Džeks Londons - Smouks un mazais

Smouks atgriezās būdā pacilātā noskaņojumā un at­rada Mazo pagalam izmisušu vienatnē spēlējam pasjansu. Smouks jau sen zināja: ja Mazais viens pats spēlē kārtis, tā ir zīme, ka šī pasaule brūk kopā.

— Liec mani mierā, nerunā ar mani, — ar šādiem vār­diem draugs sagaidīja Smouku.

Bet drīz jo drīz Mazais neizturēja un sāka kratīt sirdi.

— Viss vējā, — viņš teica, smagi nopūzdamies. — Mēs esam izputējuši. Rīt visos krodziņos pārdos kokteili ar olu par dolāru glāzē. Dausonā nebūs neviena trūcīga bār­meņa, kas nevarētu pielocīt vēderu pilnu ar olām. Kā tu domā, kam es ieskrēju krūtīs? Kādam puisim, kas atve­dis trīs tūkstošus olu, vai saproti? Trīs tūkstoši, tikko atgādāti no Četrdesmitās Jūdzes.

— Pasaciņas, — neticīgi sacīja Smouks.

— Pasakaina ellīte! Es pats redzēju tās. Viņu sauc Gotero — milzīga auguma zilacains puisis, vietējais francūzis. Vispirms viņš jautāja pēc tevis, tad paaicināja mani sāņus un iedūra man taisni sirdī. Viņu uztraucis tas, ka mēs uzpērkam olas. Viņš zinājis, ka Četrdesmitajā Jūdzē ir trīs tūkstoši olu, un taisnā ceļā braucis uz tu­rieni un nopircis tās. «Parādi man tās,» es saku. Šis pa­rāda arī. Tur krastā bija viņa suņu pajūgi un divi dzinēji indiāņi, kas, tikko atbraukuši no Četrdesmitās Jūdzes, atpūtās. Un kamanās bija ziepju kastes, nelielas koka kastes. Mēs izvilkām vienu un turpat upes vidū uz ledus* attaisījām. Tur iekšā bija olas! Pilns ar olām, pa vidu sabērtas zāģu skaidas. Smouk, mēs esam paspēlējuši. Vai tu zini, ko tas bezkauņa man pateica? Viņš mums tās vi­sas atdodot par desmit dolāriem gabalā. Bet zini, ko viņš 1 darīja, kad es gāju ārā no viņa būdas? Rakstīja sludinā­jumu, ka pārdod olas. Pateica, ka par desmit dolāriem ga­balā mums pārdošot pirmajiem un gaidīšot līdz diviem dienā. Ja mēs nepiekritīšot, viņš laidīšot olas pārdo­šanā — un mums atlikšot tikai noplātīt rokas. Viņš ar tādām lietām nekad neesot nodarbojies, bet te nu esot izdevība — un to viņš garām nelaidīšot. Cik es sapratu, tad to viņš par mums abiem.

— Nekas, — bezbēdīgi teica Smouks, — Nezaudē galvu un ļauj man brītiņu padomāt. Jārīkojas ātri un saska­ņoti — tas ir viss, kas mums jādara. Es sarunāšu, lai Trakais divos atnāk pēc sava pirkuma. Tu nopirksi olas no tā Gotero. Mēģini pakaulēties. Pat tad, ja tu samak­sāsi desmit dolāru gabalā, Trakais tik un tā paņems no mums šīs olas par to pašu cenu. Ja vari dabūt lētāk, ne­kas — mēs nopelnīsim arī ar to. Tagad ej. Pielūko, lai tās būtu te ne vēlāk kā pulksten divos. Aiztapini no pulkveža Bovija suņus un paņem mūsu pajūgu. Un tieši divos esi klāt.

— Paklau, — uzsauca Smouks, kad Mazais jau gāja lejā pa nogāzi, — labāk paķer līdzi lietussargu. Es nebrī­nītos, ja sāktu līt olu lietus.

Smouks atrada Trako krodziņā «M. un M.», un sākās vētraina izskaidrošanās.

— Ņem vērā, ka mēs esam nopirkuši vēl olas, — teica Smouks, kad Trakais bija piekritis pulksten divos ierasties ar zelta smiltīm viņu būdā un norēķināties.

— Jums labāk veicas atrast olas, nevis tā* kā man, — sacīja Trakais. — Jā, bet cik olu jūs esat nopirkuši šo­reiz, un cik smilšu man jāņem līdzi?

Smouks atšķīra piezīmju grāmatiņu.

— Mazais te aprēķinājis, ka mums ir trīs tūkstoši de­viņi simti sešdesmit divas olas. Ja pareizina ar desmit…

— Četrdesmit tūkstošu dolāru! — ieaurojās Trakais.

— Jūs taču teicāt, ka jums esot tikai kaut kas ap deviņi simti olu! Tā ir izspiešana! Es neesmu ar to mierā!

Smouks izvilka no kabatas kontraktu un parādīja pun­ktu par visu olu pirkšanu.

