai­sījies.

— Un es tāpat, — iesmējās Smouks, — ja tu, sasodīts, nebūtu izjaucis! Bet tam nav nozīmes. Toties mēs zinām, ka esam visu uzpirkuši. Tas ir galvenais.

Veselu stundu Mazais ņēmās, ar norakstītu zīmuļa galu vilkdams uz trīs gadus vecas avīzes malām kaut kādus ķeburus, un, jo garāki un nesaprotamāki kļuva skaitļu stabiņi, jo jautrāks kļuva viņš pats.

— Te nu tas ir! — beidzot teica Mazais. — Jauki,, vai ne? Man šķiet gan. Skat, ko es sarēķināju. Mūsu rīcībā šobrīd ir deviņi simti septiņdesmit trīs olas. Tās izmak­sājušas mums divi tūkstoši septiņi simti sešdesmit dolāru, rēķinot smiltis par sešpadsmit dolāriem uncē un nerēķi­not klāt mūsu laiku. Bet tagad klausies. Ja mēs izspiedī­sim no Trakā desmit dolārus par olu, mēs dabūsim akurāt seši tūkstoši deviņi simti septiņdesmit dolāru tīras peļņas. Tas nu gan ir ķēriens! Un puse pienākas man! Liec to aiz auss, Smouk. Esmu tev pateicīgs, traki pateicīgs. Kam man rikšošanas sacensības! Drīzāk tad lieku uz vistām nekā uz zirgiem.

Tovakar pulksten vienpadsmitos Smouku no dziļa miega pamodināja Mazais, kura parka dvesa aukstumu un roka, ar ko viņš pieskārās pie Smouka vaiga, bija ledaina.

— Kas tad nu? — norūca Smouks.- — Sallijai pēdējā spalva nogājusi?

— Nē jau. Man ir patīkami jaunumi. Es runāju ar Sla- voviču. Pareizāk sakot, Slavovičs runāja ar mani, tāpēc ka viņš iesāka pirmais. Viņš sacīja man: «Gribu parunāt ar tevi par tām olām. Es nevienam neko neesmu bildis. Neviens nezina, ka esmu pārdevis tās tev. Bet, ja tu gribi taisīt naudu, es tev varu dot labu padomu.» Un viņš to arī izdarīja, Smouk. Uzmini, kādu padomu viņš deva!

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Smouks un mazais»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Smouks un mazais» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
Džeks Londons - Sniega meita
Džeks Londons
Džeks Londons - Smouks Belju
Džeks Londons
Džeks Londons - Pirms Ādama
Džeks Londons
Отзывы о книге «Smouks un mazais»

Обсуждение, отзывы о книге «Smouks un mazais» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x