Džeks Londons: Smouks un mazais

Acīmredzot tur atradās ari Smouka nākamais mājoklis, tāpēc ka pavadoņi atstāja viņu un viņa suņus un nozuda starp vigvamiem. Kamēr viņš vīkšījās ap saviem apaviem un kāri ēda karsto gaļu, Mazais cepa jaunus gabalus un runāja.

— Paklau, Smouk, mēs esam iekūlušies pamatīgā ķi­belē. Un nebūs viegli izkļūt no šejienes. Tie ir īsti, vistī­rākie mežonīgie indiāņi. Viņi nav balti, bet viņu virsaitis gan ir. Viņš runā tā* it kā viņam mute būtu pilna ar kar­stu putru, un, ja viņš nav tīrasiņu skots, tad es nezinu, kas vispār ir skoti. Viņš ir galvenais noteicējs šajā kom­pānijā. Kā viņš saka, tā tam arī jābūt. To tu ielāgo. De­nijs Makens sešus gadus mēģina aizlaisties no viņa. De­nijs ir lāga zēns, bet viņam nav iekšā. Viņš zina, kā izkļūt no šejienes, medībās noskatījies — vairāk uz rietu­miem no tā ceļa, pa kuru mēs nācām. Bet viņam pietrūkst dūšas iet prom vienam. Trijatā gan mums izdotos. Uz Bārdaini var paļauties, bet viņam viss nav mājā.

— Kas ir Bārdainis? — jautāja Smouks, piebāzis muti ar karstu gaļu.

— Nu, tas pats lielākais savādnieks. Skots. Viņam jau nāk virsū vecums, un šobrīd viņš droši vien guļ, bet rīt aprunāsies ar tevi un skaidri pierādīs, ka tu viņa valstībā neesi nekas vairāk kā nožēlojams pīslis. Sī valstība pie­der viņam. Tev tas jāiekaļ pauri. Šis apvidus nav izpētīts, nav nevienam zināms, un viņš te ir noteicējs. Un viņš neļaus tev to aizmirst. Te viņam ir apmēram divdesmit tūkstošu kvadrātjūdžu medību vietu. Viņš arī ir tas bal­tais indiānis un viņa skuķis tāpat. Ha! Neskaties uz mani tā. Pagaidi, gan pats redzēsi. Skaista un pilnīgi balta, tā­pat kā viņas tētiņš, tas ir, Bārdainis. Un cik te briežu!

Pats savām acīm redzēju. Simts tūkstošu labi nobarojušos dzīvnieku vienā barā, desmit tūkstošu vilku un meža kaķu iet tam pa pēdām un pārtiek no atpalikušajiem un atlie­kām. Mēs atstājam atliekas. Bars virzās uz austrumiem, un mēs visu laiku iesim tam nopakaļ. Tēviņus mēs ap­ēdam, bet, ko nejaudājam apēst, to kūpinām un iesālām pavasarim, lai būtu līdz tam laikam, kad sāksies lašu zveja. Rau, ko es tev teikšu: ko Bārdainis nezina par lasi un briedi, to nezina neviens. Bet tur jau Bārdainis nāk. Izskatās, ka kaut kādās darīšanās, — Mazais čukstēja, noslaucīdams taukainās rokas tuvākā kamanu suņa ka­žokā.

Bija rīts, un vecpuiši, satupuši ap ugunskuru, cepa brieža gaļu un ieturēja brokastis. Smouks pacēla acis un ieraudzīja tuvojamies tievu pamaza auguma cilvēku, kas bija apvilcies ādas apģērbu, tāpat kā visi pārējie indiāņi, bet, bez šaubām, bija baltais; aiz viņa suņi vilka kamanas un nāca kādi desmit indiāņi. Smouks sasita kaulu un, sūk­dams kūpošās smadzenes, skatījās uz nometnes saimnieku. Biezā vaigubārda un ugunskuru dūmu apsvēpētie iesirmie rudie mati aizsedza tikpat kā visu šī cilvēka seju, taču bija redzami iekritušie, gandrīz slimīgi iedubušie vaigi. «Viņš ir vesels, kaut arī vājš,» nodomāja Smouks, ievēro­jis, cik Bārdainim platas nāsis un krūtis, cik dziļi viņš elpo; tas liecināja, ka veselība šim cilvēkam ir apskau­žama.

— Sveicināti! — teica Bārdainis, novilkdams cimdu un sniegdams roku. — Mani sauc Sness, — viņš sarokoda­mies piebilda.

— Bet mani — Belju, — atbildēja Smouks, nez kāpēc juzdamies neērti, ielūkojoties Snesa pētīgajās melnajās acīs.

— Es redzu, ka ēdamā jums ir pilnu pilnam.

Smouks pamāja ar galvu un atkal ķērās pie smadzeņu kaula, tīksmi ieklausīdamies ņurrājošajā skotu izrunā.

— Rupja barība, bet badu mēs reti kad ciešam. Un tā ir vērtīgāka par visādiem pilsētas gardumiem.

