Džeks Londons - Smouks un mazais

— No negaidītas laimes cilvēki ir dabūjuši sirds­trieku, — ārkārtīgi atvieglots, nomurmināja Smouks.

— Melis, — koķeti atteica Lusila. — Jums tikai ir līdz nāvei bail. Tātad ņemiet vērā, mister Smouk Belju, es ne­domāju iemīlēties jūsos, bet, ja jūs sadomāsiet iemīlēties manī, Trakais ātri vien izārstēs jūs. Jūs viņu pazīstat. Bez tam es,,, es vēl īsti neesmu pārtraukusi sakarus ar viņu.

— Turpiniet vien ar savām mīklām, — smiedamies teica Smouks. — Varbūt kādreiz es uzminēšu, kur jūs tēmējat.

— Tur nav ko minēt, Smouk. Teikšu jums skaidri un gaiši. Trakais domā, ka esmu sarāvusi saites ar viņu, sa­protat?

— Bet kā tad īsti ir?

— Protams, neesmu! Bet tas lai paliek starp mums. Viņš domā, ka viss ir cauri. Es palaidu baumas, ka esmu pārtraukusi sakarus ar viņu, un viņš to ir pelnījis.

— Bet kāpēc es jums esmu vajadzīgs? Kā aizsegs? Uz­manības novēršanai?

— Nekādā ziņā ne. Jūs nopelnāt veselu kaudzi naudas, mēs liekam apsmieklā Trako un uzjautrinām Dausonu, un — tas ir pats galvenais, kāpēc es visu to daru, — Tra­kais kļūs rāmāks. Tā viņam vajag. Viņš… kā to lai la­bāk izskaidro… par daudz ārdās. Tikai tāpēc, ka viņš ir tāds kā liels suns, un tāpēc, ka viņam ir tik daudz bagātu zelta atradņu, ka viņš vairs nezina tām skaitu ..

— Un tāpēc, ka viņš ir saderinājies ar visjaukāko sie­vieti visā Aļaskā, — Smouks iestarpināja.

— Jā, paldies jums, bet viņam tik un tā vajadzētu būt savaldīgākam. Vakar vakarā viņš atkal sāka plosīties. Traktierī «M„ un M.» nokaisīja visu grīdu ar zelta smil­tīm. Ne mazāk kā par tūkstoš dolāriem. Atsēja vaļā mai­siņu un izbārstīja dejotājiem zem kājām. Jūs droši vien esat par to dzirdējis.

— Jā, šorīt dzirdēju. Zēl, ka neesmu apkopējs šajā uzņēmumā. Un tomēr es jūs lāgā nesaprotu, Kāds man ar to sakars?

— Klausieties. Vakar viņš pārlieku ārdījās. Es atsaucu mūsu saderināšanos, un tagad viņš staigā apkārt, izlikda­mies, ka viņa sirds ir sadragāta. Tagad mēs esam nonā­kuši pie galvenā. Man garšo olas.

— Te nu bija! — Smouks izmisumā iesaucās. — Un kas par to?

— Pagaidiet.

— Bet kāds sakars ir starp olām, ēstgribu un jūsu sa­derināšanos? — viņš jautāja.

— Vistiešākais, tikai uzklausiet mani.

— Klausos jau, klausos, — Smouks novilka.

— Tad klausieties, dieva dēļ I Man garšo olas. Bet Dau­sonā olas ir retums.

— Tā tas ir. Arī es to zinu. Lielāko dalu no tām uzpir- cis Slavoviča restorāns. Šķiņķis ar vienu olu — trīs dolāri. Šķiņķis un divas olas — pieci dolāri. Iznāk, ka vienai olai mazumtirdzniecības cena ir divi dolāri. Un to var atļauties tikai mūsu naudinieki, šī Erola un Trakais.

— Viņam arī garšo olas, — Lusila turpināja. — Bet ne jau tas ir galvenais. Man tās ļoti garšo. Katru rītu pulksten vienpadsmitos es brokastoju pie Slavoviča. Es noteikti apēdu divas olas. — Viņa brīdi daudznozīmīgi klusēja. — Iedomājieties tikai — kāds uzpircis visas olas.