— Te nav teikts, tieši cik olu mēs piegādājam. Tu pie­kriti maksāt desmit dolārus par katru olu, ko saņemsi no mums. Tagad tās olas mums ir, un, ja jau kontrakts ir pa- Baķstīts, tad parakstīts. Godīgi sakot, Trakais, mēs par šo jauno pievedumu uzzinājām tikai pēc tam, kad kontrakts bija parakstīts. Tad mēs bijām spiesti pirkt olas, lai mūsu darījums neizjuktu.

Piecas garas minūtes Trakais cīnījās ar sevi, līdz ne­gribīgi padevās.

— Nu gan esmu iekritis, — viņš saraustīti teica. — Ej kur iedams, visur olas. Jo ātrāk es izkulšos no šī jam­padrača, jo labāk. Var vēl olu lavīna uzgāzties uz galvas. Divos es būšu klāt. Bet padomā — četrdesmit tūkstošu dolāru!

— Tikai trīsdesmit deviņi tūkstoši seši simti divdes­mit, — pārlaboja Smouks.

— Tas ir divsimt mārciņu smilšu! — izgrūda Trakais.

— Man būs jāved tās šurp ar suņiem.

— Mēs aizdosim tev savu pajūgu, ar ko aizvest olas, — piedāvāja Smouks.

— Bet kur lai ēs tās grūžu? Nekas. Es atbraukšu. Bet līdz kapa malai es vairs neņemšu mutē olas. Man metas slikta dūša, pat domājot par tām.

Pusdivos stāvajā nogāzē uzbrauca divi pajūgi: Mazais bija atvedis no Gotero pirktās olas.

— Mēs nopelnām gandrīz divreiz vairāk, — viņš teica, kopā ar Smouku nesdams ziepju kastes būdā. — Es devu par tām astoņus dolārus, un, pamatīgi izlamājies franciski, viņš piekāpās. Tātad tīrā peļņa mums iznāk divi dolāri par olu, bet to ir trīs tūkstoši. Samaksāju viņam visu. Te ir kvīts.

Kamēr Smouks sadabūja svarus un gatavojās pārdo­šanai, Mazais nodarbojās ar aprēķiniem.

— Re, tāds ir iznākums, — viņš uzvaroši paziņoja.

— Mēs vinnējam divpadsmittūkstoš deviņi simti septiņ­desmit dolāru. Un Trakajam arī nenodarām pāri. Viņš vinnē mis Erolu. Turklāt viņš dabū visas olas. Grozies, kā gribi, darījums izdevīgs visiem. Neviens nav zaudētājs.

— Pat Gotero ieņem divdesmit četrus tūkstošus, — iesmiedamies teica Smouks, — protams, atskaitot nost to, ko viņam izmaksājušas olas un vešana. Un, ja Trakais sa­domās pārdot tās olas tālāk, arī viņš izsitīs sev peļņu.

Tieši pulksten divos Mazais, palūkojies ārā, ieraudzīja Trako nākam augšā. Viņš ienāca žirbs un lietišķs. Novil­cis smago lāčādas kažoku, viņš pakāra to uz naglas un apsēdās pie galda.

— Nesiet nu šurp olas, pirāti, — viņš sāka. — Un tur­pmāk ir nedomājiet ieminēties man par tām, citādi jums klāsies plāni.

Un visi trīs sāka skaitīt agrāk nopirktās olas. Kad bija noskaitīti divi simti, Trakais piepeši pārsita vienu olu pret galda malu un ar īkšķiem veikli attaisīja to.

— Ei, pagaidi! — sāka protestēt Mazais.

— Vai tad tā nav mana ola, ko? — atcirta Trakais.

— Vai es nemaksāju par to desmit dolāru, ko? Bet es negribu pirkt kaķi maisā. Ja jau es izgrūžu desmit dolāru par olu, man jāzina, ko es saņemu.

— Ja tev ola nepatīk, es varu to apēst, — dzēlīgi iero­sināja Mazais.

Trakais paskatījās, paostīja un papurināja galvu.

— Nav vērts, Mazais. Ola ir laba. Iedod man katliņu. Es pats apēdīšu to vakariņās.

Trakais pārbaudot sasita vēl trīs olas un izlēja tās bla­kus noliktajā katliņā.

— Te ir par divām vairāk, nekā tu teici, Mazais, — viņš sacīja, kad skaitīšana bija beigusies. — Nevis deviņi simti sešdesmit divas, bet deviņi simti sešdesmit četras.

— Esmu nepareizi saskaitījis, — tūlīt atzinās Mazais.

— Mēs piesviedīsim tās klāt, lai būtu apaļš rēķins.

— Jūs, jādomā, varat to atļauties, — drūmi piekrita Trakais. — Te ir gandrīz tūkstotis. Deviņi tūkstoši seši simti divdesmit dolāru. Par to es maksāju tūlīt. Raksti kvīti, Smouk.

— Pārskaitīsim visas, — ierosināja Smouks, — un tu samaksāsi par visām uzreiz.