Džeks Londons - Smouks un mazais

— Kreiso, labo! Kreiso, labo! Viens, divi, trīs!

— Ar labu nakti, draugi! — viņš caur zobiem teica, kad visi bija nonākuši Jukonas krastā, kur taka spēji pagrie­zās uz leju. — Es paēdīšu brokastis un likšos gulēt.

Visi trīssimt pavadoņi kliedza, ka neatstās viņu, un gāja arī pa ledu Smoukam līdzi taisnā ceļā uz Tralā ciemu. Ap septiņiem viņš aizveda visu čurmu pie tacītes, kas pa kraujo nogāzi līkumoja uz Dvaita Sendersona būdu. Ar pergamentu aizvilktajā lodziņā bija redzama sveces gaisma, no skursteņa vijās dūmi. Mazais atrāva vaļā durvis.

— Nāc iekšā, Smouk, — viņš aicināja. — Brokastis ir gatavas. Bet kas tie par ļaudīm?

Uz sliekšņa Smouks pagriezās.

— Nu, ar labu nakti, zēni! Ceru, ka jūs patīkami pava­dījāt laiku.

— Acumirkli, Smouk! — iekliedzās Bills Soltmens, un viņa_ balsi izskanēja dziļa vilšanās. — Man drusku jāap­runājas ar tevi.

— Klāj vaļā, — Smouks labsirdīgi skubināja.

— Par ko tu samaksāji vecajam Sendersonam divdes­mit piecus tūkstošus? Vai tu vari pateikt?

— Bili, tu mani apbēdini, — atbildēja Smouks. — Es atnāku uz savu, kā saka, ārpilsētas rezidenci, ilgojos at­rast te mieru un klusumu, paēst brokastis, bet tu ar ve­selu baru sarīko man nopratināšanu. Kāds labums ir no ārpilsētas rezidences, ja te nav ne miera, ne klusuma?

— Tu neatbildēji uz manu jautājumu, — ar dzelžainu loģiku cēla ierunas Bills Soltmens.

— Un arī nedomāju atbildēt, Bili. Tas attiecas tikai uz Dvaitu Sendersonu un mani. Vai vēl ir jautājumi?

— Kāpēc tev tajā naktī bija kamanās lauznis un stiep­les ritulis?

— Tā nu nav tava darīšana, Bili. Kaut gan, ja Mazais vēlas, viņš var pastāstīt tev.

— Protams! — iesaucās Mazais, labprāt iejaukdamies sarunā. Viņš pavēra muti, tad sastomījās un pagriezās pret savu biedru. — Smouk, starp mums runājot, man šķiet, ka tā nav viņu darīšana, velns parāvis! Nāc iekšā. Kafija jau pārvārījusies.

Durvis aizvērās, un trīs simti pavadoņu neapmierināti un izmisuši sadalījās grupās.

— Vadzi, Soltmen, — kāds sacīja, — tu taču solījies aizvest mūs uz to vietu.

— Pirmā dzirdēšana, — ezīgi atteica Soltmens. — Es teicu, ka Smouks aizvedīs mūs uz to vietu.

— Un šī ir tā vieta?

— Es zinu tikpat daudz, cik tu, bet mēs visi zinām, ka Smouks kaut kur kaut ko ir uzostījis. Par ko tad viņš būtu maksājis Sendersonam divdesmit piecus tūkstošus? Ne jau par šo ne velnam nederīgo zemes gabalu, tas nu ir kā āmen baznīcā.

Visi vienā balsī piekrita šim spriedumam.

— Nu, bet ko darīsim tagad? — kāds skumīgi ievai­cājās.

— Es, piemēram, iešu paēst brokastis, — mundri atsau­cās Cārlijs Trakais. — Šoreiz gan tu mūs izcūkoji, Bili.

— Es jau teicu, ka nav mana vaina, — iebilda Solt- mens. — Smouks izcūkoja mūs. Bet par ko viņš samak­sājis tos divdesmit piecus tūkstošus?

Pusdeviņos, kad bija kļuvis pavisam gaišs, Mazais uz­manīgi pavēra durvis un palūkojās ārā.

— Ak tu velns! — viņš iesaucās. — Visi aizstibājuši atpakaļ uz Dausonu. Bet es domāju, ka viņi ierīkos te nometni.

— Neraizējies, drīz viņi manīsies atpakaļ, — Smouks mierināja draugu. — Ja vien es nebūšu pāršāvis buku, mēs nepagūsim ne attapties, kad puse Dausonas būs klāt. Bet tagad palīdzi man. Jādara, kas darāms.

— Ak, dieva dēļ, paskaidro, kas par lietu, — lūdzās Mazais, pēc stundas aplūkodams viņu abu darba aug­ļus — būdas stūrī uzstādīto vinču, kuras garā virve tinās ap divkāršu koka veltni.

Smouks gandrīz bez mazākās piepūles pagrieza veltni, un virve čīkstēdama sāka slīdēt pa to.

— Nu, Mazais, izej ārā un pasaki, pēc kā tas izklausās.