— Redzu, ka jums nepatīk pilsēta, — Smouks iesmie­damies sacīja, lai vismaz kaut ko teiktu, un tajā pašā brīdī viņu pārsteidza Snesa pārvēršanās.

Viņš kā jutīgs augs sāka trīsēt un plakt. Tad viņa acīs kā neizmērojamu sāpju kliedziens uzliesmoja sakāpināts riebums un nevaldāms naids. Viņš strauji novērsās un, saņēmis sevi rokās, izmeta pār plecu:

— Mēs vēl tiksimies, mister Belju. Brieži iet uz austru­miem, un es dodos pa priekšu, lai izraudzītos vietu, kur apmesties. Jūs dosieties ceļā rīt.

— Te nu bija Bārdainis! — nomurmināja Mazais, kad Sness bija pagājis tālāk.

Viņš atkal noslaucīja rokas suņa vilnā, un dzīvnieks kāri sāka laizīt sev nost taukus.

Mazliet vēlāk Smouks gāja pastaigāties pa nometni, kas bija aizņemta ar savām vienkāršajām rūpēm. Nupat bija atgriezusies liela mednieku grupa, un vīrieši izklīda katrs pie sava ugunskura. Sievietes un bērni jūdza suņus tukšās vieglās kamanās, sievietes un bērni stiknīja kamanas, kas bija smagi piekrautas ar tikko nogalinātu un jau sasalušu medījumu. Šajā agrajā pavasarī bija uznācis aukstuma vilnis — un visa pirmatnīgā dzīve ritēja trīsdesmit grādu salā. Vilnas drānas neviens nevalkāja. Visi kā viens stai­gāja, ģērbušies kažokādās vai mītās ādās. Zēni gāja ga­rām, nesdami lokus un makus, kuros bija bultas ar kaula uzgaļiem; daudziem Smouks redzēja aiz jostas aizbāztus vai makstī uz krūtīm pakārtus kaula un akmens nažus ādu apstrādāšanai. Sievietes, noliekušās pār ugunskuriem, kūpināja gaļu, bet viņām mugurā uzsietie mazuļi, apaļām acīm raudzīdamies apkārt, sūkāja tauku gabalus. Suņi, īsti vilki, bozās, skatīdamies uz Smouka bīstamo īso bozi, un ošņāja svešo smaku, taču boze spieda viņus samierinā­ties ar atnācēju. ,

Pašā nometnes vidū Smouks uzdūrās ugunskuram, kas acīmredzot piederēja Snesam. Kaut gan tas bija pagaidu miteklis, tas tomēr bija pamatīgi iekārtots un ērts. Prāva ķīpās sasietu ādu un visādu piederumu kaudze bija sa­krauta uz paaugstinājuma, lai suņi netiktu klāt. Liels brezenta vigvams kalpoja par guļamtelpu un dzīvojamo istabu. Blakām stāvēja zīda telts — tādās labprāt uzturas pētnieki un bagāti medību mīļotāji. Smouks nekad ne­bija redzējis tādu telti, tāpēc piegāja tuvāk. Kamēr viņš stāvēja un skatījās, telts ieejas aizsegs pašķīrās — un iznāca jauna sieviete. Viņas kustības bija tik straujas, pa­rādīšanās tik negaidīta, ka Smouks sadulba, it kā būtu ieraudzījis spoku. Šķiet, ne mazāk pārsteigta jutās arī sieviete, un viņi labu brīdi klusēdami skatījās viens uz otru.

Viņa bija ģērbusies zvērādās, bet tik krāšņi izšūdinā­tas, tik skaistas ādas Smoukam vēl pat sapņos nebija rā­dījušās. Viņas parka ar atpakaļ atmesto kapuci bija šūta no nepazīstamas blāvi sudrabainas ādas. Mukluki ar val­zivju ādas pazoli bija darināti no daudzām sudrabainām lūšu ķepām. Cimdi ar garajiem atlokiem, pušķi pie ce­ļiem — katrs sīkums šajā tērpā bija kā blāvs sudrabs, kas viznīja spalgās dienas gaismā. Un no šī viznljošā sudraba slējās laukā galva uz slaida kakla — zilas acis, liegi sarkanoti vaigi, ausis kā divas rožainas gliemežnī­cas, gaiši kastaņbrūni mati ar sarmas kristāliem un zvī- gojošiem ledus putekšņiem tajos.

Smoukam likās, ka tas viss notiek sapnī, tad viņš atgu­vās un sniedzās pēc cepures. Tajā pašā mirklī izbrīns mei­tenes acīs pārvērtās par smaidu un, ar ātru, drošu kustību novilkusi cimdu, viņa sniedza roku.

— Sveicināti! — viņa ar dīvainu, tīkamu akcentu sva­rīgi nomurmināja balsī, kas tikpat sudrabaina kā viss meitenes tērps pārsteidza Smouka dzirdi, kura jau bija apradusi ar nometnes sieviešu griezīgajām balsīm.

Smouks nespēja neko vairāk kā nomurmināt dažas frā­zes, kas lika neskaidri noprast, ka viņš kādreiz apgrozī­jies labākajā sabiedrībā.