Džeks Londons - Smouks un mazais

— Mēs mirsim kopā, mīļotā, — viņš atbildēja.

— Nē. — Ar gandrīz nemanāmu rokas kustību meitene lika Smoukam noklust, un, lai gan viņas balss bija tikko sadzirdama, Smouks tomēr saklausīja katru vārdu. Pa­taustījusi parkas kapuci, Labiskvi izvilka no tās un ielika viņam rokā maisiņu. — Bet tagad noskūpsti mani, mīļais. Noskūpsti mani uz lūpām un uzliec roku man uz sirds.

Viņi saplūda ilgā skūpstā, un Smouku atkal apņēma tumsa, bet, atguvis samaņu, viņš saprata, ka ir palicis viens un ka viņam ir jāmirst. Viņš gurdi priecājās, ka drīz jāmirst.

Smouks juta zem rokas maisiņu. Domās pasmaidījis par savu ziņkāri, viņš parāva auklu un attaisīja maisiņu. No tā izbira ēdamā drupačas. Nebija gabaliņa, ko viņš nepazītu, — to visu Labiskvi bija nozagusi pati sev: sen, jau tad, kad Makens bija pazaudējis miltu maisu, pietau­pītas maizes druskas, iekosti brieža gaļas kancīši un at­griezumi, nieru tauku krumsliņas, zaķa pakaļkāja, pat ne­aiztikta, baltās zebiekstes pakaļkāja un daļa no priekškā­jas, sniedzes kājiņas un spārniņš, ko Labiskvi bija tikai iekodusi, — nožēlojamas paliekas, traģiski atteikšanās un ziedošanās pierādījumi, kumosi, kurus briesmīgajam izsal- kurnam bija nozagusi viņas neizmērojami lielā mīlestība.

Neprātīgi iesmējies, Smouks visu to izgrūda sniegā un atkal iegrima nemaņas tumsā.

Viņš redzēja sapni. Jukona bija izžuvusi. Viņš klīda pa tās atsegto gultni starp dubļainām peļķēm un ledus sa- dragatām klintīm, uzlasīdams prāvus zelta tīrradņus. To smagums jau sāka Smouku nogurdināt, kad viņš atklāja, ka tīrradņi ir ēdami. Un viņš kāri ēda tos. Galu galā kāda jēga ir zeltam, ko cilvēki vērtē tik augstu, ja no tā nevar paēst?

Kad Smouks pamodās, bija pienākusi jauna diena. Ap­ziņa bija dīvaini skaidra. Skatienu vairs neaizsedza migla. Viņš vairs nejuta pazīstamo dreboņu visā ķermenī. Dzī­vības sula dzīslās likās dziedam, it kā tajās būtu ieplūdis pavasaris. Svētlaimīga sajūta pārņēma viņu. Smouks pa­griezās, lai pamodinātu Labiskvi, ieraudzīja viņu un atce­rējās visu. Viņš ar acīm meklēja sniegā izmētātās ēdiena atliekas. Tās bija pazudušas. Un viņš saprata, ka tie bi­juši viņa murgu, viņa sapņa tīrradņi. Murgos un sapnī Smouks bija pieņēmis dzīvības upuri no Labiskvi, kas bija ielikusi viņam rokā savu sirdi un atvērusi viņam acis uz sievieti un tās dvēseles noslēpumu.

Viņš jutās pārsteigts, ka var tik viegli kustēties, bija izbrīnījies, ka pietiek spēka aizvilkt ādās ievīstīto ķermeni līdz saulei atsegtajai nogāzei, ar cirvi pakapāt atkusušās smiltis un apbedīt Labiskvi zem nogruvuma.

Trīs dienas Smouks, palicis bez kripatas ēdamā, vilkšus vilkās uz rietumiem. Trešajā dienā viņš nokrita zem vien­tuļas egles, kas auga lielas, no ledus jau brīvas upes krastā, un saprata, ka tā ir Klondaika. Iekams Smouku pieveica aizmirstība, viņš paguva atraisīt savu nesamo, atvadīties no spožās pasaules un ietīstīties segās.

Viņu uzmodināja miegaina čirpstēšana. Bija jau krēsla. Egles zaros viņam virs galvas uz naktsguļu bija apmetu­šies baltie rubeņi. Skaudrais izsalkums lika viņam bez kavēšanās rīkoties, bet viņa kustības bija bezgala lēnas. Pagāja piecas minūtes, iekams viņam izdevās pielikt šau­teni pie pleca, un vēl piecas minūtes pagāja, iekams Smouks, guļot uz muguras un tēmējot taisni uz augšu, beidzot nospieda mēlīti. Viņš netrāpīja. Neviens putns ne­nokrita, bet neviens ari neaizlaidis. Tie samiegojušies bez­jēdzīgi knosījās un čabinājās. Smoukam sāpēja plecs. Otrs šāviens neizdevās tāpēc, ka, nospiežot mēlīti, viņš netīšām sarāvās aiz sāpēm. Vienā no trim pēdējām dienām viņš, jādomā, bija nokritis un sasitis plecu, kaut gan neatcerē­jās, kā tas noticis.

