Džeks Londons - Smouks un mazais

— Pēc tam tu vari pārdot tās par divdesmit gabalā un nopelnīt divtik, — ieteica Mazais.

Trakais bēdīgi papurināja galvu un uzlika sev uz šķīvja pupas.

— Tas man ir par sālītu, Mazais. Man vajadzīgas tikai dažas. Es varētu paņemt pāris duču par desmit dolāriem gabalā. Pat par divdesmit paņemtu, bet visas nopirkt es nevaru.

— Visas vai nevienu! — Tāds bija Smouka ultimāts.

— Paklausieties jūs abi, — vaļsirdības uzplūdā sacīja Trakais. — Es būšu ar jums pilnīgi atklāts, bet tas lai paliek starp mums. Jūs jau zināt, ka mēs ar mis Erolu bijām saderinājušies. Nu, bet tagad viņa ir lauzusi solli jumu. Jūs to zināt. Visi to zina. Olas man vajadzīgas priekš viņas.

— Ha! — zobgalīgi novilka Mazais. — Tagad ir skaidrs, kam tev vajadzīgas olas ar visām čaumalām. To nu gan es nebiju gaidījis no tevis!

— Ko tad?

— Tas tak ir zemiskums, es tev teikšu! — iesaucās Mazais, no sirds sašutis. — Es nebrīnītos, ja kāds ielaistu tev lodi pierē, tu esi to pelnījis.

Trakais iekaisa, gatavs ļaut vaļu vienam no saviem slavenajiem dusmu uzplūdumiem. Viņš sažņaudza lēto dakšiņu ar tādu spēku, ka tā saliecās, viņa zilās acis šķīla zibeņus.

— Paklau, Mazais, ko tu ar to gribi teikt? Ja tu domā, ka man aiz ādas kaut kas nelabs …

— Ko gribu teikt, to pateicu, — spītīgi atcirta Ma­zais. — Vari būt drošs, ka man nekas nav aiz ādas. Tā­das lietas dara atklāti. Citādi mest nemaz nav iespējams.

— Ko mest?

— Olas, žāvētas plūmes, bumbas, visu ko. Bet tu, Tra­kais, maldies. Uz teātri neiet ļaudis, kas to cietīs. Kaut gan viņa ir aktrise, tev nav tiesību apmētāt viņu uz ska­tuves ar olām.

Brīdi šķita, ka Trakais vai nu pārsprāgs, vai arī viņu ķers trieka. Viņš norija svilinoši karsto kafiju un pama­zām atguvās.

— Tu kļūdies, Mazais, — viņš salti un apdomīgi teica.

— Es netaisos apmētāt viņu ar olām. Saproti, cilvēk, — viņš dedzīgi iesaucās, — es gribu pasniegt viņai olas uz šķīvja sakultas — tādas viņai ļoti garšo!

— Es jau zināju, ka tas nav iespējams, — iepriecināts sacīja Mazais. — Es zināju, ka tu neesi spējīgs pastrādāt zemiskus numurus.»

— Tad ir labi, Mazais, — piedodoši sacīja Trakais.

— Bet ķersimies pie darījuma. Tagad jūs zināt, kāpēc man vajadzīgas olas. Man tās nāvīgi vajadzīgas.

— Vai tu ņemsi tās par deviņi tūkstoši seši simti div­desmit dolāriem? — jautāja Mazais.

— Tā ir laupīšana, nekas vairāk, — saļaunojies teica Trakais.

— Tas ir darījums, — atcirta Smouks. — Varbūt tu domā, ka mēs uzpirkām olas, lai uzlabotu savu vese­lību, ko?

— Saprotiet jel, — Trakais sāka lūgties. — Man va­jadzīgi tikai pāris duču. Es maksāšu jums divdesmit do­lāru gabalā. Ko lai es iesāku ar pārējām olām? Gadiem ilgi esmu dzīvojis te un izticis bez olām un, jādomā, kaut kā iztikšu arī turpmāk.

— Necel seksti gaisā, — Mazais deva padomu. — Ja negribi olas, nevajag arī. Mēs tev virsū nebāžamies.

— Man tās ir vajadzīgas, — žēlabaini teica Trakais.

— Tu tak zini, cik tās tev izmaksās, — deviņi tūkstoši seši simti divdesmit dolāru, bet, ja esmu sarēķinājis ne­pareizi, var pārrēķināt.

— Bet ja nu ar tām nekas neiznāk? — iebilda Trakais. — Ja nu mis Erolai olas vairs negaršo?

— Es teiktu, ka mis Erola ir šo olu vērta, — rāmi iemi­nējās Smouks.

— Vērta! — pietrūcies kājās, Trakais ļāva vaļu savai daiļrunībai. — Viņa ir miljons dolāru vērta. Viņa ir visu manu īpašumu vērta. Viņa ir visu Klondaikas zelta smilšu vērta. — Viņš apsēdās un turpināja mierīgāk: — Bet tas nenozīmē, ka man jāizgrūž desmittūkstoš dolāru par vi­ņas brokastīm. Man ir tāds ierosinājums. Aizdodiet man pāris duču olu. Es atdošu tās Slavovičam, un viņš manā vārdā pasniegs olas mis Erolai. Viņa simt gadu nav uz­smaidījusi man. Ja šīs olas dāvās man viņas smaidu, es paņemšu no jums visas.

