Džeks Londons - Smouks un mazais

Trakais papurināja galvu.

— Rēķināšanā es neesmu nekāds stiprais. Kad skaita pa vienam tūkstotim, tad ir droši, ka nevar kļūdīties.

Viņš izvilka no kažoka iekškabatām divus tik apaļus un garus maisiņus ar zelta smiltīm, ka tie atgādināja desas. Kad viņš bija samaksājis par pirmo tūkstoti, maisiņos nebija palicis zelta smilšu vairāk kā par dažiem simtiem dolāru.

Pienesuši pie galda ziepju kasti, viņi sāka pārskaitīt nā- kaņiās trīstūkstoš olas. Noskaitījis simtu, Trakais atkal spēcīgi sita olu pret galda malu. Bija dzirdams nevis krakšķis, bet tāda skaņa, it kā būtu sista nevis ola, bet marmora gabals.

— Caur un cauri sasalusi, — teica Trakais un belza spēcīgāk.

Viņš pacēla olu, un visi redzēja, ka sitiena vietā čau­mala sabirzusi putekļos.

— Nūja, — sacīja Mazais, — kā tad lai nebūtu sasa­lusi, ja tā vesta no Četrdesmitās Jūdzes. Tā jācērt ar cirvi.

— Nes šurp cirvi, — teica Trakais.

Smouks atnesa cirvi, un Trakais, kam bija mežcirtēja ievingrinātā roka un acs, pārcirta olu tieši uz pusēm. No iekšpuses tā izskatījās apšaubāmi. Nelāgā nojautā Smou­kam pa muguru noskrēja skudriņas. Mazais bija drošsir­dīgāks. Viņš paostīja vienu olas pusi.

— Ož kā parasti, — viņš sacīja.

— Toties izskatās neparasti, — iebilda Trakais. — Un kā gan olas var ost, ja tās visas sasalušas akmenī? Acu­mirkli!

Viņš uzlika abas puses uz pannas, bet pannu — uz karstās plīts priekšējā riņķa. Visi trīs, iepletuši nāsis, klu­sēdami gaidīja. Pamazām istabā sāka izplatīties nepār­protama smaka. Trakais cieta klusu, un arī Mazais ne­vēra vaļā muti, lai gan viss bija skaidrs.

— Met to laukā! — elpai trūkstot, iekliedzās Smouks.

— Kāda tur jēga? — jautāja Trakais. — Jāpārbauda arī pārējās.

— Tikai ne iekšā. — Smouks klepoja un ar mokām pār­varēja nelabumu. — Cērt tās pušu, tāpat varēs redzēt. Met to laukā, Mazais! Fū! Un atstāj durvis vaļā!

Vēra vaļā kasti pēc kastes, uz labu laimi ņēma olu pēc olas, un cirta uz pusēm, bet tās visas bija bezcerīgi, ne­glābjami sapuvušas.

— Es neprasu, lai tu tās ēstu, Mazais, — Trakais viņu vilka uz zoba, — tikai atļaujiet man lasīties ātrāk prom no šejienes. Manā kontraktā ir runa tikai par labām olām. Ja jūs aizdotu man pajūgu, es aizvestu svaigās olas, ka­mēr arī tās nav sākušas smirdēt.

Smouks palīdzēja piekraut kamanas. Mazais apsēdās pie galda, lai izliktu pasjansu.

— Saki — cik ilgi jūs glabājāt šo preci? — Trakais pašās beigās dzēlīgi apvaicājās. „

Smouks neatbildēja un, paskatījies uz Mazo, kas bija pilnīgi aizņemts ar pasjansu, tikai svieda ziepju kastes ārā sniegā.

— Saki, Mazais, — cik tu samaksāji par šiem trim tūkstošiem? — Smouks mierīgi jautāja.

— Astoņus dolārus gabalā. Klusē un liec mani mierā. Es protu rēķināt ne sliktāk kā tu. Mēs šajā jandāliņā esam zaudējuši septiņpadsmit tūkstošus dolāru, ja kāds grib zināt. To es aprēķināju, kamēr mēs gaidījām, kad varēs paostīt pirmo olu.

Smouks dažas minūtes domāja, tad atkal ierunājās:

— Paklau, Mazais, zelta smiltis par četrdesmit tūksto­šiem dolāru sver divi simti mārciņu. Trakais paņēma mūsu pajūgu, lai aizvestu olas. Viņš atnāca bez kama­nām. Tie divi maisiņi ar smiltīm, kuri bija viņam kabatā, svēra mārciņas divdesmit katrs. Norunāts bija maksāt tūlīt skaidrā naudā. Viņš bija paņēmis līdzi tik daudz, cik vajadzēja, lai samaksātu par labajām olām. Viņš ij nedomāja maksāt par tiem trim tūkstošiem. Viņš zināja, ka tās ir sapuvušas. Bet kā viņš to varēja zināt? Kā lai to saprot, ko?

Mazais savāca kārtis, gribēja no jauna tās sajaukt, bet pārdomāja.