Rubeņi nebija aizlidojuši. Smouks vairākkārt salocīja segu un iebāza to starp labo roku un sānu. Atspiedis šau­tenes laidi pret šo ādu vīsteni, viņš izšāva vēlreiz, un no koka nokrita putns. Smouks badīgi paķēra medījumu, bet tas bija palicis tikpat kā bez gaļas. Lielkalibra lode bija atstājusi tikai saņurcītu spalvu pinkuli. Tomēr ru­beņi nebija aizspurguši, un viņš nosprieda tā: ja jau šaus, tad nekur citur kā tieši galvā. Tagad viņš tēmēja tikai galvā. Viņš lādēja vienā lādēšanā. Nošāva garām … Trā­pīja, un muļķa rubeņi, kam bija slinkums laisties prom, kā lietus krita viņam virsū, Smouks laupīja putniem dzīvību, lai varētu remdēt savu izsalkumu un paliktu dzīvs. To bija deviņi, un beidzot viņš nogrieza galvu devītajam, pēc tam gulēja, smējās un raudāja, pats nezinādams, kāpēc.

Pirmo rubeni viņš apēda jēlu. Pēc tam viņš apgūlās un aizmiga, un šī apēstā dzīvība atdeva dzīvību viņam. Nakts vidū Smouks, izsalkuma mocīts, pamodās, un viņam jau pietika spēka sakurt uguni. Līdz pašai rītausmai viņš cepa rubeņus un ēda, ar ilgi dīkā stāvējušajiem zobiem saberz­dams miltos trauslos kauliņus. Pēc tam viņš visu dienu gulēja, pamodās nakts vidū un atkal gulēja, kamēr saule pamodināja viņu.. «

Smouks pārsteigts ieraudzīja, ka uguns jautri sprēgā, aprīdama tikko piemestus žagarus, un ka malā uz oglēm, garaiņus laizdama, stāv nokvēpusi kafijkanna. Pie uguns­kura izstieptas rokas attālumā sēdēja Mazais, kūpināja no ietinamā papīra satītu smēķi un uzmanīgi vēroja draugu. Smouka lūpas sakustējās, bet rīkle likās aiz­žņaugta, un asaras draudēja nosmacēt viņu. Smouks iz­stiepa roku pēc papirosa un dziļi ievilka dūmus vēl un vēlreiz.

— Ilgi neesmu smēķējis, — viņš beidzot ierunājās klusā, rāmā balsī. — Ļoti ilgi.

— Edis arī neesi, tas pēc skata redzams, — rūcīgi pie­metināja Mazais.

Smouks pamāja ar galvu un parādīja uz visapkārt iz­mētātajām rubeņu spalvām.

— Nesen paēdu, — viņš teica. — Zini, es labprāt iedzertu tasi kafijas. Droši vien būšu aizmirsis tās garšu. Plāceņu un speķa garšu arī.

— Un pupas? — kārdinādams ievaicājās Mazais.

— Tās laikam garšotu debešķīgi. Es jūtu, ka atkal esmu pamatīgi izgribējies ēst.

Kamēr viens gatavoja ēst, bet otrs ieturēja maltīti, viņi īsos vārdos pastāstīja, kas ar katru noticis pēc viņu iz­šķiršanās.

— Klondaikā ledus vairs nebija drošs, — beigās teica Mazais, — mums vajadzēja nogaidīt, kamēr tas izies. Di­vas laivas, vēl seši vīri — īsti ķeneri, tu jau viņus pa­zīsti — un visa vajadzīgā mantība … Gājām žiberīgi, vie­tām stūmāmies ar kārtīm, vietām vilkām pa sausumu. Bet krācēs būtu iestrēguši uz veselu nedēļu. Tur es atstāju puišus, lai velk laivas pāri klintīm. Man bija tāda no­jauta, ka jāpasteidzas. Tā nu es sakrāmēju maisā ēdamo un gāju. Es zināju, ka atradīšu tevi tikko pie dzīvības.

Smouks pamāja ar galvu un cieši paspieda Mazajam roku.

— Labi, sāksim iet, — viņš teica.

— Ej ellē! — sašuta Mazais. — Mēs nekustēsim ne no vietas. Tev pāris dienu ir jāatpūšas un jāuzbarojas.

Smouks pašūpoja galvu.

— Kaut tu redzētu pats sevi! — sacīja Mazais.

Skats nebija nekāds patīkamais. Vietās, kur Smoukam

seja nebija noaugusi ar bārdu, tā no vairākkārtējas apsal­dēšanas bija melni sārta un kreveļaina. Vaigi bija iekri­tuši, un pat caur bārdu zem izspīlētās ādas varēja sare­dzēt zobus. Kauli uz pieres un ap dziļi iedubušajām acīm bija it kā ar bungu ādu apvilkti, pinkainā bārda, kam va­jadzēja būt zeltainai, bija pie ugunskuriem apsvilusi un vienos kvēpos.

— Liecies nu mierā! — teica Smouks. — Man ir jāiet.