Džeks Londons - Smouks un mazais

— Saki vien.

— Tas varbūt izklausās neticami, bet šis labais padoms bija Cārlijs Trakais. Viņš grib pirkt olas. Viņš neatkāpjas no Slavoviča un piedāvā piecus, bet uz beigām — astoņus dolārus par olu. Bet Slavovičam vairs nav olu. Visbeidzot Trakais pasaka Slavovičam, ka noraus viņam galvu, ja dabūs zināt, ka Slavovičs kaut kur apbēdzinājis olas. Sla­vovičam vajadzējis pateikt, ka olas viņš ir pārdevis, bet kam — tas ir noslēpums. Slavovičs lūdz, lai atļauj pateikt Trakajam, kas nopircis olas. «Mazais,» viņš man saka, «Trakais tūlīt aizskries pie tevis. Vari izspiest no viņa astoņus dolārus par olu.» — «Mīļā stundiņ, astoņus do­lārus!» es viņam saku. «Es no viņa izspiedīšu visus desmit.» Lai nu kā, es pateicu Slavovičam, ka pado­māšu un rīt no rīta atbildēšu viņam. Protams, lai viņš saka Trakajam, ka mēs uzpirkuši olas. Vai man nav taisnība?

— Skaidrs, ka ir, Mazais. No rīta vispirms brīdini Sla- voviču. Lai pasaka Trakajam, ka mēs abi šajā darījumā esam kompanjoni.

Pēc piecām minūtēm Mazais atkal pamodināja Smouku.

— Paklau, Smouk! Ei, Smouk!

— Nu?

— Ne centu mazāk kā desmit dolāru gabalā. Saprati?

— Skaidrs… būs labi, — Smouks atbildēja, laizda­mies miegā.

Otrā rītā Smouks atkal satika Lusilu Erolu Aļaskas tirdzniecības sabiedrības veikalā pie galantērijas letes.

— Tā lieta iet! — viņš līksmi paziņoja. — Tā lieta iet! Trakais bijis pie Slavoviča, mēģinājis pierunāt, lai pārdod olas, draudējis. Bet tagad Slavovičs droši vien jau patei­cis viņam, ka mēs ar Mazo uzpirkuši olas.

Lusilas Erolas acis aiz prieka iedzirkstījās.

— Es tūlīt eju brokastīs! — viņa iesaucās. — Pasūtīšu viesmīlim olas, bet, kad to nebūs, sataisīšu tik bēdīgu seju, ka pat akmens sirds kļūs mīksta. Skaidrs, ka Trakais māksies virsū Slavovičam, mēģinādams pārsolīt visas olas, kaut tās maksātu vienu no viņa raktuvēm. Es viņu pazīstu. Bet jūs nepiekāpieties. Mani apmierinās tikai des­mit dolāri, bet, ja jūs pārdosiet lētāk, es jums nemūžam nepiedošu, Smouk.

Pusdienlaikā Mazais uzlika galdā katliņu ar pupām, kafiju, pannu ar plāceņiem, sviesta bunci, iebiezināta piena kārbu, kūpošu brieža gaļu ar speķi, šķīvi ar žāvē­tiem persikiem un paziņoja:

— Pusdienas gatavas. Bet vispirms palūko, kā iet Sal­lijai.

Smouks nolika sāņus iejūgu, ko viņš laboja, atvēra durvis un ieraudzīja Salliju un Jautro bezbailīgi atvairām kaimiņu suņu baru, kas bija saskrējis pamieloties. Bet viņš ieraudzīja vēl kaut ko tādu, kas lika viņam steigšus aizcirst durvis un mesties pie plīts. Pannu, kas vēl bija karsta pēc gaļas cepšanas, viņš uzlika uz priekšējā riņķa. Uzsviedis uz pannas krietnu sviesta piku, viņš paņēma un sasita olu. Smouks jau sniedzās pēc otras, kad Mazais pielēca klāt un saķēra viņu aiz rokas.

— Ei, ko tu dari?

— Cepu olas, — Smouks paskaidroja, nokratīdams Mazā roku, un sasita otru olu. — Kas noticis ar tavām acīm? Varbūt tev. rādās,^ka es sukāju matus?

— Vai tu neesi slims? — satraukts jautāja Mazais, kad Smouks, ar elkoni veikli atgrūdis viņu, uzsita uz pannas trešo olu. — Varbūt esi galīgi izkūkojis prātu? Tu tak esi jau sasitis olas par trīsdesmit dolāriem!

— Bet būs par sešdesmit, — Smouks atbildēja, sasiz­dams ceturto olu. — Nemaisies pa kājām, Mazais. Tra­kais kāpj augšā, pēc piecām minūtēm būs klāt.

Visu sapratis, Mazais atviegloti uzelpoja un apsēdās pie galda. Kad pie durvīm pieklauvēja, Smouks jau sēdēja viņam pretī — un katram bija priekšā šķīvis ar trim tikko ceptām olām.

— Iekšā! — uzsauca Smouks.

