Džeks Londons: Smouks un mazais

— Paklausieties, ko es teikšu, — sacīja Makens. — Ir sācies pavasara atkusnis, un sniegs pārklājas ar sērsnu., Tagad ir īstā reize doties ceļā, bet nelaime tā, ka kalnos gadās sniegputeņi. Es tos pazīstu. Jūs esat vienīgais, ar kuru kopā es riskēšu bēgt.

— Jūs nedrīkstat bēgt, — iebilda Smouks. — Jūs bū­siet par apgrūtinājumu kuram katram. Jūs esat pārāk mazdūšīgs. Ja es bēgšu, tad bēgšu viens. Ārpasaule manā atmiņā izbalo, un varbūt es vispār nekad nebēgšu. Brieža gaļa ir ļoti garšīga, drīz būs vasara, un mēs ēdīsim lašus.

— Jūsu draugs ir miris, — teica Sness. — Mani med­nieki viņu nenogalināja. Viņi atrada nelaimīgo nosalušu kalnos pirmajā pavasara vētrā. Neviens nevar aizbēgt no šejienes. Kad mēs svinēsim jūsu kāzas?

— Es skatos uz jums un redzu jūsu acīs, jūsu sejā rai­zes, — sacīja Labiskvi. — O, es pazīstu jūsu seju! Uz kakla, zem pašas auss, jums ir neliela rētiņa. Kad jums ir labs noskaņojums, lūpu kaktiņi jums savelkas uz augšu. Kad jūs nodarbina bēdīgas domas, tie ir nolaisti. Kad jūs smaidāt, acu kaktiņos jums ievelkas trīs četras krunciņas. Kad smejaties, to ir sešas. Dažreiz esmu saskaitījusi pat septiņas. Bet tagad nav nevienas. Es neesmu lasījusi ne­vienu grāmatu. Es neprotu lasīt. Bet Cetracis iemācīja man daudz ko. Es pareizi runāju angliski. Viņš man to iemācīja. Viņa acīs es saskatīju skumjas, alkainas ilgas pēc lielās pasaules. Viņš bieži alka pēc šīs pasaules. Bet te bija laba gāja, tiku tikām zivju, visādas ogas un sak­nes, bieži vien apmaiņā pret ādām dabūjām no dzeloņ- cūkām un luskvām arī miltus. Tomēr viņš ilgojās pēc lielās pasaules. Vai tad šī pasaule ir tik laba, ka arī jums tās pietrūkst? Cetracirn nebija nekā, bet jums esmu es. — Viņa nopūtās un pašūpoja galvu. — Cetracis, arī mir­dams, ilgojās pēc šīs pasaules. Varbūt arī jūs, ja paliksiet te uz visiem laikiem, nomocīs ilgas pēc šīs pasaules? Bai­dos, ka es nezinu, kāda ir šī pasaule. Vai jūs gribat aiz­bēgt uz to?

Smouks nespēja atbildēt, bet meitene izlasīja atbildi viņa lūpu kaktiņos.

Minūtes aizritēja klusumā; varēja redzēt, ka Labiskvi cīnās ar sevi, un Smouks lādēja sevi par neizprotamo vā­jumu, kas bija liedzis pateikt taisnību par viņa ilgām pēc ārpasaules un mīlestību pret citu sievieti.

Labiskvi atkal nopūtās.

— Labi. Mana mīlestība pret jums ir stiprāka par bai­lēm no tēva, kaut gan viņš dusmās ir briesmīgāks par vētru kalnos. Jūs pastāstījāt man, kas ir mīlestība. Tā ir mīlestības pārbau'de. Es palīdzēšu jums aizbēgt atpakaļ uz jūsu lielo pasauli.

Smouks mierīgi pamodās un gulēja nekustēdamies. Maza, silta roka pieskārās viņam pie vaiga un liegi nogū­lās uz lūpām. Kažoks apdvesa Smouku ar aukstumu, un viņš pie pašas auss izdzirdēja vienu vienīgu vārdu:

— Iesim.

Viņš uzmanīgi piecēlās sēdus un ieklausījās. Simtiem suņu visā nometnē bija sākuši savu nakts dziesmu, bet cauri to kaucieniem, pavisam tuvu Smouks dzirdēja Snesa kluso vienmērīgo elpu.

Labiskvi vieglītiņām pavilka Smouku aiz piedurknes, un viņš saprata, ka jāseko meitenei. Viņš paņēma moka­sīnus un vilnas zeķes un guļammokasīnos izzagās no vigvama. Plēnējošo ogļu sarkanīgajā gaismā Labiskvi deva Smoukam zīmi apauties, bet pati pa to laiku ielīda atpakaļ teltī, kur gulēja Sness.

Smouks pataustīja pulksteņa rādītājus: bija viens naktī. «Ir diezgan silts,» viņš nosprieda, «ne vairāk kā desmit grādu zem nulles.» Labiskvi atgriezās un veda viņu pa tumšajām ejām cauri guļošajai nometnei. Lai cik uzma­nīgi viņi gāja, sniegs zem kājām skaļi žvirkstēja, taču suņi bija pārāk aizņemti ar kaukšanu, lai rietu uz garām­ejošo vīrieti un sievieti.

