Džeks Londons - Smouks un mazais

Nebija pagājusi ne stunda, kad pie durvīm pieklauvēja un ienāca Trakais, bet aiz viņa Bills Soltmens. Pārlai­duši alkatīgu skatienu būdai, viņi ieraudzīja ar segām rū­pīgi nomaskēto vinču.

— Bet ja es gribu tūkstoš divsimt akciju? — Trakais centās pierādīt pēc pusstundas. — Ja pieskaita tos piecus tūkstošus, ko jūs pārdevāt šodien, iznāk tikai seši tūkstoši divi simti akciju. Jums ar Mazo paliek seši tūkstoši trīs simti. Jums paliek arī kontrolpakete.

— Ko jūs īsti gribat no mūsu ciema? — jautāja Mazais.

— Tu to zini labāk nekā es, — atbildēja Trakais. — Starp mums runājot, — viņš pārlaida skatienu segās ievīstītajai vinčai, — tas ir burvīgs ciems.

— Bet Bills arī grib vēl kaut ko dabūt, — ar nepatiku teica Smouks, — un mēs nekādā ziņā nevaram atdot vai­rāk par piecsimt pajām.

— Cik daudz tu domā ieguldīt šajā pasākumā? — Tra­kais jautāja Soltmenam.

— Nu, teiksim, piecus tūkstošus. Tas bija viss, ko man izdevās sagrabināt.

— Trakais, — tādā pašā īgnā, gaudulīgā tonī turpināja Smouks, — ja tu nebūtu man labs paziņa, es nepārdotu tev nevienu no šīm muļķīgajām akcijām. Un tomēr mēs ar Mazo negribam atdot vairāk par piecsimt akcijām, un tās izmaksās jums piecdesmit dolāru gabalā. Tas ir mans pēdējais vārds, un, ja jums tas nav pieņemams, tad — ar labu nakti. Bills var ņemt simtu, tev lai paliek četri simti.

Otrā dienā Dausona smējās kā kutināta. Tas sākās agri no rīta, tikko bija uzaususi gaisma, kad Smouks piegāja pie Aļaskas tirdzniecības sabiedrības veikala un pie­sprauda pie sludinājumu dēļa paziņojumu. Viņš vēl ne­bija pagājis nost, kad cilvēki jau bija apkārt, snaikstīja kaklus un lasīdami smējās. Drīz vien pie sludinājumu dēļa bija tāda burzma, ka aizmugurējie netika pie lasīša­nas. Tad visi nosprieda, ka kādam jālasa skaļi, un tā augu dienu kādam vajadzēja lasīt priekšā citiem Smouka izlikto paziņojumu. Un bija daudz tādu, kas stāvēja sniegā un noklausījās lasījumu vairākkārt, lai visos sīku­mos paturētu atmiņā šo sulīgo paziņojumu, kas skanēja tā:

«Tralā ciema akciju sabiedrība ved savus rēķinus uz šīs sienas. Tas ir šīs sabiedrības pirmais un pēdējais rēķins.

Katrs paju īpašnieks, kas nevēlas ziedot desmit dolāru Dausonas galvenajai slimnīcai, var saņemt atpakaļ savus desmit dolārus tieši no Cārlija Trakā vai, ja tas neizdodas, katrā ziņā no Smouka Belju.

Ienākumi un izdevumi

Par 4874 akcijām (par 10 dolāriem)……………………………. .48 740 dolāru.

Dvaitam Sendersonam par zemi Traļa ciema būvei 10 000 dolāru. Nejauši izdevumi: dinamīts, urbji, iemaksa zelta rak­tuvju inspektoram u. 1000 dolāru.

Dausonas galvenajai slimnīcai………………………………………. 37 740 dolāru.

Kopā 48 740 dolāru.

No Billa Soltmena par 100 akcijām, kas īpaši pirktas par 50 dolāriem gabalā 5000 dolāru.

No Cārlija Trakā par 400 akcijām, kas īpaši pirktas par 50 dolāriem gabalā 20 000 dolāru.

Billam Soltmenam pateicībā par brīvprātīgo palī­dzību zemes gabalu buma veicināšanā 5000 dolāru.

Dausonas galvenajai slimnīcai ……… 3000 dolāru.

Smoukam Belju un Džekam Mazajam pilnīgai kom­pensācijai par darījumu ar olām un morālā zaudējuma atlīdzināšanai 17 000 dolāru.

Kopā 25 000 dolāru.

Akciju atlikums ir- 7126 d61āri. Šīs akcijas, kas pieder Smoukam Belju un Džekam Mazajam, nav neko vērtas, un tās pēc pirmā piepra­sījuma var iegādāties jebkurš Dausonas iedzīvotājs, kas vēlas mainīt dzīvesvietu, lai baudītu mieru un vientulību Tralā ciemā.

Piezīme. Miers un vientulība Tralā ciemā ir garantēti vienmēr un mūžīgi mūžos.

Paraksti: Smouks Belju, prezidents, Džeks Mazais, sekretārs.»

— Es tomēr redzu, ka tu sevišķi nesteidzies apņemt sievu, — piezīmēja Mazais, atsākdams pirms dažām' mi­nūtēm aprāvušos sarunu.

Smouks sēdēja uz zvērādas segas malas, pētīja augš­pēdu sniegā nogāztam rūcošam sunim ķepas un neatbil­dēja. Bet Mazais, grozīdams uguns priekšā uz koka uz­mauktu mokasīnu, no kura cēlās garaiņi, vērīgi lūkojās kompanjona sejā.

