Džeks Londons - Smouks un mazais

Smouks pamāja ar galvu.

— Cetracis man stāstīja par viņiem. — Meitene staroja aiz laimes. — Tātad viņš nav to izdomājis. Saprotiet, es neticēju. Es jautāju tēvam, bet viņš… ai, cik dusmīgs viņš kļuva! Indiāņi man pastāstīja, ka viņš briesmīgi la­mājis Cetraci. Bez tam vēl ir bijis Tristans un Izolde. Di­vas Izoldes. Tas bija ļoti skumjš stāsts. Bet man gribētos tā mīlēt. Vai jūsu pasaulē visi jaunekļi un meitenes tā mīl? Te tā nenotiek. Te tikai precas. Viņiem nav laika par to domāt. Es esmu angliete, es nekad neprecēšos ar in­diāni. Kā jūs rīkotos? Tāpēc es vēl neesmu aizdedzinājusi savu jaunavas ugunskuru. Daudzi jaunie mednieki jau ir vairākkārt lūguši tēvu, lai piespiež mani to darīt. Viens no viņiem ir Libašs. Viņš ir liels mednieks. Makhuks arī staigā apkārt dziedādams. Viņš ir jocīgs. Vakarā, kad būs satumsis, atnāciet pie manas telts, jūs dzirdēsiet, kā viņš dzied, aukstumā stāvēdams. Bet tēvs saka, lai es darot pēc sava prāta, un tāpēc es nededzināšu savu ugunskuru. Redzat, kad meitene ir nodomājusi precēties, tādā veidā viņa to dara zināmu jauniešiem. Cetracis teica, ka tā esot skaista ieraža. Bet viņš pats neizvēlējās sev sievu. Varbūt bija par vecu. Matu viņam bija maz, bet es domāju, ka tik vecs viņš nemaz nebija. Bet kā jūs uzzināt, ka esat iemīlējušies? Iemīlējušies kā Paolo un Franeeska.

Smouku mulsināja meitenes zilo acu skaidrais skatiens.

— Redzat, viņi, — Smouks stostīdamies sāka, — tie, kas iemīlējušies, saka tā … Mīlestība viņiem esot dārgāka par dzīvību. Kad cilvēks jūt, ka viņam vai viņai kāds ir mī­ļāks par visiem pasaulē… nu, tad… tad viņš ir iemīlē­jies. Tā tas notiek, bet izskaidrot to ir briesmīgi grūti. Jūs tikai zināt to, un tas ir viss.

Labiskvi paskatījās kaut kur cauri ugunskuru dūmiem, nopūtās un atsāka šūt ādas cimdu.

— Es gan nekad neprecēšos, — viņa it kā nocirta.

— Ja mēs izspruksim no šejienes, mums būs jāvico, ko nagi nes, — drūmi sacīja Mazais.

— Mēs esam milzu slazdā, — piekrita Smouks.

No kailas uzkalnes viņi apskatīja sniegos iegrimušo - Snesa valstību. No austrumiem, rietumiem un dienvidiem to iejoza augstas virsotnes un juceklīgi izsvaidītas kalnu grēdas. Ziemeļos pletās tas pats šķietami bezgalīgais pau­gurainais līdzenums, bet viņi zināja, ka arī tur viņiem ceļu noslēgs piecas sešas kalnu ķēdes.

— Šajā gadalaikā es varu dot jums trīs dienas priekšā, — tovakar Sness teica Smoukam. — Jūs nevarat noslēpt savas pēdas, saprotat? Entons aizbēga tad, kad bija nokusis sniegs. Mani jaunie mednieki iet tikpat ātri kā ātrākie no baltajiem, bez tam jūs iemīsiet viņiem ceļu.

Bet, kad sniegs būs nogājis, es gādāšu, lai jums neizdotos aizbēgt kā Entonam. Te ir laba dzīve, un tā pasaule drīz vien izbāl atmiņā. Es vēl joprojām brīnos, cik viegli var iztikt bez šīs pasaules.

— Man nedod miera Denijs Makens, — Mazais uzticēja savas domas Smoukam. — Viņš nav nekāds prātīgais līdznācējs. Bet viņš apzvēr, ka zinot ceļu uz rietumiem, tāpēc mums jāaprunājas ar viņu, citādi tev, Smouk, klā­sies plāni.

— Mēs visi esam vienādā stāvoklī, — atbildēja Smouks,

— Nekā. Tev jābūt sevišķi uzmanīgam.

— Kāpēc tā?

— Vai tu neko neesi dzirdējis?

Smouks papurināja galvu.

— Man stāstīja vecpuiši. Viņi nupat dabūjuši zināt. Tas notiks šonakt, pusgadu pirms paredzētā laika.

Smouks paraustīja plecus.

— Un tev nemaz neinteresē paklausīties? — ķircināja Mazais.

— Runā, es klausos.

— Redzi, Denija sieva nupat pastāstījusi vecpui­šiem. — Mazais ieturēja pauzi, lai izklausītos iespaidīgāk. — Un vecpuiši, protams, pastāstīja man, ka šonakt iede­dzinās jaunavu ugunskurus. Tas ir viss. Nu, ka tev tas patīk?

