Džeks Londons - Smouks un mazais

— Tā jau domāju, ka jūs bēgsiet bez manis, — Makens paskaidroja, kad viņi piegāja klāt, un viņa ačeles viltīgi iezibsnījās. — Tāpēc es neizlaidu no acīm meiteni un, kad redzēju viņu noslēpjam slēpes un ēdamo, arī posos ceļā. Es arī paņēmu līdzi parastās slēpes, pītās slēpes un ēdamo. Ugunskurs? Esiet droši, tas nav bīstami. Nometnē visi guļ krākdami, bet man gaidot sāka salt. Vai iesim tūlīt pat?

Labiskvi apmulsusi palūkojās uz Smouku, tad, ātri iz­lēmusi, sāka runāt un runādama pierādīja, ka, mīlestībā būdama bērns, citos gadījumos var iztikt bez atbalsta.

— Maken, tu esi suns, — viņa, acīm zvērojot dusmās, novilka caur zobiem. — Es zinu, kas tev aiz ādas: ja mēs neņemsim tevi līdzi, tu sacelsi kājās visu nometni. Nu labi. Būs vien jāņem. Bet tu pazīsti manu tēvu. Esmu tāda pati kā viņš. Tu strādāsi līdz ar mums. Un darīsi, ko tev liks. Un, ja mēģināsi pastrādāt kādu nelietību, tu nožē­losi, ka esi skrējis līdzi.

Makens paskatījās uz meiteni, un viņa cūkas ačelēs pavīdēja naids un verdziska padevība, turpretī Labiskvi acīs, kas pievērsās Smoukam, dusmas nomainīja staro­jošs maigums.

— Vai es taisnību pateicu? — viņa jautāja.

Kad ausa rīts, viņi atradās priekškalnes ielokā starp pauguraino līdzenumu un kalniem. Makens ieminējās, ka derētu ieturēt brokastis, bet viņi neklausījās. Paēst varēs pēcpusdienā, kad sērsnas kārta kļūs mīkstāka un vairs nevarēs iet tālāk.

Kalni kļuva aizvien stāvāki, un aizsalušais strauts, gar kuru viņi gāja, veda aizvien dziļākās un dziļākās aizās. Te pavasara tuvošanās nebija tik manāma, lai gan kādā no aizām vairākās vietās brīvi mutuļoja ūdens un divas reizes viņi uzgāja pundurvītolu skupšķus ar pirmajiem briestošajiem pumpuriem.

Labiskvi pastāstīja Smoukam, ko viņa zina par šo ap­vidu un kā nodomājusi sajaukt pēdas vajātājiem.

— No šejienes ir tikai divas izejas — uz rietumiem un uz dienvidiem. Sness nekavējoties izsūtīs jaunos mednie­kus sargāt abus šos ceļus. Bet uz dienvidiem ved vēl viena taka. Tiesa, pusceļā uz augstajiem kalniem tā pagriežas uz rietumiem, šķērso trīs kalnu grēdas un savienojas ar galveno ceļu. Kad mednieki neatradīs pēdas uz šī ceļa, viņi griezīsies atpakaļ, pārliecināti, ka esam devušies uz rietumiem, un viņiem ne prātā neienāks, ka bēgļi izvēlēju­šies grūtāko un garāko apkārtceļu.

Paskatījusies atpakaļ uz Makenu, kas nāca pēdējais, Labiskvi'paklusi teica Smoukam:

— Viņš ēd. Tas nav labi.

Smouks arī atskatījās. Irs bija pietūcījis kabatas ar brieža nieru taukiem un tagad čāpstinādams slepus ēda.

— Starp maltītēm nav nekāda ēšana, — skarbi teica Smouks. — Apvidū, pa kuru mums būs jāiet, nav nekāda medījuma, un pārtika jādala vienādās daļās no paša sā­kuma. Ja gribat nākt mums līdzi, jums jābūt godīgam.

Ap vieniem sērsna bija kļuvusi tik mīksta, ka parastās slēpes lūza iekšā, bet vēl pēc nepilnas stundas arī pītās slēpes vairs nevarēja noturēt cilvēku uz sniega. Viņi ap­metās atpūsties un pirmo reizi paēda. Smouks novērtēja pārtikas krājumus. Makens bija paņēmis līdzi pavisam maz ēdamā. Viņa maiss bija tā piebāzts ar sudrablapsu ādām, ka gaļai tur gandrīz nebija vietas.

— Es nudien nezināju, ka to ir tik daudz, — viņš tais­nojās. — Es gatavojos tumsā. Bet par ādām var dabūt labu naudu. Patronu ari pietiek, tā ka medījuma mums būs, cik uziet.

— Vilki tevi aplupīs, cik uziet, — bezcerīgi noteica Smouks, bet Labiskvi acis iekvēlojās dusmās.

Smouks un Labiskvi bija nosprieduši, ka, stingri ievē­rojot taupību un nepieēdot pilnu vēderu, pārtikas pietiks apmēram mēnesim. Smouks sadalīja nesamo, beidzot pie­kāpies Labiskvi prasībai dot kaut ko arī viņai.

