Džeks Londons: Smouks un mazais

— Zinu, — atbildēja Smouks. — Es nupat sastapu viņa atraitni.

— Vecais Sness grib runāt ar jums, — piebilda Makens. — Viņš pavēlēja, līdzko jūs atnākot, lai aizejot pie viņa. Es jūs nenodevu. Jūs neko nezināt. Paturiet to prātā. Ma­zais laidās prom kopā ar mani pats uz savu galvu.

Pie Snesa ugunskura Smouks sastapa Labiskvi. Meite­nes acīs bija tāds maigums, ka viņš sabijās.

— Priecājos, ka jūs nemēģinājāt aizbēgt, — viņa sa­cīja. — Redzat, es … — Viņa sastomījās, bet acis neno­laida. Tās staroja nepārprotami. — Es aizdedzināju ugunskuru, protams, jūsu dēļ. Tas nu ir noticis. Jūs man esat mīļāks par visiem pasaulē. Mīļāks par tēvu. Mīļāks par tūkstošiem libašu un makhuku. Es mīlu. Tas ir ļoti dīvaini. Es mīlu tāpat kā Frančeska, tāpat kā Izolde. Ve­cajam Cetracim ir bijusi taisnība. Indiāņi tā nemīl. Bet man ir zilas acis un balta āda. Mēs abi esam balti.

Vēl neviena sieviete nebija bildinājusi Smouku, un viņš nezināja, kā šādā reizē jāizturas. Ļaunākais bija tas, ka to nemaz nevarēja saukt par bildinājumu. Neviens nešau­bījās, ka viņš piekritīs. Labiskvi tas viss likās tik vien­kārši, viņas acis tik sirsnīgi staroja, ka Smouks brīnījās, kāpēc meitene neapskauj viņu un nenoliec galvu viņam uz pleca. Tad Smouks saprata, ka, lai cik vaļsirdīga La­biskvi ir savā mīlestībā, iemīlējušos glāsti viņai ir sveši. Sie dabas bērni tos nepazīst. Viņai nekad nav bijusi izde­vība tos iemācīties.

Labiskvi runāja tālāk, vēl un vēlreiz apliecinādama sa­vas jūtas, bet Smouks mēģināja saņemties, lai kaut kā atklātu vi*" -'Čmto patiesību. Šķita, ka ir pienācis īstais brīdis.

— Paklausies, Labiskvi, — Smouks iesāka. — Vai Cetr­acis izstāstīja tev visu par Paolo un Frančeskas mīlestību?

Meitene sasita plaukstas un līksmes pārpilna iesmējās.

— O, tas vēl nav viss! Es jau zināju, ka jābūt vēl kaut kam par mīlestību! Kopš esmu aizdedzinājusi ugunskuru, es daudz domāju. Es …

Pašķīris krītošo sniegpārslu aizkaru, ugunskura gais- mas_ lokā nostājās Sness, un īstais brīdis bija palaists garam.

— Labvakar! — Sness noburkšķēja. — Jūsu draudziņš ievārījis pamatīgu putru. Labi, ka jūs bijāt saprātīgāks.

— Labāk pastāstiet, kas noticis, — teica Smouks.

Apkūpējušās bārdas aizsegtie baltie zobi paspīguļoja

nelāgā smaidā.

— Protams, pastāstīšu. Jūsu draugs nogalinājis vienu no maniem ļaudīm. Tam pinkšķim Makenam dūša saskrēja papēžos jau pēc pirmā šāviena. Viņš vairs nemēģinās bēgt. Bet mani mednieki gūsta jūsu draugu kalnos, un viņi dabūs to rokā. Līdz Jukonai viņam netikt. Bet jūs turpmāk gulēsiet pie mana ugunskura un vairs nekur neiesiet ar jaunajiem medniekiem. Es jūs pieskatīšu.

Nu Smouks bija sprukās. Tagad viņš tikās ar Labiskvi biežāk nekā jebkad. Viņas maigā, nevainīgā mīlestība bija briesmīga savā atklātībā. Meitenes skatieni pauda mīles­tību, katrs skatiens bija glāsts. Jau kuro reizi Smouks gribēja sasparoties, lai pateiktu viņai par Džoju Gastelu, un jau kuro reizi pārliecinājās, ka ir gļēvulis. Un, kā par sodību, Labiskvi bija tik valdzinoša. Uz viņu skatoties, nevarēja nejūsmot. Lai gan Smouka pašcieņu sāpināja katrs ar meiteni kopā pavadīts brīdis, tie tomēr bija ieprie­cinoši brīži. Pirmo reizi mūžā viņš īsti iepazina sievieti, un Labiskvi dvēsele bija tik tīra, tik biedējoši nevainīga un naiva, ka Smouks lasīja tajā kā atvērtā grāmatā. Viss sākotnējais sieviešu dzimuma krietnums bija šajā mei­tenē, kas nepazina ne nosacītības ierobežojumus, ne ari pašaizsardzības nolūkam noderīgu viltu. Atmiņā viņš pār­lasīja Sopenhaueru un saprata, ka drūmais filozofs ir maldījies. Iepazīt sievieti tā, kā Smouks bija iepazinis Labiskvi, nozīmēja saprast, ka visi sieviešu ienaidnieki ir slimi.

