Džeks Londons - Smouks un mazais

— Tūlīt?

— Nūja.

— Uz kurieni?

— Uz otru krastu, ciemos pie vecā Dvaita Sendersona.

— Pirmā dzirdēšana par tādu, — Mazais sacīja paga­lam nomākts. — Un vispār pirmā dzirdēšana, ka viņpus upes kāds dzīvo. Kāpēc viņš tur apmeties? Vai viņš nav muļķa prātā?

— Viņš kaut ko pārdod, — iesmiedamies teica Smouks.

— Suņus? Raktuvi? Tabaku? Gumijas zābakus?

Smouks pēc katra jautājuma papurināja galvu.

— Nāc līdzi, tad pats redzēsi. Gribu uz labu laimi no­pirkt no viņa kaut ko, un, ja ir vēlēšanās, vari piedalīties uz pusgrauda.

— Tikai nesaki, ka gribi pirkt olas! — iesaucās Ma­zais, saviebies mākslotā baiļumā.

— Nāc vien, nāc, — aicināja Smouks. — Un, kamēr iesim pāri upei, vari minēt desmit reižu.

Ielas galā viņi nonāca Jukonas stāvajā krastā un no­kāpa uz ledus. Trīsceturtdaļjūdzes tālāk tieši viņiem priekšā simtiem pēdu augstu slējās pretējā krasta klintis. Uz to pusi starp salauztiem un virspusē izstumtiem ledus bluķiem aizlocījās tikko samanāms celiņš. Mazais stam­pāja Smoukam pa pēdām, īsinādams laiku ar minējumiem, kas gan Dvaitam Sendersonam varētu būt pārdodams.

— Ziemeļbrieži? Vara raktuves vai ķieģeļceplis? Tas varētu būt viens. Lāčādas vai vispār kaut kādas ādas? Loterijas biļetes? Kartupeļu lauks?

— Gandrīz uzminēji, — Smouks drošināja. — Kaut kas vēl labāks.

— Divi kartupeļu lauki? Siernīca? Kūdras purvs?

— Nav slikti, Mazais. Tu neesi pārāk tālu no patiesības.

— Akmeņlauztuves?

— Tas ir gandrīz tikpat tuvu kā kūdras purvs un kar­tupeļu lauks.

— Pagaidi. Ļauj padomāt. Vēl var minēt pēdējo reizi.

Desmit minūšu viņi gāja klusēdami.

— Zini, Smouk, es vairs neminēšu. Ja tas, ko tu pērc, ir līdzīgs gan kartupeļu laukam, gan kūdras purvam, gan akmeņlauztuvēm, tad es metu mieru. Un es nekļūšu par tavu līdzdalībnieku, kamēr pats to lietu nebūšu redzējis un apčamdījis. Kas tas ir?

— Lai nu paliek, gan jau pats drīz redzēsi. Esi tik laipns un paskaties tur uz augšu. Vai redzi to būdu, pa kuras skursteni nāk dūmi? Tur dzīvo Dvaits Sendersons. Viņam pieder apbūvējami zemes gabali.

— Un kas vēl viņam pieder?

— Vairāk nekas, — iesmējās Smouks. — Tikai reima­tisms. Es dzirdēju, ka viņš mokoties ar to.

— Pag! — Mazais pēkšņi sagrāba biedru aiz pleca un apstādināja. — Vai tikai tu netaisies pirkt šajā dieva aiz­mirstajā nostūrī apbūvējamu zemes gabalu?

— Desmito reizi uzminēji. Ejam!

— Pagaidi mazdrusciņ, — Mazais lūdzās. — Paska­ties, kur vien acis rāda, visur klintis un stāvumi. Kur te lai būvē?

— Kā lai es to zinu?

— Tātad tu netaisies neko būvēt?

— Dvaits Sendersons pārdod tikai apbūvēšanai, — Smouks mēģināja izgrozīties. — Ejam. Mums jākāpj augšā šajā kraujumā.

Nogāze bija stāva, un šaurā taciņa šķita līkumojam uz debesīm kā Jēkaba kāpnes. Mazais kurnēja un vaidēja asajos pagriezienos un stāvajās nokarēs.

— Izdomājis būvēt te! Te jau nav pat līdzenas vieti­ņas, kur pastmarku uzlīmēt. Turklāt šī nav īstā upes puse. Visi tvaikoņi piestāj otrā krastā. Paskaties uz Dausonu. Tur pietiek vietas vēl kādiem četrdesmit tūkstošiem cilvēku. Paklau, Smouk, tu esi gaļas ēdājs. Es to zinu. Un zinu ari, ka tu nepērc, lai būvētu uz šīs zemes. Tad kāpēc, dieva dēļ, tu pērc?

— Protams, lai pārdotu.

— Bet visi nav tik traki kā vecais Sendersons un tu.

— Varbūt gluži tik traki nav, Mazais. Es ņemšu šo zemi, sadalīšu gabalos un pārdošu tos Dausonas normļā-^ lajiem iedzīvotājiem.

— ITa! Visa Dausona vēl zviedz par mūsu darījumu ar olām. Vai tu gribi, lai zviedz vēl vairāk, ko?

