Džeks Londons - Smouks un mazais

— Priecājos iepazīties, — viņa; lēni meklēdama vār­dus un nepārtraukti smaidīdama, turpināja. — Atvaino­jiet, ka es tik slikti runāju angliski. Esmu angliete tāpat kā jūs, — viņa nopietni sacīja. — Mans tētis ir skots. Māte man mirusi. Viņa bija francūziete un angliete, un mazdrusciņ ari indiāniete. Viņas tēvs bija liels vīrs Hu- dzona līča sabiedrībā. Brr! Cik auksti! — Viņa uzvilka cimdus un sāka berzēt sārtās ausis, kas jau metās bal­tas. — Iesim pie uguns un parunāsim. Mani sauc Labiskvi. Kā sauc jūs?

Tā Smouks iepazinās ar Labiskvi, Snesa meitu, ko viņš sauca par Margaritu.

— Manu tēvu nesauc Sness, — viņa pastāstīja. — Sness ir indiāņu vārds.

Smouks daudz ko uzzināja todien un turpmākajās die­nās, kad cilts devās pa briežu pēdām: Tie bija īsti mežo­nīgie indiāņi — tādi, ko pirms daudziem gadiem bija sa­ticis un no kuriem bija aizbēdzis Entons. Tepat netālu stiepās viņu īpašumu rietumu robeža, bet vasarā viņi pār­cēlās uz ziemeļiem, uz Ledus okeāna piekrastes tundru un

austrumu virzienā aizklīda līdz pašai Luskvai. Kas Luskva ir par upi, Smouks tā arī nesaprata un ne Labiskvi, ne Makens nevarēja viņam to paskaidrot. Paretam Sness kopā ar stiprākajiem medniekiem devās uz austrumiem pāri Klinšu kalniem, garām ezeriem, Makenzija upei un nonāca Neauglīgajās zemēs. Savā pēdējā ceļojumā uz šo pusi viņi arī atrada zīda telti, kas kļuva par mājokli La­biskvi.

— Tā piederējusi Millisenta un Edberija ekspedīci­jai, — Sness teica Smoukam.

— Ā, atceros! Viņi medīja muskusvēršus. Glābšanas ekspedīcijai neizdevās atrast nevienu viņu pēdu.

— Es viņus atradu, — teica Sness, — bet abi jau bija miruši.

— Neviens par to līdz šim neko nezina. Ziņas nav sa­ņemtas.

— Ziņas nekad arī nesaņems, — Sness laipni paskaid­roja.

— Jūs gribat teikt, ka tad, ja jūs būtu atradis viņus dzīvus…

Sness palocīja galvu.

— Viņi paliktu dzīvot kopā ar mani un maniem ļaudīm.

— Entons tomēr tika prom, — izaicinoši sacīja Smouks.

— Es tādu vārdu neatceros. Vai tas bija sen?

— Pirms četrpadsmit vai piecpadsmit gadiem, — Smouks atbildēja.

— Tātad viņš tomēr izkļuva. Zināt, es allaž domāju, kas ar viņu noticis. Mēs^saucām viņu par Garo Zobu. Viņš bija spēcīgs cilvēks, ļoti spēcīgs.

— Laperls atkļuva līdz šejienei pirms desmit gadiem.

Sness papurināja galvu.

— Viņš atrada jūsu nometņu pēdas. Tas bija vasarā.

Bet, lai kā Smouks pūlējās, viņam neizdevās neko iz­dibināt par Snesa dzīvi pirms apmešanās te, mežonīgajos ziemeļos. Viņš bija izglītots, taču šajos ilgajos gados ne­bija lasījis ne grāmatas, ne avīzes. Viņš nezināja, kas noticis pasaulē, un arī neizrādīja vēlēšanos uzzināt. Viņš bija dzirdējis par Jukonas zelta meklētājiem, par Klondai- kas zelta drudzi. Zelta meklētāji nekad nebija ielauzušies viņa teritorijā, un viņš priecājās par to. Taču ārpasaule Snesam neeksistēja. Viņš ir negribēja dzirdēt par to.

Arī Labiskvi maz ko varēja pastāstīt par tēva pagātni. Viņa bija dzimusi mednieku apmetnē. Viņas māte nomi- rūsi, kad meitenei bijuši seši gadi. Māte bijusi ļoti skaista — vienīgā baltā sieviete, ko Labiskvi jebkad re­dzējusi. Viņa sacīja to ar skumjām un ar skumjām bez sava gala atkārtoja, ka zina par milzīgo ārpasauli, uz kuru tēvs aizcirtis durvis. Bet tas bija viņas noslēpums. Viņa sen bija sapratusi, ka pietiek tikai ieminēties par to, lai tēvs aizdegtos dusmās.

Entons bija pastāstījis kādai indiānietei par viņas māti un par to, ka viņa bijusi augsta Hudzona līča sabiedrības ierēdņa meita. Vēlāk indiāniete pastāstījusi to Labiskvi. Savas mātes vārdu viņai tomēr nebija izdevies noskaidrot.

