Džeks Londons: Smouks un mazais

— Man pašam bija redzēt lemts, kā dievs nāk visā spožumā, — Smouks nodziedāja, skatīdamies uz vēja pli­vinātajiem sniega putekļu autiem, kas laistījās zīdainā gaismā.

Smouks skatījās un skatījās, bet karogotās virsotnes nenozuda, un vēl tad, kad Labiskvi apsēdās uz ādām, tas viņam šķita kā sapnis.

— Es sapņoju, Labiskvi, — viņš sacīja. — Paskaties, Vai tev nerādās tas pats sapnis?

— Tas nav sapnis, — meitene atbildēja. — Sirmgalvji stāstīja man arī par to. Drīz sāks pūst silti vēji, mēs pa­liksim dzīvi un sasniegsim savu mērķi rietumos.

Smouks nošāva sniedzi, un viņi sadalīja to. Ielejā, kur sniegā stāvošiem vītoliem jau bija sākuši blīzt pumpuri, viņš nošāva zaķi. Kādu citu reizi viņš nomedīja izkāmē­jušu balto zebieksti. Vairāk medījuma viņiem negadījās, tikai vienu reizi pusjūdzi augstu viņi redzēja meža pīļu kāsi aizlidojam uz rietumiem, uz Jukonu.

— Zemākajās ielejās jau ir vasara, — teica Labiskvi. — Drīz vasara būs arī te.

Labiskvi seja bija novājējusi, turpretī lielās, mirdzošās acis kļuvušas vēl lielākas un spožākas, un, kad meitene skatījās uz Smouku, viņu pārvērta mežonīgs, pārdabisks skaistums.

Dienas kļuva garākas, un sniegs sāka plakt. Sērsna katru dienu kusa, katru nakti sasala no jauna, bēgļi gāja agri no rīta un vēlu vakarā, bet dienas vidū bija spiesti palikt uz vietas un atpūsties, tāpēc ka kūstošā ledus ga­roza nespēja izturēt viņu svaru. Kad Smouku piemeklēja sniega aklums, Labiskvi apsēja ap vidu siksnu un vilka viņu. Bet, kad meitene pati kļuva akla, Smouks, apsējis ap vidu siksnu, savukārt vilka viņu. Izsalkuma mocīti, viņi kā sapnī klambāja uz priekšu pa šo pavasara jausmu skarto kailo zemi, kur viņi bija vienīgās dzīvās būtnes.

Lai cik nomocījies bija Smouks, viņš gandrīz vai bai­dījās aizmigt — tik šaušalīgus un rūgtus sapņus viņš redzēja šajā neprātīgajā nokrēslas zemē. Vienmēr viņam sapņos rādījās ēdiens, vienmēr tas bija viņam pie pašām lūpām, un pēdējā brīdī ļaunais sapņu pavēlnieks atņēma viņam to. Viņš rīkoja pusdienas saviem Sanfrancisko laiku draugiem, pats, ēstgribas mocīts, nepacietīgi vadīja visus sagatavošanas darbus, pats greznoja galdu ar tumši sar­kanu lapu ieskautiem rudens vīnogu ķekariem. Viesi iera­dās ar nokavēšanos, un, kamēr Smouks sasveicinājās ar viņiem un visi mētājās ar asprātībām, viņu mocīja viena vienīga vēlēšanās — ātrāk tikt pie galda. Viņš, neviena nepamanīts, zogas pie galda, pagrābj sauju melnu ienā­kušos olīvu un pagriezies ierauga citu viesi. Pārējie ielenc viņu, atkal iet vaļā smiekli un joki, bet Smouks pa to laiku gandrīz vai zaudē prātu, domādams par dūrē sažņaug­tajām gatavajām olīvām.

Viņš rīkoja daudzas tādas pusdienas un vienmēr pa­lika tukšā. Viņš piedalījās Gargantijas cienīgās dzīrēs, kur viesu bari locīja iekšā neskaitāmus veselus izceptus vēršus, raudami tos no vērsmojošām bedrēm un ar asiem nažiem griezdami biezas kūpošas gaļas šķēles. Smouks stāvēja, muti atplētis, un no apakšas skatījās uz garās rin­dās saliktiem tītariem, ko pārdeva veikalnieki baltos priekš­autos. Un visi pirka tītarus, tikai ne Smouks, kas, jopro­jām muti atplētis, stāvēja un kā piekalts nevarēja tikt pāri ļaužu pilnajai ielai. Vai arī viņš atkal ir puisēns un, aug­stu pacēlis karoti, sēž pie lieliem maizes un piena trau­kiem. Viņš pa kalnu ganībām dzinās pakaļ tramīgām te­lēm, gadsimtiem ilgi veltīgi pūlēdamies dabūt to pienu, smirdošās apakšzemes ejās kāvās ar žurkām ēdiena at­lieku un atkritumu dēļ. Jebkura barība darīja Smouku traku, viņš klīda pa plašiem staļļiem, kur jūdzēm garos steliņģos stāvēja nobarojušies zirgi, un meklēja, bet neat­rada siles, kur tiem ber klijas.

