Džeks Londons - Smouks un mazais

Līdz pusnaktij Smouks neļāva noplakt lielai ugunij, lai Mazais varētu no tālienes ieraudzīt viņu. Bet no rīta viņš nojauca nometni, iejūdza suņus un, līdzko uzausa gaisma, devās meklēt Mazo. Šaurajā aizā stūres suns sasmailēja ausis un iekaucās. Drīz vien Smouks satika sešus pretim nākošus indiāņus. Viņi gāja tukšā, bez suņiem, un katram uz muguras bija neliels maisiņš ar pašu nepieciešamāko. Sastājušies apkārt Smoukam, indiāņi tūlīt sagādāja vi­ņam vairākus pārsteigumus. Par to nebija šaubu, ka viņi meklējuši Smouku. Tūlīt arī kļuva skaidrs, ka viņi nerunā nevienā no indiāņu izloksnēm, kurās Smouks prata kaut vienu vārdu. Viņi nebija balti, kaut gan bija garāki un smagāki par Jukonas baseina indiāņiem. Pieci no viņiem bija bruņoti ar Hudzona līča sabiedrības vecmodīgajām garstobra musketēm, bet sestais turēja rokā Smoukam pazīstamu vinčestru — tā bija Mazā šautene.

Indiāņi netērēja laiku garām sarunām ar gūstekni. Tā kā Smouks bija neapbruņots, viņam atlika tikai padoties. To, ko atrada kamanās, viņi sadalīja savā starpā un uz­svieda sev plecos, bet Smoukam lika nest viņa paša un Mazā guļamādas. Suņus izjūdza, un, kad Smouks sāka protestēt, viens no indiāņiem ar zīmēm paskaidroja, ka ceļš ir par smagu braukšanai ar kamanām. Smouks sa­mierinājās ar neizbēgamo, paslēpa kamanas strauta malā, iebāzdams tās stāvus sniegā, un slāja līdzi saviem sagūstītājiem. Iedami uz ziemeļiem, viņi šķērsoja nelielu kalnu grēdu un nonāca pie eglāja, ko Smouks bija pama­nījis iepriekšējā dienā. Desmit divpadsmit jūdzes viņi gāja gar strautu, bet, kad tas novirzījās uz rietumiem, pagriezās pa šauru pieteku uz austrumiem.

Pirmo nakti viņi pārlaida vietā, kur bija nakšņojuši pirms vairākām dienām. Te glabājās kaltētu lašu un ga­ļas krājumi, kurus indiāņi paņēma līdzi. No šīs nometnes tālāk veda daudzu slēpju sliedes, un Smouks nosprieda, ka šie ļaudis sagūstījuši Mazo: nebija vēl satumsis, kad viņš ieraudzīja Mazā slēpju pēdas, kas bija šaurākas par indiāņu slēpju pēdām. Kad Smouks ar zīmēm sāka iztau­jāt indiāņus, viņi apstiprinoši pamāja ar galvu un parā­dīja uz ziemeļiem.

Arī visās turpmākajās dienās viņi rādīja uz ziemeļiem, un taka, lai kā vijās, lai kā līkumojās starp juceklīgi iz­svaidītajām klinšu bauzēm, arī visu laiku veda uz zieme­ļiem. Šajā sniega tuksnesī it visur šķita, ka tālāk ceļa nav, un tomēr taka meta līkumus un cirtās atpakaļ, at­razdama zemas pārejas un izvairīdamās no augstām un nepārvaramām kalnu grēdām. Te sniegs bija dziļāks nekā ielejās un ne soli nevarēja paspert bez slēpēm. Turklāt visi Smouka ceļabiedri bija jauni cilvēki, gāja vieglā, ātrā gaitā, un sirds dziļumos viņš lepojās ar to, ka tik viegli tiek viņiem līdzi. Viņi bija klejotāju dzīves norūdīti un kopš mazotnes pieraduši slēpot, un tomēr Smouks bija tik izturīgs, ka šis pārgājiens nesagādāja viņam vairāk grūtību kā indiāņiem.

Sešās dienās viņi sasniedza un šķērsoja galveno pāreju, kas bija zemāka par apkārtējiem kalniem, tomēr pati par sevi ļoti augsta un piekrautām kamanām nepārvarama. Vēl piecas dienas kāpuši pa līkumotu taku aizvien zemāk un zemāk, viņi nonāca plašajā paugurainajā līdzenumā, ko Laperls bija atklājis pirms desmit gadiem. Kādā skaudri aukstā dienā, kad termometrs rādīja četrdesmit grādu zem nulles un gaiss bija tik dzidrs, ka varēja re­dzēt simt jūdžu visapkārt, Smouks pazina šo apvidu no pirmā acu uzmetiena. Cik tālu vien sniedzās skatiens, ple­tās šis paugurainais līdzenums. Austrumos pie paša ap­vāršņa savus sniegotos vaļņus slēja Klinšu kalni. Uz dien­vidiem un rietumiem stiepās aizu pārrautas atzares, kuras viņi bija šķērsojuši. Un šajā neaptveramajā ieplakā atra­dās apvidus, pa kuru bija gājis Laperls, — sniegiem klāta, dažos gadalaikos acīmredzot ar medījumu bagāta, bet vasarā smaidoša, zaļa un ziedoša zeme.