— Tur nav ko saprast. To pat bērns izskaidros. Mēs zaudējām septiņpadsmit tūkstošus. Trakais nopelna sep­tiņpadsmit tūkstošus. Tās olas, ko atveda Gotero, piede­rēja pašam Trakajam. Vai vēl ko gribi zināt?

— Jā. Vai tev nebija tik daudz sajēgas, ka olas, iekams tās pērk, vispirms ir jāpārbauda?

— Atbildēt uz šo.jautājumu ir tikpat viegli. Trakais šito blēžu spēli bija izdomājis līdz sekundei. Man nebija laika pētīt, vai olas ir svaigas vai nav. Vajadzēja steigties, lai atgādātu tās laikā šurp. Bet tagad, Smouk, esi tik labiņš un atļauj uzdot vienu delikātu jautājumu. I<���ā sauca to personu, kas tevi samācīja, lai tu nodarbojies ar olu uz­pirkšanu?

Mazais bija sešpadsmit reižu neveiksmīgi izlicis pasjansu, bet Smouks jau vīkšās gatavot vakariņas, kad pie durvīm pieklauvēja pulkvedis Bovijs. Viņš iedeva Smoukam vēstuli un aizgāja uz savu būdu.

— Vai tu redzēji viņa ģīmi? — satracināts iekliedzās Mazais. — Viņš tikko spēja noturēties neiesmējies. Nu gan būs liela zviegšana par mums abiem. Tagad mums Dausonā vairs nav dzīves.

Vēstule bija no Trakā, un Smouks nolasīja to skaļi:

«Dārgais Smouk un Mazais! Sūtu Jums sveicienu un ielūdzu Jūs šodien vakariņās pie Slavoviča. Tur būs mis Erola, kā arī Gotero. Pirms pieciem gadiem Sērklā mēs ar viņu bijām kompanjoni. Viņš ir lāga zēns un būs mans vedējtēvs. Tagad par olām. Tās nokjuva Klondaikā pirms četriem gadiem un jau toreiz bija sapuvušas. Olas bija sapuvušas, kad tās sūtīja no Kalifornijas. Tās vienmēr ir bijušas sapuvušas. Vienu ziemu tās palika Karlukā, otru ziemu Nutlikā, bet pēdējo ziemu — Četrdesmitajā Jūdzē, kur tās pārdeva, tāpēc ka nebija samaksāts par glabāšanu. Bet šoziem tās, jādomā, paliks Dausonā. Neturiet tās siltā istabā. Lusila lika pateikt Jums, ka mums visiem kopā tomēr ir izdevies izkustināt Dausonu. Iedzeršana uz Jūsu rēķina, es domāju.

Visdziļākajā cieņā Jūsu draugs T.»

— Nu? Ko tu teiksi? — jautāja Smouks, — Mēs, pro­tams, pieņemsim ielūgumu?

— Es tev pateikšu kaut ko, — atbildēja Mazais. — Tra­kajam nekas nenotiks, ja t viņš arī izputēs. Viņš ir labs aktieris, sasodīti labs aktieris. Un vēl ko es teikšu: visa mana rēķināšana nekur neder. Trakais vinnē ne tikai sep­tiņpadsmit tūkstošus, viņš vinnē daudz vairāk. Mēs abi esam uzdāvinājuši viņam visas svaigās olas, cik vien to bija Klondaikā, — deviņi simti sešdesmit četras, ja pie­skaita tās divas, ko es piesviedu klāt, lai būtu apaļš skaits. Un viņš, nekrietnieks, aizstiepa līdzi arī tās trīs olas, ku­ras mēs sasitām uz pannas. Un visbeidzot es tev teikšu, re, ko. Mēs abi esam nelabojami zelta meklētāji un pie­dzīvojuši zeltrači. Bet, ja runā par naudas būšanām un dažādiem paņēmieniem, kā uz līdzenas vietas kļūt bagā­tiem, tad mēs esam tādi vientiesīši, kādi pasaulē vēl nav redzēti. Labāk pēc visa notikušā līdīsim pa kalniem un mežiem, un, ja tu man kādreiz ieminēsies par olām, tad es tev vairs neesmu kompanjons. Saprati?

Smouks un Mazais saskrējās uz stūra pie «Aļņa raga». Smouks izskatījās apmierināts un soļoja naigi. Turpretī Mazais ļāpāja nomākts un nedrošs.

— Uz kurieni? — jautri uzsauca Smouks.

— It kā es zinātu, — Mazais skumīgi atbildēja. — Nav ne jausmas. Man nav kur dēties. Divas stundas es nositu ar pokeru: nāvīgi garlaicīga spēle, visas kārtis palika rokā. Vienreiz saspēlēju ar Skifu Mičelu kribidžu uz iedzeršanu un tagad esmu tik mīksts, ka nezinu, ko lai dara. Vazājos pa ielām un gaidu — kaut vai suņi būtu saplēsušies vai notiktu kāds ķīviņš, vai kaut kas tādā garā.

— Es varu piedāvāt tev kaut ko labāku, — teica Smouks. — Tāpēc arī meklēju tevi. Nāc līdzi!