Džeks Londons - Smouks un mazais

Meitene drebēja dusmās, taču viņas roka vēl pēc kāda

brīža negribīgi nolaidās un iebāza nazi makstī. It kā bai­dīdamās, ka nespēs valdīties, viņa piegāja pie ugunskura un piesvieda klāt žagarus. Makens kvenkstēdams un īgņā- damies apsēdās, lai, baiļu un dusmu pārņemts, sev par attaisnojumu sāktu murkšķēt kaut ko nesaprotamu.

— Kur tu to dabūji? — jautāja Smouks.

— Pārmeklē viņu, — sacīja Labiskvi.

Tie bija pirmie vārdi, viņas balss trīcēja nevaldāmās dusmās.

Makens mēģināja turēties pretī, bet Smouks sagrāba viņu kā spīlēs, pārmeklēja un izvilka Makenam no padu­ses miesas siltumā atlaidušos brieža gaļas šķēli. Piepeši Labiskvi kliedziens lika Smoukam atskatīties. Viņa bija pieskrējusi pie Makena maisa un raisīja to vaļā. No maisa bira laukā nevis .gaļa, bet sūnas, egļu skujas un skaidas: visu šo vieglo drazu viņš bija sabāzis gaļas vietā, lai ne­samais saglabātu līdzšinējos apmērus, bet nebūtu smags.

Labiskvi atkal izrāva nazi un metās virsū vaininiekam, bet Smouks satvēra meiteni, un viņa padevās, elsodama nespēcīgās dusmās.

— Mīļais, tas taču nav ēdamā dēļ! — viņa šņukstē­dama sacīja. — Tas ir tevis, tavas dzīvības dēļ. Suns tāds! Viņš ēd nost tevi, tevi!

— Gan mēs vēl dzīvosim, — Smouks mierināja viņu. — Tagad viņš nesīs miltus. Tos viņš neēdīs jēlus, bet, ja ēdīs, es viņu nositīšu, tāpēc ka viņš ēdīs ir tavu, ir manu dzīvību. — Smouks pievilka Labiskvi sev klāt. — Dārgā, nogalināt ir vīriešu darbs. Sievietes nenogalina.

— Vai tu mani vairs nemīlētu, ja es nogalinātu šo suni? — viņa izbrīnījusies jautāja.

— Tik stipri vairs nemīlētu, — izvairīgi atteica Smouks, Viņa aprimusies nopūtās.

— Labi, — viņa sacīja, — es viņu nenogalināšu*

Jaunie mednieki dzinās viņiem pakaļ bez apstājas. Va­jātājiem apbrīnojami veicās, turklāt viņi labi pazina šo apvidu, tāpēc, tikuši uz aizputinātajām pēdām, viņi vairs nenovirzījās no tām. Kad sniga, Smouks un Labiskvi iz­vēlējās visneticamāko ceļu, pagriezdamies uz austrumiem, lai gan vieglāks bija ceļš uz dienvidiem vai rietumiem, rāpdamies kalnā, lai gan izdevīgāk būtu bijis kāpt lēze­nākā nogāzē. Tā kā bēgļi bija apmaldījušies, tad viņiem bija vienalga. Tomēr viņiem neizdevās atkratīties no vajā­tājiem. Dažkārt viņi neredzēja medniekus dienām, te pēk­šņi indiāņi parādījās atkal. Pēc sniegputeņa, kad visas pēdas bija pazaudētas, viņi mētājās kā dzinējsuņu bars, un tas, kas nokļuva uz svaigākajām pēdām, sakurināja ugunskuru, ar dūmiem dodams zīmi saviem biedriem.

Smoukam bija sajucis dienu un nakšu, puteņu un no­metņu rēķins. Viņš un Labiskvi ar mokām kūlās uz priekšu kā nebeidzamā ciešanu un smaga darba murgā, bet Ma­kens klupdams krizdams denderēja nopakaļ un murmināja kaut ko par Sanfrancisko, par savu senloloto sapni. Mil­zīgas klinšu smailes nežēlīgas un nesatricināmas slējās pāri viņiem un ietiecās ledainajā zilgmē. Viņi gan slīdēja pa tumšām aizām, kur klinšu sienas bija tik stāvas, ka uz tām neturējās pat sniegs, gan brida pa ledāju ielejām, pāri dziļi aizsalušietn ezeriem. Kādu nakti klusuma brīdī starp divām sniega vētrām viņi ieraudzīja debesīs tāla vulkāna ugunīgo atblāzmu. Otrreiz viņi to vairs neredzēja un pat jautāja sev, vai tikai tas nav bijis sapnis.

Sērsnu pārklāja bieza irdena sniega kārta, kas sakri­ties pārvilkās ar sērsnu un atkal apsniga. Vietām, ielejās un sanesumos, viņi gāja pa simtiem pēdu biezu sniegu, vietām šķērsoja nelielus šļūdoņus un caurvējainas aizas, kur brāzmas bija aizmēzušas prom pēdējo sniega pūku. Kā mēmi rēgi viņi līda pa sniega pārkarēm, kas ik brīdi draudēja nogāzties, vai arī pamodās no smaga miega, la­vīnu dārdoņas iztraucēti. Tur, kur vairs neauga koki, viņi, ierīkojušies uz atpūtu, nevarēja sakurt uguni, un, lai va­rētu paēst, gaļa bija jāatkausē pašiem ar savu miesas sil­tumu. Un visu laiku Labiskvi palika uzticīga sev» Meitenes jautrība izgaisa tikai tad, kad viņa paskatījās uz Makenu, un ne stindzinošais nogurums, ne aukstums nespēja no­mākt meitenes mīlestību uz Smouku.

