Džeks Londons: Smouks un mazais

— Tas liecina, cik saniknots ir mans tēvs, — sacīja Labiskvi. — Viņiem ir pavēlēts nogalināt mūs.

— Cik dīvaini tu runā, — sacīja Smouks. — Tava balss skan it kā no tālienes.

— Taisi ciet muti! — pēkšņi iekliedzās Labiskvi. — Un nerunā. Es zinu, kas tas ir. Aizsedz muti ar piedurkni, nu tā, un nerunā.

Makens nokrita pirmais un tikko pierausās kājās. Pēc tam viņi visi krita atkal un atkal, kamēr sasniedza vir­sotni. Viņi nesaprata, kāpēc muskuļi neklausa gribas­spēkam, viņi tikai apzinājās, ka ķermenis ir pārakmeņo- jies un kustības kļuvušas smagas. No augšas atskatīju­šies, viņi ieraudzīja, ka vajātāji klupdami krizdami rāpjas viņiem pakaļ.

— Līdz šejienei viņi netiks, — sacīja Labiskvi. — Tā ir baltā nāve. Es zinu, kaut gan pati nekad neesmu to re« dzējusi. Veci ļaudis stāstīja par to. Drīz uznāks migla — ne tāda, kādu tu esi redzējis rītos, vakaros vai stiprā salā. Tikai retais, kas to redzējis, ir palicis dzīvs.

Makens sāka smakt un kampt ar muti gaisu.

— Aizsedziet muti! — uzsauca Smouks.

Žilbinošās gaismas apņemts, Smouks palūkojās uz dau­dzajām saulēm. Tās spīgojās un aizmiglojās. Gaiss bija ugunīgas mirgoņas pilns. Tuvākās virsotnes bija nozudu­šas šajā dīvainajā miglā, un jaunie indiāņi, kas neatlai­dīgi rāpās augšā, nogrima tajā. Makens saļima, notupās sniegā un ar rokām aizsedza muti un acis.

— Celieties, iesim! — pavēlēja Smouks.

— Es nevaru pakustēties, — novaidēja Makens.

Saliecies līkumā, viņš šūpojās no vienas puses uz otru.

Smouks lēni gāja viņam klāt, tikko spēdams pakustēties un pārvarēt stingumu, kas bija pārņēmis visu ķermeni. Viņš ievēroja, ka domas ir skaidras. Tikai ķermeni bija piemeklējusi savāda liga.

— Lai viņš paliek, — pikti nomurmināja Labiskvi.

Smouks tomēr nelikās mierā: viņš uzrāva īru kājās un

pagrieza ar seju pret nogāzi, pa kuru viņiem bija jākāpj lejā. Pēc tam viņš pagrūda īru, un Makens, ar nūju bremzēdams un stūrēdams, kā bulta nozuda dimanta pu­tekļu vizmā.

Smouks paskatījās uz Labiskvi, un viņa pasmaidīja, kaut gan tikko spēja noturēties uz kājām. Viņš pamāja ar galvu, dodams meitenej zīmi laisties lejā, bet Labiskvi pienāca tuvāk, un viņi gandrīz plecu pie pleca, pēdas des­mit viens no otra, drāzās lejā cauri auksto liesmu ver­smainajai svelmei.

Lai kā Smouks bremzēja, viņš tomēr bija smagāks par Labiskvi un tāpēc, aizdrāzies meitenei garām, galvu rei­binošā ātrumā šāvās lejā, kamēr sasniedza līdzenu, ap- gālējušu plakankalni. Te viņš sagaidīja Labiskvi, un tā­lāk abi gāja kopā — aizvien lēnāk un lēnāk, līdz beidzot vairs tikko kustējās. Stingums aizvien vairāk pārņēma viņus. Ar visu pārcilvēcisko gribasspēka piepūli viņi lam- patāja uz priekšu gliemeža gaitā. Makens atkal bija saļi- mis uz slēpēm, un Smouks garāmejot ar nūju piespieda viņu piecelties.

— Tagad gan mums jāapstājas, — ar pūlēm izdvesa Labiskvi, — citādi mums būs beigas. Mums ir jāapsedzas, tā saka sirmgalvji.

Viņa netērēja laiku ar mezglu raisīšanu, bet pārgrieza maisa siksnas. Smouks izdarīja to pašu, un, pēdējo reizi palūkojušies uz nāvējošo ugunīgo miglu un neīstajām saulēm, viņi ietinās līdz acīm ādās un cieši apkampās. Pēc tam kāds uzgāzās abiem virsū, viņi izdzirdēja šņuk­stus un lamas, ko aprāva mokoša klepus lēkme, un sa­prata, ka, tuntuļodamies savās adās, viņiem blakus novē­lies Makens.

Tad arī viņus sāka mocīt elpas trūkums un krūtis plo­sīja sauss, krampjains, nevaldāms kāss. Smouks juta, ka viņam sākas karstumi, un arī Labiskvi neklājās labāk. Kle­pus lēkmes kļuva ar katru stundu biežākas un mokošākas, un tikai vēlu pēcpusdienā ļaunākais bija garām. Pamazām viņiem kļuva labāk, un pārtraukumos starp lēkmēm viņi, līdz pēdējam noguruši, iesnaudās.

Bet Makenam klepus kļuva vēl stiprāks, un no īra vai- dieniem un gaudām Smouks un Labiskvi noprata, ka viņš ir bez samaņas. Reiz Smouks mēģināja nogrūst ādas, bet Labiskvi apskāva viņu abām rokām.

