Džeks Londons - Smouks un mazais

— Te būs kāda kļūda, puiši, — skaļā balsī sāka Smouks. — Mums viss vēl nav sagatavots, lai pārdotu zemi. Ielas vēl nav iezīmētas. Bet nākamnedēļ mēs sarī­kosim lielu izpārdošanu.

Viņu pārtrauca nepacietības un dusmu izvirdums.

— Mums nav vajadzīgi zemes gabali, — kliedza kāds jauns zelta meklētājs. — Mums nav vajadzīgs tas, kas ir virs zemes. Mēs esam atnākuši pēc tā, kas ir apakš zemes.

— Mēs nezinām, kas ir apakš zemes, — atbildēja Smouks. — Bet to gan mēs zinām, ka uz šīs zemes var uzbūvēt lielisku ciemu.

— Pareizi, — Mazais piebalsoja. — Varens skats un nomaļa vieta. Tie,, kam patīk vientulība, liksies šurp tūk­stošiem. Visiemīļotākā nomaļā vieta visā Jukonā.

Atkal atskanēja nepacietīgas balsis, un Soltmens, kas bija runājis ar vēlāk atnākušajiem, nostājās priekšā.

— Mēs esam ieradušies, lai iezīmētu ar mietiem zemes gabalus, — viņš iesāka. — Mēs zinām, ko jūs esat izda­rījuši — iezīmējuši piecus zemes gabalus uz zelta dzīs­las. Lūk, tur tie aizstiepjas pa nogāzi un gar ieplaku. Bet jūs esat izstrādājuši blēdību. Divi ieraksti jums ir viltoti. Kas ir Sets Bairss? Neviens neko par tādu nav dzirdējis. Bet jūs šorīt iereģistrējāt pieteikumu uz viņa vārda. Un vienu uz Harija Maksvela vārda. Bet Harija Maksvela šobrīd te nav. Viņš atrodas Sietlā. Jau pagājušo rudeni aizbrauca no šejienes. Tātad šie divi pieteikumi ir brīvi un tos var vēlreiz sadalīt.

— Bet ja nu man ir viņa izdota pilnvara? — jautāja Smouks.

— Tev tādas nav, — atbildēja Soltmens. — Bet, ja ir, tad parādi. Un šie gabali tikpat ir jāsadala no jauna. Ejam, puiši!

Iedrošinādams citus, Soltmens jau bija pārkāpis pāri aizlieguma līnijai, kad policijas leitnanta balss apturēja milzīgo ļaužu vilni, kas dzīrās sekot viņam.

— Ne soli tālāk! Jūs nedrīkstat to darīt!

— Ak tā, nedrīkstam? — vaicāja Bills Soltmens. — Vai tad likumā nav paredzēts, ka zemi var sadalīt no jauna, ja pieteikumi ir viltoti?

— Pareizi, Bili! Nepadodies! — drosmināja pūlis, pa­likdams šaipus aizlieguma līnijas.

— Likums to atjauj, vai ne? — acīm zvērojot, Soltmens jautāja leitnantam.

— Lai atļauj, — leitnants nesatricināmā mierā atbil­dēja, — bet es nedrīkstu pieļaut un arī nepieļaušu, ka piectūkstoš cilvēku liels pūlis metas virsū diviem pietei­kumiem. Izceltos bīstamas jukas, bet mēs esam šeit, lai tādas jukas neizceltos. Šajā brīdī, šajā vietā ziemeļrie­tumu policija pārstāv likumu. Tas, kas pārkāps šo līniju, tiks nošauts. Jūs, Bili Soltmen, pakāpieties atpakaļ.

Soltmens negribīgi paklausīja. Un tomēr cilvēkos, kas šajā nelīdzenajā nostūri vietumis bija saspiedušies bari­ņos, vietumis stāvēja izklaidus, acīm redzami rūga draud- pilns nemiers.

— Ak dievs! — leitnants čukstēja Smoukam. — Paska­tieties — visa krauja kā ar mušām aplipuši. Tikko šajā masā izcelsies kādas nekārtibas, simtiem cilvēku nogā­zīsies lejā.

Smouks nodrebēja un izgāja priekšā.

— Draugi, es gribu rīkoties taisnīgi. Ja jūs pastāvat uz to, es pārdošu jums apbūves gabalus par simt dolā­riem katru, un, kad ciems būs izplānots, jūs varēsiet tos sadalīt lozējot. — Viņš pacēla roku, lai apklusinātu sa­šutušos. — Bet tā ka neviens lai nekust no vietas. Ja neklausīsiet, simtiem cilvēku tiks nogrūsti no kraujas. Stāvoklis ir bīstams.

— Tik un tā tu šo zemi nedabūsi savos nagos! — kāds kliedza. — Apbūvei tā mums nav vajadzīga. Mēs gribam iezīmēt zemes gabalus ar mietiem.

— Bet strīda gabali ir tikai divi, — iebilda Smouks. — Labi, tie tiks jums, bet ko lai iesāk pārējie?