Nākamajā dienā strauts izveda viņus platā kalnu ielejā un viņi, līdzenās vietās jau ielūzdami sērsnā, sasniedza ūdensšķirtnes nogāzi, kur sniega virskārta bija cietāka.

— Vēl desmit minūtes — un mēs netiktu pāri līdzenu­mam, — teica Smouks, kad viņi bija apstājušies atpūsties kailā virsotnē. — Tagad mēs, jādomā, esam tūkstoš pēdu augstāk.

Bet Labiskvi, neteikdama ne vārda, norādīja uz leju, kur starp kokiem vīdēja līdzenums. Tur bija redzami pieci tumši, izkliedēti punkti, kas tikko manāmi kustējās.

— Tie ir jaunie mednieki, — viņa teica.

— Viņi grimst iekšā līdz gurniem, — sacīja Smouks. — Šodien viņi neizkļūs uz cieta ceļa. Mēs būsim priekšā viņiem par vairākām stundām. Iesim, Maken. Saņemiet spēkus. Neēdīsim tik ilgi, kamēr varam iet.

Makens nogaudēja, bet viņam vairs nebija kabatā brieža tauku, un viņš lampāja nopakaļ, ietiepīgi turēdamies tālāk.

Viņi gāja pa ieleju, šoreiz augstāk, un sērsna neielūza līdz pat pulksten trijiem pēcpusdienā, bet pa šo laiku viņi bija sasnieguši kalnu aizēnu, kur sērsna jau sāka kļūt cietāka. Viņi apstājās vienu vienīgu reizi, lai sadabūtu Makenam atņemtos taukus, kurus viņi ēda tāpat ejot. Gaļa bija sasalusi akmenī, un to pirms ēšanas vajadzēja atkausēt uz uguns. Bet tauki mutē drupa un remdēja mokošo izsalkumu.

Deviņos, kad beidzās ilgā krēsla un zem sadugušajām debesīm iestājās necaurredzama tumsa, viņi apmetās pundureglīšu skupšķī. Makens žēlojās un vaidēja. Dienas pārgājiens bija laupījis viņam pēdējos spēkus, turklāt, lai gan Makens bija nodzīvojis tālajos ziemeļos deviņus gadus, viņš ēda sniegu, bet tas, kaltēdams un dedzinādams muti, sagādāja vēl lielākas ciešanas. Kamēr Smouks un Labiskvi iekārtoja nometni, viņš, nometies pie ugunskura, stenēja.

Labiskvi bija nenogurdināma, un Smouks tikai brīnījās par viņas izturību, par viņas gara un miesas spēku. Viņas mundrums nebija mākslots. Viņa pat pasmējās vai uz­smaidīja Smoukam un, -nejauši pieskārusies pie viņa ro­kas, nesteidza atraut nost savējo. Taču, kad viņa palūko­jās uz Makenu, viņas seja ikreiz kļuva akmeņaina un acis salti iezibsnījās.

Naktī sacēlās vējš un sāka snigt; visu dienu viņi kā akli taustījās putenī uz priekšu, paiedami garām strautiņam, kas rietumos šķērsoja kalnu grēdu. Vēl divas dienas viņi klaidīja, maldīdamies pa kalniem, un šajās dienās viņi atstāja aiz muguras pavasari un uzkāpa ziemas mājotnē.

— Jaunie mednieki ir pazaudējuši mūsu pēdas. Kāpēc mēs nevarētu kādu dienu atpūsties? — lūdzās Makens.

Taču atpūsties nedrīkstēja. Smouks un Labiskvi apzinā­jās, kādas briesmas viņiem draud. Viņi bija nomaldījušies augstu kalnos, bet te no medījuma nebija ne miņas. Dien­dienā viņi lauzās cauri akmeņu haosam, aizu un ieleju labirintiem, kas tikai retu reizi veda uz rietumiem. Iekļu­vuši tādā aizā, viņi bija spiesti iet pa to līdz galam, vien­alga, uz kurieni tā veda, tāpēc ka abās pusēs slējās aple­dojušas virsotnes un nepieejami stāvas un draudīgas klinšu sienas. Pārcilvēciskā piepūle un aukstums laupīja spēkus, un tomēr viņi vēl samazināja pārtikas dienas devu.

Kādu nakti Smouku piecēla no miega cīniņa troksnis. Tajā pusē, kur gulēja Makens, bija skaidri dzirdamas smagas elsas un gārdzieni. Izspārdījis ugunskura ogles, lai tās gaiši uzliesmotu, Smouks ieraudzīja Labiskvi, kas bija sagrābusi īru aiz rīkles un pūlējās izraut viņam no mutes pussakošļātu gaļas gabalu. Brīdī, kad Smouks ieraudzīja šo skatu, meitenes roka ķēra pie gurna un tajā pazibēja nazis.

— Labiskvi! — Smouks valdonīgi uzsauca.

Roka palika gaisā.

— Nevajag, — viņš teica, nostādamies blakus Labiskvi.