— Nē! — viņa lūdzās. — Nedrīkst segties nost, tā ir nāve. Atspied seju pret manu parku, elpo lēni un nerunā. Paskaties, kā es daru.

Tā viņi snauduļoja tumsā, klepus lēkmes kļuva retākas, un tomēr kāsēdami viņi ikreiz pamodināja viens otru. Pēc pusnakts Smouks nosprieda, ka Makens noklepojies pēdējo reizi. Pēc tam īrs sāka vaidēt — dobji, nepārtraukti, kā dzīvnieks.

Smouks pamodās, kad Labiskvi lūpas pieskārās viņa lūpām. Meitenes rokas bija apvijušās viņam apkārt, viņa galva gulēja uz Labiskvi krūtīm. Viņas balss, kā vien­mēr, skanēja jautri. Dobjā pieskaņa tajā bija izzudusi.

— Ir diena, — viņa sacīja, mazliet paceldama ādas, kas sedza viņu sejas. — Paskaties, mīļais, ir jau diena, mēs esam dzīvi un vairs neklepojam. Palūkosimies, kas notiek mums apkārt, lai gan es varētu palikt te uz mūžīgiem lai­kiem. Šī pēdējā stunda bija tik jauka. Es biju nomodā un domāju, cik ļoti mīlu tevi.

— Makenu nemaz vairs nedzird, — teica Smouks. — Un kas noticis ar jaunajiem medniekiem, kāpēc viņi neatrada mūs?

Viņš atsvieda nost ādas un ieraudzīja debesīs tikai vienu parasto sauli. Pūta vēss, viegls vējiņš, solot siltā­kas dienas. Pasaulē atkal viss bija kā parasti. Makens gulēja uz muguras, viņa nemazgātā, ugunskuru dūmos nomelnējusī seja bija sastingusi kā marmors. Labiskvi šis skats neuztrauca.

— Paskaties! — viņa iesaucās. — Sniedze! Tā ir laba zīme.

Vajātāji nebija manāmi. Vai nu viņi bija tur, aiz pār­ejas, aizgājuši bojā, vai arī pagriezušies atpakaļ.

Pārtikas bija palicis tik maz, ka viņi neiedrošinājās apēst ne desmito daļu no tā, kas bija viņiem nepieciešams, ne simto daļu no tā, ko viņiem gribējās apēst, un turp­mākajās dienās bēgļiem notrulinājās dzīvotgriba un viņi klīda pa izmirušajiem kalniem tādā kā sapnī. Smouks reizēm attapās, ka skatās uz bezgala ienīstajām sniegota­jām virsotnēm un nesakarīgi murmina. Un atkal, šķiet, pēc gadsimtiem, viņš atģida, ka dzird pats sevi kaut ko juceklīgi runājam. Arī Labiskvi lielāko tiesu dzīvoja kā pa murgiem. Viņi kustējās neapzināti, automātiski. Bēgļi visu laiku tiecās uz rietumiem, un visu laiku, spiezdamas pa­griezties uz ziemeļiem vai dienvidiem, viņiem ceļā stājās sniegotas virsotnes vai nepārejamas kalnu grēdas.

— Uz dienvidiem izejas nav, — sacīja Labiskvi. — Ve­cie ļaudis to zina. Jāiet uz rietumiem, tikai uz rietumiem.

Vajātāji vairs nebija redzami, toties uz papēžiem mina bads.

Kādu dienu atkal kļuva auksts un sāka bagātīgi snigt, taču tas bija nevis sniegs, bet ledus kristāli smilšu grau­diņa lielumā. Sniga visu dienu un visu nakti un vēl trīs dienas un trīs naktis. Paiet nevarēja, kamēr sniegs nebija pavasara saulē pakusis un pārklājies ar salumu, un viņi, ietinušies ādās, gulēja, atpūtās un tāpēc ēda vēl mazāk nekā parasti. Viņu pārtikas devas bija tik niecīgas, ka ne­remdēja izsalkuma sāpes, kas vairāk mocīja smadzenes nekā kuņģi. Un Labiskvi, niecīgās porcijas garšas satra­cināta, šņukstēdama, kaut ko murminādama un kā zvē­rēns aiz prieka spiegdama, badīgi sabāza mutē visu rīt­dienas devu.

Un tad Smouks ieraudzīja kaut ko apbrīnojamu. Gaļas garša palīdzēja Labiskvi atgūties. Viņa izspļāva kumosu un ar cieši sažņaugtu dūri no visa spēka iesita pa savu nogrēkojušos muti.

Un vēl daudz apbrīnojama Smoukam bija lemts redzēt tajās dienās. Pēc ilga sniegputeņa sacēlās viesulis, kas sagrieza vieglās, sausās pārsliņas virpulī, kā samums savērpj smiltis. Augu nakti neremdējās sniega vētra, un, kad atausa skaidra, vējaina diena, Smouks, galvai reib­stot, asaru pilnām acīm skatījās uz to, kas bija šķitis kā sapnis. Visapkārt slējās klinšu smailes, augstākas un ze­mākās, gan vientuļas kā sargkareivji, gan vairākas kopā kā uz padomi sapulcējušies titāni. Un katras smailes vir­sotnē, kā platas liesmas tiekdamās pretī debess zilgmei, plandījās jūdzēm gari pienbalti, miglaini gaismas un ēnu mijas izrakstīti, saulstaru sudraba caurausti sniega karogi.