Viņš ar piedurkni noslaucīja pieri, un pūlī atskanēja kāda cita balss:

— Piedalīsimies visi šajā darījumā un sadalīsim zemi ticīgi un brālīgi!

Tiem, kas ar skaļiem kliedzieniem atbalstīja šo priekšli­kumu, nenāca ne prātā, ka to izteicis cilvēks, kuram Smouks pēc iepriekšējas norunas bija devis zīmi, noslau­cīdams pieri.

— Ļaujiet arī citiem tikt pie tās siles un piedalīties šajā darījumā, — turpināja šis cilvēks. — Sadaliet vi­siem vienādi tiesības uz zemi un izrakteņiem, kas tajā at­rodami.

— Bet te nevar būt runas par tiesībām uz izrakteņiem, kad jums saka, — iebilda Smouks.

— Sadaliet tās līdz ar visu pārējo. Mēs izmēģināsim savu laimi.

— Draugi, jūs ar varu piespiežat mani, — teica Smouks. — Labāk būtu jūs palikuši viņpus upes.

Taču Smouka nedrošība bija tik neapstrīdama, ka pū­lis ar varenu rēcienu piespieda viņu piekrist. Soltmens un citi, kas stāvēja pirmajā rindā, sāka kaut ko iebilst.

— Bet, lūk, Bills Soltmens un Trakais negrib, ka jūs visi piedalītos, — Smouks paziņoja pūlim. — Kurš tad nu nelaiž citus pie siles?

No šī brīža pūļa noskaņojums pilnīgi mainījās par sliktu Soltmenam un Trakajam.

— Kā dalīsim tagad? — jautāja Smouks. — Kontrol­paketei jāpaliek pie Mazā un manis. Mēs pirmie atklājām šo vietu.

— Pareizi! — kliedza daudzi. — Taisnīgu dalīšanu! Tas ir godīgi!

— Trīs piektdaļas pienāksies mums, — ierosināja Smouks, — bet jums, draugi, paliks divas piektdaļas. Un jums būs jāmaksā par savām pajām.

— Desmit centus par dolāru! — kāds ierosināja. — Un akcijas nav apliekamas ar nodokli.

— Un sabiedrības prezidents pats apstaigā visus un pienes katram klāt viņa dividendes uz sudraba paplā­tes, — izsmējīgi teica Smouks. — Nē, draugi, esiet prā­tīgi. Desmit centu par dolāru palīdzēs iesākt. Jūs nopēr­kat divas piektdaļas akciju un par simt dolāriem maksājat desmit dolārus. Tas ir viss, kas manos spēkos. Bet, ja jums tas nepatīk, brūciet virsū un raujiet laukā pietei­kuma mietus. Es nevaru pieļaut, ka mani apšmauc vairāk nekā par divām piektdaļām.

— Bet lai kapitāls nebūtu pārāk liels! — kāds iesaucās, un viņa viedoklim piekrita visi.

— Jūsu ir apmēram pieci tūkstoši, tātad jābūt ari pie­ciem tūkstošiem paju, — visiem dzirdot, lēsa Smouks. — Bet pieci tūkstoši ir divas piektdaļas no divpadsmitar- pus tūkstošiem. Tādējādi Tralā ciema sabiedrības kapi­tāls būs viens miljons divsimt piecdesmit tūkstoši dolāru, tas ir, divpadsmit tūkstoši pieci" simti paju par desmJt dolāriem gabalā. Un man no tā ne silts, ne auksts, vai jūs esat tā ar mieru vai neesat. Un jūs visi esat liecinieki tam, ka esat piespieduši mani rīkoties šādi pašam pret savu gribu.

Pārliecināti, ka pieķēruši Smouku blēdībā, tāpēc ka viņš safabricējis divus viltus pieteikumus, dausonieši ievēlēja valdi un lika pamatus Tralā ciema akciju sabiedrībai. Noraidījuši priekšlikumu sadalīt akcijas nākamajā dienā Dausonā, noraidījuši tāpēc, ka tie pilsētnieki, kas nebija piedalījušies lielajā gājienā, arī gribēs savu tiesu akciju, valdes locekļi sastājās ap nogāzes piekājē sakurināto ugunskuru un izsniedza katram no klātesošajiem kvīti par simt dolāriem zelta smiltīs, kuras pienācīgi nosvēra: šim nolūkam no Dausonas bija atnesti pārdesmit zelta svari.

Līdz vakaram clarbs bija paveikts — un Tralā ciems kļuva tukšs. Smouks un Mazais, palikuši vieni, ēda būdā vakariņas un smējās, skatīdamies uz akcionāru sarak­stiem, kuros bija četri tūkstoši astoņi simti septiņdesmit četri uzvārdi, un uz maisiem, kuros — viņi to zināja — bija zelts par četrdesmit astoņiem tūkstošiem septiņi simti četrdesmit dolāriem.

— Bet tu vēl neesi novedis to līdz galam, — piezīmēja Mazais.

— Viņš atnāks, — pārliecināts teica Smouks. — Viņš ir dzimis spēlmanis, un, kad Brēks pačukstēs viņam vienu vienīgu vārdu, kaut sirds stāsies, viņš būs klāt.