Džeks Londons - Smouks un mazais

— Cik daudz zemes gabalu jūs šajos divos gados esat pārdevis? — apvaicājās Mazais.

— Tā nav jūsu darīšana, — grīnīgi atbildēja Sender­sons. — Nav tāda likuma, kas aizliegtu cilvēkam vienam dzīvot uz savas zemes, ja viņš to vēlas.

— Es došu jums piecus tūkstošus, — piedāvāja Smouks.

Sendersons papurināja galvu.

— Nezinu, kurš no jums ir negudrāks, — žēli ierunā­jās Mazais. — Iziesim uz brīdi laukā, Smouk. Gribu pa­teikt tev kaut ko pie auss.

Smouks nelabprāt paklausīja uzstājīgajam kompan­jonam.

— Vai tev nekad nav ienācis prātā, — Mazais sacīja, kad viņi bija izgājuši pa durvīm, — ka jūdzēm tālu vis­apkārt šim muļķīgajam zemes gabalam ir klintis, kas ne­pieder nevienam, un ka tu vari dzīt iekšā stabus un iezī­mēt laukumus?

— Tas neder, — atbildēja Smouks.

— Kāpēc neder?

— Tu brīnies, kāpēc es pērku tieši šo vietu, kad visap­kārt zemes ir, cik uziet?

— Kā tad, ka brīnos, — apstiprināja Mazais.

— Redzi nu! — uzvaroši teica Smouks. — Ja jau tu brīnies, tad brīnīsies arī citi. Un aiz brīnumiem skriešus skries šurp. Bet, ja tu brīnies, tad esmu spriedis pareizi. Tagad, Mazais, paklausies, ko es tev teikšu. Es pasniegšu Dausonai tādu dāvanu, ka viņiem vairs negribēsies smie­ties par tām olām. Iesim iekšā.

— Sveiki! — teica Sendersons, viņiem atkal parādoties durvīs. — Es domāju, ka jūs jau gabalā.

— Nu, kāda ir jūsu zemākā cena? — jautāja Smouks.

— Divdesmit tūkstošu.

— Es jums dodu desmit tūkstošu.

— Lai notiek, pārdošu par desmit. To vien es arī gri­bēju. Bet kad liksiet galdā naudu?

— Rīt Ziemeļrietumu bankā. Bet par šiem desmit tūk­stošiem es gribētu vēl divas lietas. Vispirms, kad jūs sa­ņemsiet naudu, jūs brauksiet pa upi uz leju līdz Četrdes­mitajai Jūdzei un paliksiet tur līdz ziemas beigām.

— Tas ir viegli izdarāms. Kas vēl?

— Es jums samaksāšu divdesmit piecus tūkstošus, bet jūs piecpadsmit atdosiet man.

— Esmu ar mieru. — Sendersons pagriezās pret Mazo. — Kad apmetos te, ļaudis teica, ka es esot muļķis, — viņš izsmējīgi sacīja. — Tātad tāds muļķis maksā desmittūk- stoš dolāru, vai ne?

— Visa Klondaika ir pilna ar muļķiem, — tas bija viss, ko apķērās atbildēt Mazais. — Un, kad viņu ir tik daudz, kādam arī laimējas, vai tā nav?

Otrā dienā tika likumīgi apstiprināta Dvaitam Sender- sonam piederošās zemes pārdošana. «Turpmāk tas sauk­sies Tralā ciems» — tā Smouks ierakstīja pirkuma aktā. Un Ziemeļrietumu bankas kasieris nosvēra Sendersonam Smouka zelta smiltis par divdesmit pieciem tūkstošiem dolāru, turklāt vairāki nejauši apmeklētāji redzēja gan svēršanu, gan summu, gan saņēmēju.

Zelta meklētāji ir aizdomīgi ļaudis. Lai ko mazliet ne­parastāku kāds izdarījis — vai nu devies pamedīt brie­žus, vai izgājis naktī palūkoties uz ziemeļblāzmu —, vi­siem jau rodas aizdomas, vai tikai viņš nav uzķēris zelta dzīslu. Un, kad kļuva zināms, ka tāda ievērojama persona kā Smouks Belju samaksājis vecajam Dvaitam Senderso­nam divdesmit piecus tūkstošus dolāru, visa Dausona gribēja zināt, par' ko šī nauda maksāta. Kas Dvaitam Sendersonam, kurš cieta badu uz savas pamestās zemes, varēja būt divdesmit piecus tūkstošus vērts? Tā kā atbil­des nebija, dausonieši, pats par sevi saprotams, ar dru­džainu interesi vēroja katru Smouka soli.

Dienas vidū paklīda runas, ka pārdesmit vīru piebāzuši vieglus mantu maisiņus un noglabājuši tos ērtajos Gal­venās ielas krodziņos. Lai kurp gāja Smouks, viņam se­koja desmitiem acu. Viņu uzskatīja par nopietnu cilvēku, un nevienam no viņiem nepietika drosmes pajautāt Smou­kam par darījumu ar Dvaitu Sendersonu. Tādu pašu draudzīgu attieksmi un smalkjūtību baudīja arī Mazais.