— Vai tu esi ar mieru parakstīt kontraktu ar šādiem noteikumiem? — steigšus jautāja Smouks, zinādams, ka Lusila Erola smaidīs.

Trakais noelsās vien.

— Šinī mājā gan ātri kārto visas lietas, — viņš sacīja ar dzēlīgu pieskaņu balsī.

— Mēs tikai piekrītam tavam ierosinājumam, — atbil­dēja Smouks.

— Lai notiek. Dod šurp papīru un raksti mudīgi kontr­aktu, — piespiests pie sienas, dusmīgi teica Trakais.

Smouks tūlīt izrakstīja dokumentu, kas apstiprināja, ka Trakais apņemas samaksāt desmit dolāru par katru vi­ņam piedāvāto olu ar noteikumu, ka divi duči avansā pa­ņemto olu palīdzēs viņam samierināties ar Lusilu Erolu.

Trakais jau grasījās parakstīt papīru, bet pēkšņi sa­stinga ar spalvaskātu rokās.

— Vēl kas, — viņš teica. — Ja es pērku olas, tad tām jābūt svaigām.

— Nesvaigu olu Klondaikā nemaz nav, — nospurcās Mazais.

— Un tomēr, ja es atradīšu kaut vienu vecu olu, jūs man par to atdosiet desmit dolāru.

— Protams, — nomierinoši sacīja Smouks. — Tas ir taisnīgi.

— Un es apņemos apēst katru vecu olu, ko tu atra­dīsi, — paziņoja Mazais.

Smouks iesprauda kontraktā vārdu «svaigas», Trakais drūmi parakstījās, paņēma spainīti ar diviem dučiem iz­mēģinājuma olu, uzvilka dūraiņus un atvēra durvis.

— Sveiki, laupītāji! — viņš norūca un aizcirta durvis.

Otrā rītā Smouks pats savām acīm redzēja, kas notiek

pie Slavoviča. Trakais uzaicināja viņu apsēsties pie sava galdiņa blakus Lusilas. Erolas galdiņam. Viss risinājās gandrīz tā, kā viņa bija paredzējusi.

— Vai jūs vēl neesat dabūjis olas? — viņa raudulīgi jautāja viesmīlim.

— Nē, kundze, — skanēja atbilde. — Kāds, tā stāsta, esot uzpircis Dausonā visas olas. Misters Slavovičs mē­ģināja dabūt dažas speciāli jums. Bet tas, kas visas uz­pircis, negrib laist savus krājumus ārā no rokām.

Sajā mirklī Trakais pasauca saimnieku un, saņēmis aiz pleca, pievilka sev klāt.

— Paklausies, Slavovič, — viņš aizsmakušā balsī čuk­stēja, — vakar vakarā es iedevu tev divus dučus olu. Kur tās ir?

— Pieliekamajā. Tikai sešas atsaldēju un turu jums gatavībā.

— Tās nav domātas man, — Trakais čukstēja vēl klu­sāk. — Sakul tās un pasniedz mis Erolai.

— Es pats visu izdarīšu, — Slavovičs apsolīja.

— Un neaizmirsti nodot sveicienus no manis, — Tra* kais piebilda, palaizdams vaļā Slavoviča plecu, ko visu laiku bija turējis kā spīlēs.

Skaistā Lusila Erola nelaimīgi skatījās šķīvī, uz kura bija gaļa ar konservētu kartupeļu biezeni, kad Slavovičs pasniedza viņai divas mīksti saceptas olas.

— Misters Trakais sūta jums sveicienu, — viņš teica tā, ka arī pie blakusgaldiņa sēdošie dzirdēja.

Smouks klusībā atzina, ka Lusila ir lieliska aktrise: viņas sejā uzplaiksnīja prieks, galva pagriezās, it kā vēs­tīdama nevilšu smaidu, ko atturēja tikai pašsavaldīšanās, un tad viņa aizgriezās, lai kaut ko pateiktu restorāna saimniekam.

Trakais zem galda uzmina Smoukam uz kājas.

— Vai viņa ēdīs? Tas ir galvenais — vai viņa ēdīs? — Trakais nemierīgs čukstēja.

Sāniski paskatījušies uz blakusgaldiņu, viņi redzēja, ka Lusila Erola šaubās: viņa tikko neatstūma šķīvi, taču kārdinājums bija pārāk liels.

— Es ņemu tās olas, — Trakais teica Smoukam. — Kontrakts paliek spēkā. Vai tu redzēji? Vai redzēji viņu? Gandrīz vai pasmaidīja. Es viņu pazīstu. Viss ir kārtībā. Rīt vēl pāris olu, un viņa man piedos, mēs sa­labsim. Ja viņas nebūtu te, es tev, Smouk, paspiestu roku, tik pateicīgs es esmu. Tu neesi laupītājs, tu esi labdaris.