Džeks Londons - Smouks un mazais

— Viens no viņiem bijis Bills Soltmens, — viņš seci­nāja. — Paskat, cik lielas pēdas.

Smouks palūkojās uz upi.

— Gatavojies saņemt ciemiņus. Divi jau nāk pāri pa ledu.

— Ha! Pagaidi, lai Brēks piereģistrē mūsu pieteikumus. Tad nāks pāri divi tūkstoši.

— Un visi kā viens bļaus: «Ir atrasta galvenā dzīsla!» — iesmējies teica Smouks. — «Beidzot ir uziets Klondaikas bagātību avots!»

Uzrāpies stāvā klintī, Mazais ar lietpratēja aci aplūkoja zemes gabalus, ko viņi bija apzīmējuši ar mietiem.

— Nudien izskatās pēc dzīslas izliekuma, — viņš sa­cīja. — Zinātājs gandrīz var izsekot tai zem sniega. Te jau kurš katrs noticēs. Rau, kur atsegums, bet tur iznāk ārpusē dzīsla. Izskatās, it kā patiešām kaut kas būtu, lai gan nekā nav.

Kad abi nepazīstamie bija pārnākuši upei pāri un pa līkumoto taciņu uzkāpuši pakalnā, būdas durvis bija ciet. Bills Soltmens, kas slāpāja pa priekšu, piezagās pie dur­vīm, paklausījās un pamāja, lai Cārlijs Trakais panāk tuvāk. Varēja dzirdēt, ka iekšā vinča čīkstēdama un smilk­stēdama ceļ kaut ko smagu. Viņi pagaidīja, kamēr šie trokšņi apklust, tad izdzirdēja, ka veltni pagriež atpakaļ un spainis atsitās pret akmeņiem. Pagāja stunda, un tas atkārtojās četras reizes. Beidzot Trakais pieklauvēja pie durvīm. Iekšā bija saklausāmas dobjas apslāpētas skaņas, tad iestājās klusums, atkal kāds kaut ko zaglīgi darīja, un pēc piecām minūtēm Smouks, smagi elpodams, pavēra durvis un paskatījās pa spraudziņu. Seja un krekls viņam bija klāti ar akmens putekļiem. Viņš sasveicinājās aizdo­mīgi laipni.

— Acumirkli, — viņš piebilda, — es tūlīt iziešu pie jums.

Vilkdams rokā cimdus, viņš izslīdēja pa durvīm, lai pie­ņemtu apmeklētājus tieši sniegā. Ievērīgās acis pamanīja, ka krekls viņam uz pleciem vienos putekļos, pat nevar sa­prast, kādā krāsā tas ir, bet kombinezona ceļi bijuši no­smērēti, un valkātājs nav paguvis tos kārtīgi notīrīt.

— Vizītei tā kā par agru, — viņš sacīja. — Kā jūs nokļuvāt šajā krastā? Gājāt medībās?

— Mēs visu zinām, — pārliecināts teica Trakais. — Vari nespēlēt paslēpes. Jūs esat te kaut ko atraduši.

— Ja tev vajadzīgas olas… — iesāka Smouks.

— Liecies nu mierā! Mēs esam atnākuši darīšanās.

— Ak jūs gribat pirkt zemes gabalus? — sāka bērt Smouks. — Te ir daži kolosāli apbūves gabali. Bet, re­dzat, mēs vēl nevaram tos pārdot. Neesam kārtīgi apskatī­juši. Pienāc pēc nedēļas, Trakais, ja esi nolūkojis šo mie­rīgo un kluso stūrīti un gribi te dzīvot,, es parādīšu tev kaut ko lielisku. Nākamnedēļ, jādomā, viss būs kārtībā. Uz redzi! Atvainojiet, ka nelūdzu jūs iekšā, bet Mazais… nu, jūs jau viņu pazīstat. Viņš ir savādnieks. Viņš esot apmeties te miera un klusuma dēļ, un pašreiz viņš guļ. Es ne par kādu naudu neceltu viņu augšā..

Runādams viņš visiem spieda uz atvadām roku. Jopro­jām runādams un spiezdams rokas, viņš pamazām atkā­pās būdā un aizvēra durvis.

Atnācēji saskatījās un zīmīgi pameta cits citam ar galvu.

— Vai redzēji, kādi viņam ceļi? — aizsmakušā balsi čukstēja Soltmens.

— Kā nu ne! Un pleci. Viņš nosmērējies, rāpodams pa šahtu. — Kamēr Trakais runāja, viņa acis klīda pa snie­goto ieplaku, līdz apstājās pie kaut kā tāda, kas lika vi­ņam iesvilpties. — Paskaties, Bili! Vai tas, ko es rādu, nav šurfs? Un abās pusēs sniegā … Tās ir viņa pēdas. Ja tā nav dzīsla, kas stiepjas abās pusēs, tad es nezinu, kas ir dzīsla. Tā ir stiegra, nudien stiegra.

— Un cik liela! — iesaucās Soltmens. — Droši, ka viņi ir te kaut ko uzgājuši.

— Un paskaties uz leju — kā slānis iznāk ārpusē un atkal aiziet dziļumā. Dzīsla atsedzas tieši nogāzē.