— Pacel acis uz ziemeļblāzmu, — turpināja Mazais. — Cik vieglprātīga, vai ne? Uz mata kā aušīga sieviete, kas pa gaisu vien, pa gaisu vien. Vislabākās no viņām ir vieglprātīgas, ja tikai nav dumjas. Un visas viņas ir ka­ķenes — kā mazās, tā lielās, kā smukās, tā nesmukās-. Ja viņas ieķērušās kādā vīrietī, tad vajā to kā badaini lauvas vai hiēnas.

Monologs atkal apsīka. Smouks iedunkāja suni, kad tas mēģināja iekost viņam rokā, un turpināja apskatīt no­brāztās, asiņojošās ķepas.

— Uh! — mēļoja tālāk Mazais. — Vai tad es nebūtu apprecējies, ja būtu gribējis? Bet var jau gadīties, ka es būtu apprecināts bez visas gribēšanas, ja nebūtu laidis ļekas vaļā. Zini, Smouk, kas mani paglāba? Es pateikšu. Elpošana. Es skrienu, vairāk neko. Es gribētu redzēt tos brunčus, kas varētu mani nokausēt.

Smouks palaida vaļā suni un arī pagrieza pret uguni savus uz koka uzmauktos kūpošos mokasīnus.

— Mums būs jāpaliek te līdz rītam un jāuzšuj moka­sīni, — viņš beidzot sacīja. — Sī sērsnas kārtiņa pama­tīgi bendē suņiem kājas.

— Mums tomēr ir jākustas, — iebilda Mazais. — Mums nepietiek ēdamā, lai grieztos atpakaļ, un, ja visdrīzākajā laikā mēs netiksim uz pēdām briežiem vai tiem pašiem baltajiem indiāņiem, mums būs jāēd nost suņi ar visām jēlajām ķepām. Bet vai kāds maz ir redzējis baltus indiā­ņus? Tās visas ir baumas. Kā indiānis var būt balts? Tikpat labi melnādainais varētu būt balts. Smouk, rīt mums jālaiž tālāk. Šis apvidus ir pagalam izmiris, nekāda medījuma. Pats zini, jau veselu nedēļu mēs neesam re­dzējuši pat nevienas zaķa pēdas. Mums jātiek no šīs posta vietas uz citurieni, kur atrodams medījums.

— Suņi skries daudz ātrāk, ja viņiem ļaus kādu dienu atpūsties un uzaus mokasīnus, — sprieda Smouks. — Būtu labi, ja tu pakāptos kādā kalniņā un paskatītos apkārt. Iespējams, ka mēs drīz jo drīz sasniegsim pauguraino līdzenumu, par ko stāstīja Laperls.

— Ha! Laperls pats stāsta, ka braucis pa šo apvidu pirms desmit gadiem un nav bijis pie pilna prāta no bada, tā ka nav lāgā apzinājies, ko redz. Atceries, viņš stāstīja, ka kalnu virsotnēs plīvojuši milzīgi karogi. Tas jau rāda, ka viņam galvā viss nav bijis kārtībā. Un viņš pats teica, ka nekādus baltos indiāņus neesot redzējis — to safanta- zējis Entons. Bet Entons atdeva dievam dvēseli divus ga­dus pirms tam, kad mēs abi ieradāmies Aļaskā. Labi, rīt paskatīšos. Varbūt izdosies nošaut briedi. Kā būtu, ja mēs ietu gulēt?

Visu rītu Smouks pavadīja nometnē, šūdams suņiem mokasīnus un labodams iejūgu. Pusdienas laikā viņš pa­gatavoja ēdienu diviem, notiesāja savu porciju un sāka gai­dīt atgriežamies Mazo. Pēc stundas viņš uzkāpa uz slēpēm un devās pa biedra pēdām. Ceļš veda pa strauta gultni, cauri šaurai aizai un, negaidot kļuvis platāks, izbeidzās aļņu ganībās. Taču kopš pērnā rudens pirmā sniega te nebija ganījies neviens alnis. Mazā slēpju pēdas šķērsoja ganības un kāpa augšā pa nelielu nokalni. Ticis līdz vir­sotnei, Smouks apstājās. Pēdas gāja tālāk, pa nokalni lejā. Apmēram jūdzi no šejienes strauta malā auga eg- lājs, un varēja redzēt, ka Mazais ir izgājis tam cauri. Smouks palūkojās pulkstenī, atcerējās tuvojošos tumsu, suņus un nometni un, lai cik grūti bija, nosprieda neiet tālāk. Bet pirms griešanās atpakaļ viņš uzmanīgi paska­tījās apkārt. Austrumu pamalē kā zāģa zobi slējās sniego­tās Klinšu kalnu virsotnes. Grēda aiz grēdas, savienoda­mās ķēdē, aizstiepās uz ziemeļrietumiem, nogriežot ceļu uz līdzenumu, par ko bjja stāstījis Laperls. Likās, it kā kalni būtu norunājuši piespiest ceļinieku pagriezties uz rietumiem, uz Jukonu. Smouks prātoja, cik daudz cilvēku pirms viņa varētu būt atkāpušies, redzot draudošo skatu. Laperls gan nebija atkāpies, taču viņš bija ticis pāri Klinšu kalniem no austrumiem.