Stāvēdams pie aizvērtajām durvīm, Mazais dzirdēja skaņu, kas rodas, ar vinču paceļot kādu smagumu, un neviļus jau mēģināja aprēķināt, cik dziļa varētu būt šahta, no kuras ceļ laukā šo smagumu. Pēc tam viss apklusa, un viņš gara acīm redzēja pie paša veltņa šūpojamies spaini. Tad bija dzirdams, ka veltnis pagriežas uz pretējo pusi, atslābinot virvi, un ka spainis nobunkšķ, atstāts uz šahtas malas. Plati smaidīdams, viņš atvēra durvis.

— Sapratu! — viņš iesaucās. — Es pats tikko neuzķē- ros uz makšķeres. Un kas tālāk?

Tālāk būdā tika savilkts tik daudz akmeņu, ka ar tiem varētu piekraut desmit kamanu. Un šajā neparasti tra.uk- smīgajā dienā viņiem bija vēl daudz kas darāms.

— Tagad tu ar suņiem laid uz Dausonu* — Smouks pēc vakariņām izrīkoja Mazo. — Suņus atstāj pie Brēka. Viņš tos pieskatīs. Tevi novēros, tāpēc palūdz Brēku, lai aiziet uz Aļaskas tirdzniecības sabiedrības veikalu un no­pērk visu dinamītu: viņiem ir krājumā tikai daži simti mārciņu. Un lai Brēks pasūta kalējam kādu pusduci svārpstu viscietāko iežu urbšanai. Brēks ir pieredzējis zelta meklētājs, viņš mācēs apstāstīt kalējam, kas vaja­dzīgs. Un iedod Brekam visas ziņas par šo zemes ga­balu, lai rīt viņš uzrāda tās zelta atradņu inspektoram. Visbeidzot, desmitos izej. uz Galvenās ielas un turi ausis vaļā. Iegaumē — es negribu, ka būtu pārāk liels troksnis.

Lai Dausonā tas ir dzirdams, bet ne vairāk. Es uzspridzi­nāšu trīs dažāda stipruma lādiņus, un tu ievēro, kurš izklausās labāk.

Desmitos vakarā Mazais, pastaigādamies pa Galveno ielu, juzdams sev pievērstus daudzus ziņkārus skatienus un uzmanīgi ieklausīdamies, izdzirdēja vāju, attālu sprā­dzienu. Pēc pusminūtes atskanēja otrs, stiprāks sprā­dziens, kam pievērsa uzmanību arī citi garāmgājēji. No trešā sprādziena nodrebēja rūtis, un iedzīvotāji izskrēja uz ielas.

— Pamatīgi sapurināja viņus! — aizelsies paziņoja Mazais, pēc stundas ieradies būdā Tralā ciemā. Viņš sa­ķēra Smouku aiz rokas. — Tev vajadzēja redzēt! Vai tu esi kādreiz izspārdījis skudru pūzni? Dausona tagad iz­skatās pēc tāda. Galvenā iela čumēja un mudžēja, kad es braucu prom. Rīt Tralā būs pilna, ka nebūs kur ap­griezties. Un, ja viņi jau tagad nelāvās šurp, tad es nekā nojēdzu no zelta meklētājiem.

Smouks pavīpsnāja, piegāja pie viltus vinčas un pāris reižu pagrieza čīkstošo veltni. Mazais vairākās vietās izrāva starp baļķiem sabāzto sūnu, lai pa spraugām re­dzētu, kas notiek ap būdu. Tad nopūta sveci.

— Nu! — viņš nočukstēja pēc pusstundas.

Smouks lēnām pagrieza veltni, dažas minūtes nogaidīja, paķēra cinkoto spaini, kas bija pilns ar zemēm, un mešus nometa uz būdā sanesto akmeņu kaudzes, ka nograbēja vien. Pēc tam viņš, aizsegdams ar plaukstām sērkociņa liesmu, aizsmēķēja papirosu.

— Trīs jau ir klāt, — čukstēja Mazais. — Būtu tu pa­skatījies. Zini, kad tu nograbināji spaini, viņi nudien no­drebēja. Viens pašlaik mēģina ieskatīties pa logu.

Smouks ievilka dūmu un papirosa uguntiņas gaismā paraudzījās pulkstenī.

— Tas mums jādara regulāri, — viņš čukstēja. — Vil- ksim spaini augšā ik pa piecpadsmit minūtēm. Bet starp­laikos …

Uzmetis uz akmens trīskārt salocītu maisu audeklu, viņš uzsita pa to ar kaltu.

— Jauki, jauki! — stāvā sajūsmā izdvesa Mazais un bez trokšņa panāca nost no spraugas. — Sabāzuši galvas kopā, laikam apspriežas.

Un tā līdz četriem no rīta ar piecpadsmit minūšu pār­traukumiem bija dzirdams, ka vinča čīkstēdama izceļ smagu spaini, lai gan veltnis griezās pa tukšo. Tad cie­miņi aizgāja un Smouks un Mazais likās gulēt.

Kad bija kļuvis gaišs, Mazais aplūkoja mokasīnu pēdas.