— Bet tu paskaties uz turieni, — Soltmens pievērsa uz­manību aizsalušajai upei. — Šķiet, visa Dausona nāk šurp.

Trakais ieraudzīja, ka viss ledus ceļš ir melns no cilvē­kiem līdz pat attālākajam Dausonas krastam, no kura kāpa lejā tāda pati nebeidzama virdze.

— Kamēr tie nav atkūlušies līdz šejienei, iešu un uz­metīšu aci tam šurfam, — teica Trakais un steidzīgi gāja uz ieplaku.

Tajā brīdi atvērās būdas durvis un uz sliekšņa parādī­jās abi iemītnieki.

— Ei! — uzsauca Smouks. — Uz kurieni tu?

— Gribu izvēlēties zemes gabalu, — attrauca Trakais. — Paskatieties uz upi. Visa Dausona skrien šurp, lai pir­ktu zemi, un mēs gribam izvēlēties pirmie. Vai tā nav, Bili?

— Skaidra lieta, — apstiprinaja Soltmens. — Priekš­pilsēta te būs kolosāla, un rādās, ka no zemes gribētā­jiem nevarēs ne atkauties.

— Tajā daļā, uz kuru jūs ejat, mēs zemi nepārdo- dam, — paskaidroja Smouks. — Apbūves gabali ir tur — pa labi un augstāk klintīs. Šī daļa no upes un līdz pašai augšai nav pārdodama. Tā ka griezieties vien atpakaļ.

— Bet mēs jau esam nolūkojuši tieši to zemi, — Solt­mens nelikās mierā.

— Tur nav ko darīt, kad es jums saku, — skarbi at­bildēja Smouks.

— Tātad uz to pusi pat paiet nav brīv? — Soltmens nerimās.

— Bez šaubām. Jūsu pastaigas sāk jau apnikt. Grieaie- ties atpakaļ.

— Mēs tomēr gribam paiet, — Soltmens ietiepās. — Nāc, Trakais.

— Ņemiet vērā, ka jūs pārkāpjat likumu, — Smouks brīdināja.

— Nē, mēs tikai pastaigājamies, — Soltmens jautri atteica un, pagriezis mņguru, grasījās iet.

— Ei! Stāvi,' Bili, citādi es pataisīšu tevi cauru­mainu! — nodārdināja Mazais, izraudams un notēmē­dams divus koltus. — Ja tu spersi kaut vienu soli, es izšaušu vienpadsmit caurumus tavā draņķīgajā ādā. Sa­prati?

Soltmens samulsis apstājās.

— Saprata gan mani, — Mazais nomurmināja. — Bet ko lai iesāk, ja viņš iet tālāk? Es tak nevaru šaut. Ko tad lai dara?

— Paklausies, Mazais, spried saprātīgi, — Soltmens tagad jau lūdzās.

— Panāc tuvāk, un tad spriedīsim saprātīgi, — atteica Mazais.

Viņi vēl sarunājās, kad dausoniešu bars pa līkumoto taku tuvojās viņiem.

— Kā cilvēku var saukt par likuma pārkāpēju, ja viņš, gribēdams pirkt, apskata zemes gabalus? — Trakais cēla iebildumus, taču Mazais palika pie sava:

— Bet šī zeme ir privātīpašums, un šie gabali arī ir privātīpašums — un beigta balle. Es tev saku vēlreiz — tie nav pārdodami.

— Sitā lieta ir drīzāk jābeidz, — Smouks pačukstēja Mazajam. — Ja viņus vairs nevarēs atturēt…

— Esi gan tu aukstasinīgs, ja ceri savaldīt viņus, — atčukstēja Mazais. — Viņu ir divi tūkstoši, un vēl nāk klāt. Kuru katru brīdi viņi var gāzties pāri šai līnijai.

Aizlieguma līnija stiepās gar ieplakas tuvāko malu, tur, kur Mazais bija apstādinājis pirmos atnācējus. Sajā barā bija arī viens ziemeļrietumu policijas leitnants un kādi seši policisti. Smouks pusbalsī sarunājās ar leitnantu.

— Ļaudis joprojām nāk klāt no Dausonas, — viņš teica, •— un drīz vien te būs pieci tūkstoši. Jābaidās, ka viņi ne- sagudro grābt ciet zemes gabalus. Iedomājieties, te' ir tikai pieci pieteikumi, tas iznāk tūkstoš cilvēku uz vienu pieteikumu, turklāt četri tūkstoši no pieciem metīsies uz tuvāko. To nedrīkst pieļaut, citādi beigto te būs vairāk nekā visā Aļaskas vēsturē. Bez tam šie pieci pieteikumi šorīt ir jau reģistrēti — un nevienam vairs nav tiesību ķerties tiem klāt. Vārdu sakot, nedrīkst izcelties kauša­nās par zemes gabaliem.

— Pareizi, — leitnants piekrita. — Es sapulcināšu sa­vus ļaudis un izvietošu viņus. Te nav pieļaujamas nekādas nekārtības, un mēs arī nepieļausim. Bet jūs labāk aizejiet parunāt ar viņiem.