Viņa kā kaķis vēroja trūcīgo krājumu sadali, un Smouks redzēja, ka viņu sadusmo katra Makena žokļu kustība. Reiz Labiskvi pat ķērās pie ēdamā dalīšanas, Makens tūlīt sāka protestēt kā negudrs. Ne tikai īram, bet arī pati sev viņa bija nolikusi mazāku porciju nekā Smoukam. Pēc tam Smouks pats dalīja ēdamo. Kādu rītu, pēc tam kad visu nakti bija snidzis, neliela lavīna nonesa viņus pa kalna nogāzi simt jardu zemāk; pa pusei nosma­kuši, bet neskarti viņi izkūņojās no sniega, taču bija pa­zudis Makena maiss ar miltiem. Otrs, vēl pamatīgāks nogruvums apraka maisu uz visiem laikiem. Kaut gan nelaime nebija notikusi Makena vainas dēļ, Labiskvi kopš tā laika vairs neskatījās uz viņa pusi; Smouks saprata — viņa baidījās, ka nespēs savaldīties.

Bija neparasti kluss rīts ar tīrām zilām debesīm un saulē žilbinoši spīguļojošu sniegu. Viņi kāpa augšā pa garu, platu apledojušu nogāzi. Viņi kustējās kā noguruši rēgi šajā mirušajā pasaulē. Ne vēsma netraucēja šo stingo, salto mieru. Roboto Klinšu kalnu tālās virsotnes, līdz kurām bija savas simt jūdzes, varēja saredzēt tik skaidri, it kā līdz tām nebūtu vairāk par piecām jūdzēm.

— Kaut kas notiks, — čukstēja Labiskvi. — Vai tu nejūti? Te, tur, visur … Viss ir tik dīvaini!

— Mani krata drebuļi^, bet ne no aukstuma, — atbildēja Smouks. — Arī no izsalkuma tas nav.

— Tas ir tev galvā, sirdī, — satraukta piekrita Labis­kvi. — Man ir tāpat.

— Tas nav no sajūtām, — sprieda Smouks. — Es ne­jūtu neko, tikai tādu kā durstīšanu ar ledus adatiņām. So sajūtu rada nervi.

Pēc ceturtdaļstundas viņi apstājās, lai atņemtu elpu.

— Tālās virsotnes vairs nav redzamas, — teica Smouks.

— Gaiss kļūst biezs un smags, — sacīja Labiskvi. — Grūti elpot.

— Trīs saules, — apmāktā balsī nomurmināja Makens, sagāzelējās un ciešāk satvēra nūju, lai nenokristu.

Abās pusēs īstajai saulei bija parādījušās divas neīstas.

— Piecas, — teica Labiskvi, un viņu acu priekšā uz­liesmoja aizvien jaunas saules.

— Ak dievs, debesīs tik daudz sauļu, ka ne saskaitīt! — bailēs iekliedzās Makens.

Patiesi, lai kur viņi skatījās, pusdebesu lāktīja aizvien jaunu sauļu žilbinošajos uzliesmojumos.

Makens spalgi iekaucās aiz pārsteiguma un sāpēm.

— Dedzina! — viņš iekliedzās un atkal iekaucās.

Tad iekliedzās arī Labiskvi, un Smouks juta vaigā ieduramies tik saltu dzeloni, ka tas apsvilināja viņu kā skābe. Tas atgādināja peldēšanos jūrā, kad viņu bija ap­svilinājuši indīgās medūzas dzelkšņi. Sajūta bija tik līdzīga, ka Smouks nevilšus novilka ar roku pār vaigu, lai notrauktu neesošo dzeldinātāju.

Pēkšņi atskanēja neparasti dobjš šāviens. Nogāzes apakšā uz slēpēm stāvēja jaunie mednieki un cits pēc cita atklāja uguni.

— Izklīstiet! — pavēlēja Smouks. — Un rāpieties augšā! Mēs esam gandrīz jau virsotnē. Viņi ir ceturtdaļ- jūdzi zemāk par mums, tātad, iedami pa otru pusi lejā. mēs tiksim pāris jūdžu viņiem priekšā.

Visi trīs metās katrs uz savu pusi un cik jaudas rāpās augšā pa nogāzi. Neredzamie gaisa dzeloņi durstīja un dzilināja viņiem seju. Dobjie šāvieni dīvaini atbalsojās ausīs.

— Paldies dievam, — smagi elpodams, teica Smouks, — ka četriem no viņiem ir musketes un tikai vienam vin- čestrs. Bez tam šīs saules traucē viņiem tēmēt. Viņi ir ga­līgi apjukuši. Bliež, it kā būtu simt pēdu no mums.