— Tagad mēs varam runāt, — sacīja Labiskvi, kad pē­dējais ugunskurs bija palicis kādu pusjūdzi aiz muguras.

Un tikai tagad, pagriezies pret meiteni, Smouks zvaig­žņu gaismā ieraudzīja, ka viņa neiet tukšām rokām; pie­skāries viņai, Smouks atklāja, ka Labiskvi nes viņa sniega kurpes, šauteni, divas patronjostas un guļampiederumus.

— Es parūpējos par visu, — viņa teica, līksmi iesmieda­mās. — Divas dienas es gatavoju slēptuvi. Tur ir gaļa, pat milti, sērkociņi un slēpes, ar kurām labāk iet pa sēr­snu, un pītas slēpes, kas noderēs, kad sniegs vairs neturēs jūsu svaru. Es protu iemīt ceļu, un mēs iesim ātri, mans mīļais.

Smoukam vārdi sasala uz lūpām. Par to vien bija jā­brīnās, ka Labiskvi palīdzēja viņam bēgt, bet tas, ka viņa nolēmusi doties viņam līdzi, Smouku pārsteidza. Nezinā­dams, kā rīkoties, viņš pamazām atbrīvoja meiteni no ne­samā. Viņš ar vienu roku apskāva Labiskvi un piekļāva sev klāt, vēl arvien nezinādams, ko lai iesāk.

— Dievs ir labs, — Labiskvi čukstēja. — Viņš atsūtīja man mīļoto.

Smoukam pietika drosmes noklusēt, ka viņš gribētu aiziet viens. Bet, iekams viņš atguva valodu, daudzkrā­sainā pasaule ar savām saulainajām zemēm vēlreiz pavī­dēja atmiņā un izdzisa.

— Iesim atpakaļ, Labiskvi, — Smouks teica. — Tu būsi mana sieva, un mēs vienmēr dzīvosim kopā ar Briežu ļaudīm.

— Nē, nē! — Viņa papurināja galvu, un viss Smouka rokās ieslēgtais augums saslējās protestā pret šo priekšli­kumu. — Es zinu. Esmu daudz domājusi. Tevi pārņems alkas pēc lielās pasaules, un garajās naktīs tās plosīs tavu sirdi. Cetraci noveda kapā alkas pēc šīs pasaules. Tevi arī novedīs. Visus, kas nāk no lielās pasaules, moka alkas pēc tās. Bet ēs negribu, ka tu mirsti. Mēs iesim uz dienvidiem, pāri sniegotajiem kalniem.

— Paklausies, dārgā, — viņš mēģināja pierunāt Labiskvi, — mums ir jāiet atpakaļ.

Meitene ar cimdu aizspieda viņam lūpas, lai neļautu runāt.

— Tu mīli mani. Saki, ka tu mīli mani.

— Es mīlu tevi, Labiskvi. Tu esi mana brīnišķā mīļotā.

Un atkal roka maigi aizspieda viņam muti.

— Iesim uz slēptuvi, — meitene apņēmīgi teica. — Tā atrodas trīs jūdzes no šejienes. Iesim.

Smouks pakāpās atpakaļ un, lai gan Labiskvi pavilka viņu aiz rokas, nekustējās no vietas. Viņam niezēja mēle pateikt, ka tur, dienvidos, viņu gaida cita sieviete.

— Tev klātos ļoti slikti, ja tu ietu atpakaļ, — viņa teica. — Es… es esmu tikai mežone, un man bail no lielās pa­saules, bet visvairāk man bail par tevi. Redzi, ir tā, kā tu man stāstīji. Es mīlu tevi vairāk par visiem. Mīlu vai­rāk par sevi. Indiāņu valoda nav laba valoda. Angļu va­loda arī nav laba valoda. Visas manas sirdsdomas pieder tev, pēc spožuma un daudzuma tās līdzīgas zvaigznēm, un tās nav aprakstāmas nevienā valodā. Kā lai tev iz­stāstu, kas ir manā sirdī? Šīs domas ir te… Paraugi!

Runādama meitene nomauca Smoukam cimdu, pavilka viņa roku zem siltās parkas un piespieda pie sirds. Pie­spieda cieši un nelaida vaļā. Ilgajā klusumā Smouks juta, kā pukst viņas sirds, un zināja, ka katrs puksts ir mīlestība. Bet Labiskvi lēni, gandrīz nemanāmi, joprojām nelaizdama vaļā viņa roku, atvirzījās nost un sāka iet uz slēptuves pusi. Smouks nespēja pretoties. Likās, viņu ved meitenes sirds, kas pukstēja tepat viņa plaukstā.

Slēpes viegli slīdēja pa stingro sērsnu, kas pagājušajā naktī bija pārklājusi iepriekšējā dienā pakusušo sniegu.

— Te, šajos kokos, ir slēptuve, — Labiskvi teica Smou­kam.

Pēkšņi viņa, satrūkusies no pārsteiguma, satvēra Smouka roku. Priekšā jautri lēkāja neliela ugunskura liesmas, bet pie uguns sēdēja Makens. Labiskvi nomurmi­nāja kaut ko indiāniski; šie vārdi noskanēja kā pātagas cirtieni, un Smouks atcerējās, ka Cetracis nosaucis mei­teni par gepardu.