Ienāca Trakais, gandrīz sešas pēdas garš un ne vairāk, ne mazāk kā simt deviņdesmit mārciņas smags jauns mil­zis, un sarokojās ar abiem.

— Apsēdies un iekod, Trakais, — aicināja Mazais.

— Smouk, uzcep viņam pāris olu. Varu saderēt, ka viņš sen nav ēdis tās.

Smouks uzsita uz karstās pannas vēl trīs olas un pēc brīža nolika tās priekšā viesim, kas skatījās tik dīvaini, ka Mazais vēlāk atzinās — viņš baiļojies, ka Trakais neiebāž olas kabatā un nemūk prom. sm

— Laikam gan pat naudas maisi Štatos neēd tā kā mēs, — ļaunā priekā teica Mazais. — Mēs trijatā sukā­jam iekšā olas par deviņdesmit dolāriem, ne aci nemirk­šķinādami.

Trakais kā pārakmeņojies raudzījās uz olām, kas ātri vien pazuda.

— Liecies klāt un ēd, — Smouks gumdināja.

— Tās,tās nemaksā desmit dolāru, — lēni teica Trakais.

Mazais pieņēma izaicinājumu.

— Katra lieta ir tik vērta, cik par to var dabūt, vai tā nav? — viņš sacīja.

— Jā, bet…

— Bez jebkādiem «bet»! Es tev saku, cik mēs varam par tām dabūt. Desmit dolāru gabalā kā likts. Mēs ar Smouku esam olu trests, to tu liec aiz auss. Ja mēs sa­kām — desmit dolāru gabalā, tad tā arī būs. — Mazais ar plāceni noslaucīja šķīvi. — Es laikam varētu apēst vēl kādas pāris, — viņš nopūzdamies teica un uzlika sev pupas.

— Kā jūs tā varat ēst olas? — iebilda Trakais.

— Tas … tas nav labi.

— Mums abiem ar Smouku olas trakot garšo, — tais­nojās Mazais.

Ciemiņš negribīgi, apēda savu porciju un šaubīgi pa­skatījās uz draugiem.

— Paklausieties, puiši, jūs varētu izdarīt man lielu pakalpojumu, — viņš kā pārbaudīdams iesāka. — Pārdo­diet, aizdodiet vai iedodiet tāpat man kādu duci olu.

— Protams, — atbildēja Smouks. — Es zinu, kā man pašam kārojas pēc olām. Bet mēs neesam tik trūcīgi, lai ņemtu naudu par pacienāšanu. Mēs tev dosim tās par velti. — Šajā brīdī kāds pagaldē iespēra Smoukam, un viņš saprata, ka Mazo pārņem nemiers. — Tu saki — duci, Trakais?

. Trakais pamāja ar galvu.

— Uzcep viņam vēl olas, Mazais, — turpināja Smouks.

— Jūtu līdzi. Man savā laikā pašam gadījās tā, ka va­rēju apēst duci olu uzreiz.

Mazais trūkās kājās, bet Trakais atturēja viņu un pa­skaidroja:

— Man nevajag ceptas olas. Man vajag ar visām čau­malām.

— Lai varētu ņemt līdzi?

— Nūja.

— Tad tā vairs nav pacienāšana, — iebilda Mazais.

— Tā jau ir … tā ir tirgošanās.

Smouks atbalstīja Mazo.

— Es sapratu, ka tu gribi tikai paēsties olas. Redzi, mums ir padomā kāds komerciāls darījums.

Draudīgās uguntiņas Trakā zilajās acīs kļuva vēl drau­dīgākas.

— Es samaksāšu par tām, — viņš skarbi teica. — Cik?

— Bet ne jau par duci, — atbildēja Smouks. — Duci pārdot mēs nevaram. Mēs neesam mazumtirgotāji, mēs tirgojamies plašā mērogā un nevaram bojāt paši savu tirgu. Mēs uzpirkām visas olas līdz pēdējai un vai nu pārdosim tās visas uzreiz, vai nepārdosim nemaz.

— Cik olu jums ir, un cik jūs par tām prasāt?

— Cik mums ir, Mazais? — savukārt jautāja Smouks.

Mazais nokremšļojās un sāka skaļi rēķināt:

— Pagaidi! No deviņi simti septiņdesmit trīs atņemt deviņi — paliek deviņi ,simti sešdesmit divi. Pa desmit gabalā — tas iznāk deviņi tūkstoši seši simti divdesmit apaļi dolāri. Mēs, protams, rīkojamies godīgi un par ve­cām olām dodam naudu atpakaļ, bet vecu olu te nav. Lai nu ko, bet vecas olas es Klondaikā neesmu redzējis. Ne­viens nav tik stulbs, lai vestu uz šejieni vecas olas.

— Pareizi, — piekrita Smouks. — Par vecām olām naudu atpakaļ, Trakais. Un, lūk, ko mēs ierosinām: deviņi tūkstoši seši simti divdesmit dolāru — un visas olas līdz pēdējai Klondaikā ir tavas.