No Denija Makena neko nevarēja uzzināt. Viņam nepa­tika dēkas. Dzīve mežoņu vidū bija vienas šausmas, un viņš to pazina nu jau deviņus gadus. Sanfrancisko viņš apdzirdīts un ar viltu dabūts uz vaļu medību kuģa, bet pie Berova raga kopā ar trim citiem komandas locekļiem aizbēdzis no kuģa. Divi no viņa biedriem nomiruši, tre­šais pametis viņu briesmu pilnajā ceļā uz dienvidiem. Divus gadus viņš nodzīvojis pie eskimosiem, tad sadūšo­jies un vēlreiz mēģinājis doties briesmīgajā ceļā uz dien­vidiem, bet dažu dienu gājienā no Hudzona līča sabiedrī­bas faktorijas viņu saņēmuši gūstā Snesa jaunie med­nieki. Viņš bija mazs, .aprobežots cilvēciņš ar slimām acīm un sapņoja un runāja vienīgi par atgriešanos mīļo­tajā Sanfrancisko un savu brīnišķo mūrnieka amatu.

— Jūs esat pirmais prātīgais cilvēks, ko mēs sasto­pam, — Sness apveltīja Smouku ar komplimentu kādu vakaru, kad viņi sēdēja pie uguns. — Vienīgais izņēmums bija vecais Cetracis. Tā viņu iesauca indiāņi. Viņš bija tuvredzīgs un nēsāja brilles. Viņš bija zooloģijas profe­sors. (Smouks ievēroja, ka viņš izrunā šo vārdu pilnīgi pareizi.) Pirms gada nomira. Mani jaunekļi sagūstīja viņu Dzeloņcūku strauta augštecē, viņš bija noklīdis no ekspedīcijas. Gudrs cilvēks bija, tiesa gan, bet mazliet prāta viņam pietrūka. Mūžīgi viņš nomaldījās, tā bija viņa nelaime. Ģeoloģiju viņš zināja, ar metāliem apieties arī prata. Pie Luskvas, kur atrodamas ogles, viņš murns iekārtoja vairākas lieliskas smēdes. Viņš laboja mūsu šau­tenes un mācīja šo prasmi arī jaunajiem. Pērn viņš no­mira, un mums ļoti pietrūkst šī cilvēka. Viņš nomaldījās un nosala kādu jūdzi no nometnes, tā tas notika.

Tajā pašā vakarā Sness teica Smoukam:

— Labāk būtu, ja jūs apņemtu sievu un iekārtotu pats savu pavardu. Tā jums būtu ērtāk nekā ar jaunajiem puišiem. Mums, zināt, ir meiteņu ugunskuri — tādi kā jau­navu svētki. Tos svin vasaras vidū, kad nāk lasis, bet es varu dot rīkojumu agrāk, ja jūs vēlaties.

Smouks pasmējās un papurināja galvu.

— Neaizmirstiet, — Sness mierīgi sacīja noslēgumā, — ka Entons ir vienīgais, kam izdevies tikt prom no še­jienes. Viņam laimējās, neparasti laimējās.

Labiskvi teica Smoukam, ka tēvam esot dzelžaina griba,

— Cetracis mēdza saukt viņu par Sasalušo Pirātu — es nezinu, ko tas nozīmē, — par Alu Lāci, Pirmatnējo Zvēru, Briežu Karali, Bārdaino Leopardu un tamlīdzīgos vārdos. Cetracim patika tādi vārdi. Viņš iemācīja mani runāt an­gliski. Viņš vienmēr taisīja jokus. Nevarēja saprast, vai viņš runā nopietni vai ne. Kad es dusmojos, viņš sauca mani par savu draugu gepardu. Kas tas gepards ir? Viņš vienmēr kaitināja mani.

Viņas aizrautīgo, bērnišķīgi naivo čivināšanu Smouka izpratnē grūti bija saistīt ar sievišķīgo ārieni.

Jā, viņas tēvs ir nelokāms. Visi baidās no viņa. Sadus­mojies viņš ir briesmīgs. Te ir Dzeloņcūku cilts. Ar tās un luskvu starpniecību tēvs iztirgojis faktorijās ādas un iepircis munīciju un tabaku. Viņš vienmēr rīkojies godīgi, bet Dzeloņcūku virsaitis sācis viņu krāpt. Sness divas rei­zes brīdinājis viņu, iekams nodedzinājis viņa ciemu, un kādi piecpadsmit indiāņi no Dzeloņcūku cilts nogalināti kaujā. Bet krāpšanai ar to bijis darīts gals. Reiz, kad viņa bijusi skuķēns, kāds baltais mēģinājis aizbēgt un ticis nogalināts. Nē, viņas tēvs to nav darījis, viņš tikai pavēlē­jis jaunajiem medniekiem. Neviens indiānis nekad nav izrādījis viņas tēvam nepaklausību.

Un, jo vairāk Labiskvi stāstīja, jo dziļāks Smoukam likās Snesa noslēpums.

— Sakiet man, — jautāja meitene, — vai tas taisnība, ka ir bijis tāds vīrietis un sieviete, kuri saukti Paolo un Frančeska un kuri ļoti mīlējuši viens otru?