Labiskvi bija burvīga, un tomēr blakus šai reālajai se­jai viņa iztēlē liesmoja Džoja Gastela. Džoja bija atturīga, savaldīga, pakļāvās visiem aizliegumiem, kādus sievietei noteikusi civilizācija, bet tagad, redzot dzīvo sievieti, kas stāvēja viņa priekšā, Smouks savā iztēlē apveltīja Džoju ar visām Labiskvi piemītošajām labajām īpašībām. Viena

izcēla otru, un visas pasaules sievietes Smouka acīs pa­darīja labākas tas, ko viņš ieraudzīja Labiskvi dvēselē te, šajā sniega zemē pie Snesa ugunskura.

Smouks daudz vairāk uzzināja arī par sevi. Viņš atce­rējās visu, ko zināja par Džoju Gastelu, un saprata, ka mīl, viņu. Un tomēr Labiskvi tuvums sagādāja viņam prieku. Bet kas cits ir šis prieks, ja ne mīlestība? Viņš ne­varēja nosaukt šīs jūtas citā vārdā, nenoniecinot tās. Jā, tā bija mīlestība. Tā nevarēja būt nekas cits kā mīles­tība. Un viņš jutās līdz sirds dziļumiem satriekts, atklā­jot, ka viņam ir tieksme uz poligāmiju. Sanfrancisko lai­kos viņš bija dzirdējis, ka vīrietis varot mīlēt divas vai pat trīs sievietes vienlaikus. Toreiz viņš tam neticēja. Un kā lai būtu ticējis, ja neko tamlīdzīgu nebija piedzīvojis? Tagad bija citādi. Viņš tiešām mīlēja divas sievietes un, kaut gan visbiežāk apzinājās, ka vairāk mīl Džoju Gas­telu, reizēm bija tikpat pārliecināts, ka vairāk mīl Labiskvi.

— Pasaulē, jādomā, ir daudz sieviešu, — viņa teica kādu dienu. — Un sievietes mīl vīriešus. Jūs droši vien mīlējušas daudzas sievietes. Pastāstiet man.

Smouks neatbildēja.

— Pastāstiet! — viņa neatlaidās.

— Es neesmu bijis precējies, — Smouks izvairīgi at­teica.

— Un jums nevienas citas nav? Citas Izoldes tur aiz tiem kalniem.

Šajā brīdī Smouks sapjata, ka ir gļēvulis. Viņš meloja. Darīja to pret savu gribu, bet meloja. Viņš papurināja galvu, lēni, iecietīgi pasmaidīja un pat neapzinājās, cik daudz maiguma ir viņa sejā, redzot, ka Labiskvi spēji atplaukst.

Viņš mēģināja attaisnoties pats sev. Smouka prātojumi, bez šaubām, bija liekulīgi, un tomēr viņam pietrūka spar- tieša drosmes, lai satriektu šīs sievišķīgās meitenes sirdi.

Visu sarežģīja arī Sness. Gandrīz nekas nepaslīdēja garām viņa tumšajām acīm nepamanīts, un katrs viņa vārds skanēja nozīmīgi.

— Neviens neilgojas redzēt savu meitu precējušos, — viņš sacīja Smoukam. — Vismaz cilvēks ar iztēli ne. Tas ir sāpīgi. Domāt vien par to ir sāpīgi, es jums teikšu. Un tomēr dzīve paliek dzīve — Margaritai kādreiz tik un tā būs jāprecas.

Skots apklusa, un Smouks jau kuro reizi jautāja sev, ko slēpj viņa pagātne.

— Esmu rupjš, cietsirdīgs cilvēks, — Sness turpināja, — Taču likums paliek likums, un es esmu taisnīgs. Nē, te, starp šiem pirmatnējiem ļaudīm, es esmu likums un tiesnesis. Bez manas ziņas neviens nesper ne soli. Tur­klāt esmu tēvs — un iztēle vienmēr ir bijusi mans lāsts.

Smouks neuzzināja, kāds mērķis bijis šim monologam, jo to pēkšņi pārtrauca smilksti un Labiskvi sudrabainie smiekli, kas nāca no telts, kur meitene rotaļājās ar nesen noķertu vilcēnu. Sness saviebās aiz sāpēm.

— Gan jau es to izturēšu, — viņš drūmi teica. — Mar­garitai ir jāprecas, un tā ir laime man un jums, ka jūs esat te. Uz Četraci man bija maz cerību. Makens bija tik bezcerīgs, ka es iegrūdu viņu indiānietei, kas bija dedzinā­jusi ugunskuru divdesmit gadu pēc kārtas. Ja nebūtu jūs, vajadzētu atdot meiteni par sievu indiānim. Libašs kļūtu par manu mazbērnu tēvu.

Šajā mirklī iznākusi no telts, kā magnēta vilkta, ar mazo dzīvnieciņu rokā ugunskuram tuvojās Labiskvi, lai paskatītos uz mīļoto cilvēku, un viņas acīs staroja mīles­tība, ko neviens nebija viņai mācījis slēpt.