— Man ir tāda jušana, it kā es būtu kādu noslepkavojis vai saslimis ar bakām, tā viņi skatās uz mani, bet runāt baidās, — žēlojās Mazais, saticis Smouku pie «Aļņa raga». — Re, tur pa otru pusi iet Bills Soltmens. Viņam nāvīgi gribas palūrēt uz mums, bet viņš zīķē kaut kur uz ielas galu. Paskatoties uz viņu, gandrīz vai jādomā, ka viņš mūs nepazīst. Bet es varu saderēt uz iedzeršanu, Smouk, tiklīdz mēs pagrieztos ap stūri, it kā steigtos kaut kur, bet pie nākamā stūra pagrieztos atpakaļ, mēs ienes­tos viņam taisni krūtīs.

Viņi arī izmēģināja šo joku un, pie nākamā ielas stūra pagriezušies, sadūrās ar Soltmenu, kas gariem soļiem storēja viņiem pakaļ.

— Sveiks, Bili! — sveicināja Smouks, — Uz kurieni tad tu?

— Sveiks! Tapat vien pastaigājos, — atbildēja Solt- mens, — tikai pastaigājos. Vai nav jauks laiciņš?

— Ha! — izsmējīgi sacīja Mazais. — Ja to sauc par pastaigāšanos, kāda tad ir kārtīga iešana?

Tovakar barodams suņus, Mazais nemaldīgi juta, ka no tumsas viņā urbjas desmitiem acu pāru. Un, kad viņš nevis atstāja suņus vaļā, bet piesēja pie mieta, viņš zi­nāja, ka atkal ir devis Dausonai iemeslu uztraukties.

Saskaņā ar rīcības plānu Smouks paēda pilsētā vaka­riņas un tad devās izklaidēties. Lai kur Smouks parādījās, visur viņš bija uzmanības centrā, tāpēc viņš tīšām meta līkumus pa Dausonu. Krodziņi, kuros viņš iegriezās, tū­liņ bija pilni ar cilvēkiem un kļuva tukši, tiklīdz viņš bija laukā no tiem. Tikko viņš bija nopircis spēļu kauliņus un apsēdies pie kāda pusaizmiguša ruletes galda, dažu mi­nūšu laikā apkārt bija savi desmit spēlētāji. Viņš ganda­rīja sevi ar nelielu atriebību — piecēlās un nesteidzīgi izgāja no teātra tieši tajā brīdī, kad Lusila Erola iznāca, lai nodziedātu savu vispopulārāko dziesmiņu. Trijās mi­nūtēs divas trešdaļas klausītāju bija atstājuši zāli, seko­dami Smoukam.

Vienos naktī, pagājis pa neparasti pilno Galveno ielu, viņš pagriezās, lai kāptu pakalnā uz savu būdu. Pusceļā apstājies, viņš dzirdēja, ka aiz muguras čirkst sniegs zem mokasīniem.

Kādu stundu būdā bija tumšs, tad Smouks iededzināja sveci un, nogaidījis tik ilgi, cik nepieciešams, lai cilvēks apģērbtos, kopā ar Mazo izgāja ārā un sāka jūgt suņus. Strādādami pa būdas durvīm krītošajā gaismā, viņi sa­klausīja netālu paklusu svilpienu. Atbildes svilpiens no­skanēja kaut kur zemāk.

— Paklausies, — Smouks nogruģināja. — Viņi novēro mūs un dara visu zināmu pilsētai. Varu saderēt, ka šajā pašā brīdī savi četrdesmit cilvēki lien laukā no segapakšas un velk kājās bikses.

— Ir gan dumji ļautiņi! — atsmēja Mazais. — Zini, Smouk, nav grūti apvest viņus ap stūri. Savādnieks, kas mūsu laikos strādā ar rokām, ir… nu, savādnieks — un vairāk nekas. Pasaule ir līdz malām pilna ar biezgalvjiem, kas pelnījuši, ka iztukšī viņu zelta maišeļus. Un, kamēr vēl neesam sākuši braukt un ja tu neesi pārdomājis, es tev teikšu, ka piedalos šajā darījumā.

Vedamais nebija smags — guļampiederumi un pārtika. Zem maisa ar ēdamo tikko varēja saskatīt nelielu tērauda stieples rituli, bet pašā kamanu dibenā, gandrīz pilnīgi paslēpts, gulēja lauznis.

Mazais ar dūraini maigi noglāstīja rituli un pēdējo reizi sirsnīgi pieskārās lauznim.

— Ha! — viņš čukstēja. — Man pašam būtu liela do­māšana, ja es tumsā naktī redzētu kādam kamanās tādas mantas.

Piesardzīgi klusēdami, viņi laida lejā, bet, nonākuši līdzenā vietā un uz Galvenās ielas pagriezušies ziemeļu virzienā, uz kokzāģētavas pusi, tālāk no pilsētas centra, kļuva vēl piesardzīgāki. Viņi nebija manījuši nevienu dzīvu dvēseli un tomēr, kad bija nogriezušies uz kokzā­ģētavu, izdzirdēja aiz muguras svilpienu. Pagājuši ga­rām kokzāģētavai un slimnīcai, viņi naikā solī veica vēl ceturtdaļjūdzi, tad pagriezās atpakaļ pa_ to pašu ceļu. Nogājuši simt jardu, viņi tikko neuzdrāzās virsū pieciem gājējiem, kas teciņus vien skrēja pretī. Viņi visi bija maz­liet sakņupuši zem mantu maisu smaguma. Viens no vi­ņiem apturēja Smouka stūres suni, pārējie sastājās apkārt.