Pirms dienas vidus, pa plata strauta gultni pagājuši garām sniegā ieputinātiein vītoliem un kailām apsēm un izbriduši cauri biezām eglainēm, viņi nonāca pie lielas, nesen pamestas nometnes. Garām ejot, Smouks saskai­tīja četrsimt vai piecsimt ugunskuru un nosprieda, ka te uzturējušies vairāki tūkstoši cilvēku. Taka pavisam nesen bija nomīdīta tik cieta, ka Smouks un viņa sagūstītāji noņēma slēpes un bez tām sāka soļot daudz raitāk. Aiz­vien vairāk pazīmju liecināja, ka te netrūkst medījuma: kur ir vilku un lūšu pēdas, tur jābūt arī gaļai. Viens no indiāņiem, līksmi iekliedzies, norādīja uz plašu klajumu, kas bija sētin nosēts ar apgrauztiem briežu galvaskau­siem; sniegs klajumā bija tā izmīdīts un uzvandīts, it kā te būtu notikusi liela kauja. Un Smouks saprata, ka pēc nesenā sniegputeņa mednieki sarīkojuši te pamatīgu apšaušanu.

Sāka vakarot, bet nekādas pazīmes neliecināja, ka in­diāņi domātu par apstāšanos. Krēslā, kas biezēdama pa­mazām kāpa pret gaišajām debesīm, viņi tikai gāja un gāja uz priekšu. Lielās mirdzošās zvaigznes ar savu zaļ­gano gaismu pa pusei aizplīvuroja pulsējošā dūmakainā ziemeļblāzma. Smouka suņi pirmie sadzirdēja nometnes trokšņus, saslēja ausis un paklusi iesmilkstējās aiz nepa­cietības. Pēc tam arī cilvēka auss uztvēra kaut kādu mur­doņu; tā bija neskaidra, bet ne attāluma pieklusināta, kā parasti mēdz būt. Gluži otrādi, tas bija spalgs, mežonīgs troksnis, griezīgo rīboņu pārtrauca vēl griezīgākas ska­ņas — gari stiepti vilku suņu kaucieni, satraukuma un sāpju gaudas, drūmi bezcerīgas un izaicinošas. Novilcis cimdu, Smouks attaisīja kabatas pulksteņa stikliņu un ar pirkstu galiem sataustīja, ka pulkstenis rāda vienpadsmit. Viņa pavadoņi k|uva možāki. Kājas, kas bija veikušas garu un nogurdinošu ceļu, sāka cilāties vēl ātrāk — tā jau bija gandrīz vai skriešana. Izgājuši no tumša eglāja, viņi apstulba, ieraugot daudzu ugunskuru spožo gaismu un izdzirdot troksni. Viņu priekšā pletās milzīga nometne.

Viņiem līkumojot pa ejām starp vigvamiem, kā vilnis slējās pretī un vēlās līdzi neaprakstāms troksnis — klie­dzieni, sveicieni, joki no atnācēju un sagaidītāju puses, nikna ņurdoņa, vilku suņiem kā spalvainām bumbām krī­tot pie rīkles Smouka suņiem, indiāņu sievu bāršanās, smiekli, bērnu pinkšķēšana un zīdaiņu raudas, satraukto slimnieku vaidi, visa ellišķā kņada nometnē, kuras pir­matnīgie iedzīvotāji nezināja, kas ir nervi.

Smouka pavadoņi ar rungām un šauteņu laidēm gaiņāja prom uzbrūkošos suņus, bet viņa paša suņi, tāda ienaid­nieku milzuma nobiedēti, kozdami pretī, spiedās klāt sa­viem divkājainajiem aizstāvjiem un, sabozuši spalvu, draudīgi cēlās pakaļkājās.

Viņi apstājās pie ugunskura, ap kuru nomīdītajā sniegā tupēja Mazais un divi jauni indiāņi, cepdami garos gaba­los sagrieztu brieža gaļu. Trīs citi jauni indiāņi, kas, ieti­nušies ādās, gulēja uz egļu zaru pīteņa, piecēlās sēdus. Mazais pāri ugunij palūkojās uz Smouku, bet viņa seja palika tikpat stingi vienaldzīga kā viņa blakussēdētājiem; viņš pat nepameta ar galvu un tikai cepa tālāk gaļu.

— Kas tev lēcies? — diezgan dusmīgi iejautājās Smouks. — Valodu esi zaudējis, vai?

Mazā sejā pavīdēja pazīstamā vīpsnā.

— Nemaz ne, — viņš atbildēja. — Esmu indiānis. Mā­cos neizrādīt pārsteigumu. Kad viņi tevi nogrāba?

— Otrā dienā pēc tavas aiziešanas.

— Hm, — Mazais norūca, acīm nerātni dzirkstījot. — Man iet kā pa taukiem, paldies, draņķīgāk nevar būt. Šī te ir vecpuišu nometne. — Viņš plašā žestā ietvēra visu šo diženumu — ugunskuru, sniegā saklātās egļu zaru guļvietas, briežādas vigvamus un no egļu zariem un vītolu klūgām sapītos vējsargus. — Un tie ir paši vec­puiši. — Šoreiz Mazais norādīja uz jaunekļiem, gārdzošā balsī izgrūzdams dažus vārdus viņu valodā, un indiāņu acīs un zobos pazibēja atzinības smaids. — Viņi priecājas iepazīties ar tevi, Smouk. Apsēdies un izžāvē mokasīnus, es uztaisīšu ēst. Bet man tīri labi sokas runāšana viņu mēlē, vai ne? Tev arī jāiemācās, jo rādās, ka mums būs jāpaliek kopā ar šiem ļautiņiem ilgu laiku. Te ir vēl viens baltais. Saņemts ciet pirms sešiem gadiem. Irs, kas no­ķerts ceļā uz Lielo Vergu ezeru. Viņu sauc Denijs Ma- kens. Viņš sameties kopā ar kādu indiānieti. Viņiem jau ir divi bērneļi, bet, līdzko radīsies izdevība, viņš laidīs pa diegu. Vai redzi to mazo ugunskuru tur pa labi? Tur apmeties viņš.