Tikai vienu pašu reizi sapnis nepiekrāpa viņu. Cietis kuģa katastrofā vai izsēdināts neapdzīvotā salā, viņš iz­badējies cīnās ar Klusā okeāna lielajiem viļņiem, plēš nost no klintīm gliemenes un nes malā, kur bēgums at­stājis visādas sausas atmešņas. Viņš sakur no tām uguni un liek uz oglēm savu dārgo guvumu. No glieme­nēm paceļas tvaiks, un vāki atsprāgst vaļā, atsedzot laša krāsas mīkstumu. Viņš zina, ka ēdiens ir gatavs un te nav neviena, kas varētu izraut kumosu viņam no mutes. «Beidzot,» viņš sapnī domā, «sapnis piepildās.» Šoreiz viņš paēdīs. Un tomēr, lai cik pārliecināts Smouks ir, viņš šaubās un ir sagatavojies, ka neizbēgami nāks vilšanās. Beidzot karstais, sulīgais laša krāsas mīkstums ir viņam mutē. Zobi sacērtas kopā. Viņš ēd! Brīnums ir noticis! Pārsteigums uzmodināja Smouku. Viņš pamodās tumsā, gulēdams uz muguras, un dzirdēja, ka murmina, spiedz un krekšķ no prieka. Viņa žokļi kustējās, mutē bija gaļa. Viņš gulēja mierīgi, un drīz vien sīki pirksti pieskārās viņam pie lūpām un mutē ieslīdēja mazs gaļas gabaliņš. Un laikam ne tik daudz tāpēc, ka Smouks vairs neēda, bet gan tāpēc, ka viņš sadusmojās, Labiskvi sāka rūgti rau­dāt un šņukstēja viņa skavās tik ilgi, kamēr aizmiga. Bet % viņš gulēja neaizmidzis un brīnījās par sievietes mīles­tību un dvēseles noslēpumu.

Un tad izbeidzās pēdējie pārtikas krājumi. Augstās virsotnes palika aiz muguras, pārejas kļuva lēzenākas, un viņiem daudzsološi pavērās ceļš uz rietumiem. Taču arī bēgļu spēki bija galā, un, palikuši bez pārtikas, viņi drīz vien kādu rītu netika vairs augšā. Smouks kaut kā piecē­lās, nokrita un rāpodams mēģināja sakurt uguni. Turpretī Labiskvi pūliņi bija veltīgi: viņa ikreiz saļima, zaudējusi pēdējos spēkus. Smouks noslīga viņai blakus, vārgi pa­smaidīdams par to, ka viņš kā uzvilkts cenšas iededzināt nevienam nevajadzīgu ugunskuru. Nebija jau ko gatavot, un diena arī bija silta. Egļu zaros šalca maigs vējiņš, un visur zem kūstošā sniega čalināja neredzamas urdziņas.

Labiskvi gulēja nekustīgi, gandrīz bez elpas, un Smou­kam bieži vien likās, ka viņa jau mirusi. Pēcpusdienā viņu iztraucēja no miega vāveres šmaukstināšana. Vilk­dams smago šauteni, viņš gumzāja pa ūdeņaino sniegu. Viņš gan rāpoja, gan cēlās kājās un, paspēris soli uz vāveres pusi, krita un nostiepās garšļaukus, bet dzīvnie­ciņš tikai dusmīgi šmaukstināja un nesteigdamies, it kā karsinādams Smouku, bēga prom. Viņam nebija spēka ātri izšaut, bet vāvere nevienu mirkli nesēdēja mierā. Dažbrīd Smouks nokrita kūstošajā sniegā un raudāja no nespēka. Citreiz dzīvības uguntiņa gandrīz vai apdzisa un pār Smouku sagruva tumsa. Viņš nezināja, cik ilgi nogulējis nesamaņā, bet, kad, drebēdams no aukstuma, pamodās, bija jau vakars — un slapjās drēbes bija piesa­lušas pie sērsnas. Vāvere bija nozudusi, un Smouks ar pēdējiem spēkiem aizvilkās atpakaļ pie Labiskvi. Viņš bija tik vārgs, ka visu nakti nogulēja kā nedzīvs un nekādi sapņi netraucēja viņu.

Saule jau bija uzlēkusi, tā pati vāvere šmaukstināja za­ros, kad Labiskvi rokas pieskāriens pamodināja Smouku.

— Uzliec roku man uz sirds, mīļais, — viņa sacīja skaidrā, bet tikko sadzirdamā, it kā tālā, tālā balsī. — Manā sirdī ir mīlestība, un tu to turi savā rokā.

Likās, bija pagājis krietns laiks, iekams viņa atkal ierunājās:

— Iegaumē, ka uz dienvidiem ceļa nav. Briežu ļaudis to labi zina. Rietumos… tur ir izeja… tu gandrīz jau esi sasniedzis to … tu sasniegsi…

Smouku atkal pārņēma nāves miegam līdzīgs stingums, bet Labiskvi vēlreiz pamodināja viņu.

— Noskūpsti mani uz lūpām, — viņa teica. — No­skūpsti, lai es varu mirt.