— Noteikti gribu. mbs

— Zini, Smouk, tas ir pārāk dārgs prieks. Es palīdzēju tev smīdināt ļaudis, uzpērkot olas, un man šie smiekli izmaksāja turpat vai deviņus tūkstošus dolāru.

— Labi. Šoreiz tev nav ko piedalīties. Visa peļņa pa­liks man, bet tev tik un tā man jāpalīdz.

— Palīdzēt es palīdzēšu. Un lai viņi pasmejas par mani vēl. Bet šoreiz es neizsviedīšu šim pasākumam ne unci. Cik vecais Sendersons prasa par zemi? Pāris simtus?

— Desmit tūkstošus. Man vajadzētu dabūt par pieciem tūkstošiem.

— Kaut es būtu mācītājs! — jūsmīgi nopūzdamies, teica Mazais.

— Kāpēc tā?

— Es noskaitītu visdaiļrunīgāko sprediķi, ko tu varbūt esi dzirdējis, — par muļķi un viņa naudu.

— Iekšā! — Dvaits Sendersons errīgi atsaucās, kad draugi pieklauvēja.

Kad viņi iegāja būdā, saimnieks tupēja pie akmens pa­varda un grūda maisa drānas gabalā ietītas kafijas pu­piņas.

— Ko jums vajag? — viņš skarbi noprasīja, izbērdams sasmalcināto kafiju kannā, kas stāvēja pašā priekšā uz oglēm.

— Aprunāties par darīšanām, — atbildēja Smouks. — Cik man zināms, jūs pārdodat zemi apbūvēšanai. Cik jūs par to prasāt?

— Desmittūkstoš dolāru, — tāda bija atbilde. — Bet tagad, kad esmu pateicis, varat pasmieties un vākties prom. Tur ir durvis. Uz redzēšanos!

— Es nedomāju smieties. Ir daudz patīkamāku izpriecu nekā rāpšanās jūsu kalnā. Es gribu pirkt jūsu zemi.

— Ak tā, pirkt? Prieks dzirdēt saprātīgu runu. — Sen­dersons pienāca klāt un apsēdās pretī apmeklētājiem, no­licis rokas uz galda un bažīgi raudzīdamies uz kafijkannu. — Savu cenu es jums pateicu un nekaunos atkārtot: des­mit tūkstošu. Varat smieties, varat pirkt — man viens pīpis.

Lai parādītu, cik tas viņam vienaldzīgi, Sendersons ar saviem mezglainajiem pirkstiem bungoja pa galdu un ar acīm urbās kafijkannā. Pēc brīža viņš sāka dudināt «tra- la-lā, tra-la-lā, tra-la-lā, tra-la-lā».

— Uzklausiet mani, mister Senderson, — sacīja Smouks. — Sī zeme nav desmit tūkstošu vērta. Ja tā mak­sātu desmit tūkstošu, tikpat labi tā varētu maksāt arī simt tūkstošu. Bet, ja tā nav simt tūkstošu vērta — un jūs zināt, ka nav, — tad tā nav ne desmit centu vērta.

Sendersons dundināja ar pirkstu kauliņiem pa galdu un dungoja «tra-la-lā, tra-la-lā», kamēr kafija pārgāja pāri. Pielējis tai klāt mazliet auksta ūdens, viņš nolika kafijkannu uz pavarda malas un atkal apsēdās savā vietā.

— Cik tad jūs dotu? — viņš vaicāja Smoukam.

— Piecus tūkstošus.

Mazais novaidējās.

Vecais atkal kādu brīdi bungoja pa galdu un trallināja.

— Jūs neesat no dumjām mājām, — Sendersons teica Smoukam. — Jūs sacījāt — ja šī zeme nav simt tūkstošu dolāru vērta, tad tā nav 'pat desmit centu vērta. Un to­mēr piedāvājāt par to piecus tūkstošus. Tātad tā ir simt tūkstošu vērta.

— Jūs par to nedabūsiet ne divdesmit centu, — dedzīgi iebilda Smouks, — kaut paliktu te līdz savai nāves stundai.

— Es dabūšu no jums.

— Nē, nedabūsiet.

— Tādā gadījumā palikšu te līdz savai nāves stun­dai, — kā pielikdams punktu, atcirta Sendersons.

Viņš vairs nepievērsa uzmanību apmeklētājiem un no­darbojās ar ēdiena gatavošanu, it kā būtu gluži viens. Uz­sildījis katliņu ar pupām un plāceni, viņš apsēdās un sāka ēst.

— Nē, paldies, — nomurmināja Mazais. — Mēs nemaz neesam izsalkuši. Mēs pirms nākšanas ēdām*

— Parādiet savus papīrus, — beidzot sacīja Smouks.

Sendersons paskatījās lāvas pagalvī un izvilka doku-

mentu sainīti.

— Tie visi ir kārtībā, — viņš teica. — Tas garais ar lielajiem zīmogiem atsūtīts taisni no Otavas. Tas nav ne­kāds vietējo iestāžu papīrītis. Pati Kanādas valdība ap­stiprina manas tiesības uz šo zemi.