— Nesaprotu, uz ko tu tēmē.

— Ej nu, nesaproti? Tas tak ir skaidrāks par skaidru. Tevi medī brunči,-un šie 1 brunči gatavojas iedegt uguni, un šos brunčus sauc Labiskvi. Kaut tu būtu redzējis, kā viņa skatās uz tevi, kad tu neskaties uz viņu! Viņa nekad neesot dedzinājusi uguni. Teikusi, ka neprecēšot indiāni. Bet tagad, kad viņa nolēmusi iededzināt uguni, tas ir kā āmen baznīcā, ka viņa grib nomedīt manu veco draugu Smouku.

— Izklausās loģiski, — teica Smouks, ar drebošu sirdi atcerēdamies Labiskvi izturēšanos pēdējās dienās.

— Kā āmen baznīcā! Un tā, tikko esam sadomājuši laisties, iejaucas kādi brunči — un viss pagalam. Nē, mums uz veiksmi nav ko cerēt! Ei! Paklau, Smouk!

Trīs vecas indiānietes bija apstājušās pusceļā starp vec­puišu nometni un Makena telti, un vecākā no viņām kaut ko izkliedza spiedzīgā balsī. Smouks saprata vārdus, bet ne gluži visus, un Mazais drūmi izsmējīgā tonī tulkoja.

— Labiskvi, Snesa, Lietus Nesēja, Lielā Vadoņa meita» šovakar pirmo reizi iededzina savu jaunavas ugunskuru. Maka, Ovitsa, Vilku Veicēja ..,

Tā tika nosauktas kādas desmit vai divpadsmit meite­nes, un tad trīs vēstneses aizkudloja tālāk, lai jaunumu darītu zināmu pie citiem ugunskuriem.

Vecpuišus, kuri bija zvērējuši nepārmīt ne vārda ar meitenēm, neinteresēja gaidāmā ceremonija, un, lai pa­rādītu savu nicinājumu pret visu notiekošo, viņi gatavojās pēc Snesa pavēles nekavējoties doties tālā ceļā, nolēmuši atstāt nometni nākamajā rītā. Redzēdams, ka veco med­nieku aprēķini neattaisnojas, Sness bija nospriedis, ka briežu bars ir sadalījies. Un viņš sūtīja vecpuišus izlū­kos uz ziemeļiem un rietumiem, lai atrastu lielā bara otru pusi.

Smouks, ko bija satraucis Labiskvi nodoms dedzināt ugunskuru, paziņoja, ka grib doties līdzi vecpuišiem. Bet vispirms viņš aprunājās ar Mazo un Makenu.

— Gaidi mūs tur trešajā dienā, Smouk, — sacīja Ma­zais. — Mēs paņemsim mantas un suņus.

— Bet iegaumē, — brīdināja Smouks, — ja gadās kāds misēklis un jūs mani nesatiekat, ejiet vien tālāk un mēģiniet nokļūt līdz Jukonai. Tas ir skaidrs. Ja jums tas izdosies, vasarā atgriezīsieties pēc manis. Ja man laimē­sies, es aizbēgšu un atgriezīšos pēc jums.

Makens, stāvēdams pie sava ugunskura, ar acīm norā­dīja uz robotu kalnu rietumu pusē, kur līdzenumā ietiecās augsta kalnu grēda.

— Tas ir tas, — viņš teica. — Dienvidpusē tek mazs strautiņš. Mēs iesim pa to uz augšu. Trešajā dienā jūs satiksiet mūs. Lai kur jūs iziesiet pie šī strauta, visur jūs atradīsiet ja ne mūs, tad mūsu pēdas.

Trešajā dienā Smoukam tomēr neuzsmaidīja laime. Vec­puiši bija mainījuši izlūkgājiena virzienu, un, kamēr Ma­zais un Makens ar suņiem lēni devās augšup pa strautu, Smouks ar indiāņiem sešdesmit jūdžu uz ziemeļaustru­miem no viņiem nokļuva uz pēdām otram briežu baram. Pēc dažām dienām sniegpārslu mijkrēslī viņi atgriezās lielajā nometnē. Kāda indiāniete, kas raud" oie uguns­kura, metās virsū Smoukam. Acīm kvēl : dā, viņa pēdējiem vārdiem lamāja un lādēja Smouku, izstiepdama rokas pret ādās ietīstītu nekustīgu ķermeni, kas gulēja nesen atbraukušajās kamanās.

Smouks varēja tikai minēt, kas ir noticis, un, tuvojoties Makena ugunskuram, viņš bija sagatavojies jaunam lāstu birumam. Taču viņš ieraudzīja pašu Makenu cītīgi košļā­jam brieža gaļas gabalu.

— Es neesmu nekāds karotājs, — viņš žēlabainā balsī sāka taisnoties. — Bet Mazais aizbēga, lai gan viņam vēl dzenas pakaļ. Viņš kāvās kā nelabais. Bet gan jau indiāņi dabūs viņu rokā. Viņam nav kur sprukt. Divus viņš aiz­šāva, bet tie atlabs. Vienam viņš ielaida lodi taisni krūtīs.