Viņa gaidīja atbildi, bet Smouks jūsmīgi skatījās uz viņu, sirds dziļumos atzīdams, ka Trakais pratis izvē­lēties.

— Jūs neklausāties manī, — teica Lusila.

— Turpiniet vien, — skubināja Smouks. — Es padodos. Kāds tad ir atminējums?

— Esat gan jūs neaptēsts! Jūs taču pazīstat Trako. Kā jūs domājat, ko viņš darīs, redzēdams, ka man kārojas olu? Bet es viņu pazīstu kā savus piecus pirkstus un protu tēlot, kā man kārojas.

— Atbildiet pati uz to. Es klausos.

— Viņš uz karstām pēdām metīsies meklēt to, kas uz­pircis olas. Viņš savukārt uzpirks tās, lai maksātu cik maksādams. Iztēlojieties šādu skatu: pulksten vienpadsmi­tos es ieeju pie Slavoviča. Trakais sēž pie blakusgaldiņa. Nav šaubu, ka viņš tur būs. «Divas sakultas olas,» es saku viesmīlim. «Diemžēl, mis Erola,» atbild viesmīlis, «olu vairs nav.» Tad savā lāča balsī ierunājas Trakais: «Viesmīl, sešas mīksti novārītas olas!» Un viesmīlis at­bild: «Jā, ser,» — un atnes olas. Iztēlojieties šādu skatu:

Trakais šķielē uz manu pusi, bet es sataisu ledainu un dusmīgu seju un piesaucu klāt viesmīli. «Atvainojiet, mis Erola,» viņš saka, «bet šīs olas pieder misteram Traka­jam. Saprotiet, mis, viņš tās ir nopircis.» Iztēlojieties šādu skatu: Trakais triumfē un, cītīgi izlikdamies, ka nekā ne­mana, apēd visas sešas olas.

Un tad vēl tāds skats. Pats Slavovičs atnes man divas sakultas olas un saka: «Misters Trakais sūta jums svei­cienu, mis.» Ko lai es daru? Man atliek vienīgi uzsmaidīt Trakajam, un mēs, protams, izlīgsim, un viņš uzskatīs, ka tas ir lēti, ja viņam jāpērk olas kaut vai par desmit dolāriem gabalā.

— Tālāk, tālāk, — mudināja Smouks. — Kurā stacijā es iekāpšu šajā čuk-čuk vilcieniņā, un pie kuras ūdens sūk- nētavas mani izsēdinās?

— Ak jūs muļķīt! Neviens jūs nesēdinās ārā. Jūs aizva­dīsiet savu olu vilcienu taisni līdz galastacijai. Jūs uzpirk- siet visas olas. Jūs darīsiet to tūliņ, šodien pat. Jūs varat nopirkt visas olas, cik vien Dausonā ir, par trim dolāriem un pārdot tālāk Trakajam par tādu cenu, kāda jums ienāk prātā. Un vēlāk mēs celsim gaismā visu, kā bijis. Trako ņems uz zoba. Viņš kļūs mazliet rāmāks. Mēs ar jums bū­sim uzvarētāji. Jūs nopelnīsiet veselu kaudzi naudas. Bet dausonieši pamodīsies un smiesies vēderus turēdami. Pro­tams, ja..,, ja jūs domājat, ka šī spekulācija ir pārāk riskanta, es jums par uzpirkšanu došu zelta smiltis.

Tas nu Smoukam bija par daudz. Būdams tikai vien­kāršs mirstīgais no Rietumiem ar dīvainiem uzskatiem par naudu un sievietēm, viņš nicīgi noraidīja piedāvājumu.

— Ei, Mazais! — Smouks uzsauca kompanjonam, kas savā ātrajā, gāzelīgajā gaitā lāčoja pa ielas otru pusi, aizdomīgi pasitis padusē neietītu pudeli ar kaut kādu sa­salušu šķidrumu. Smouks pārgāja uz otru pusi. — Kur tu biji visu rītu? Es tevi izmeklējos visur.

— Biju pie daktera, — atbildēja Mazais, rādīdams pu­deli. — Kaut kas nav kārtībā ar Salliju. Vakar vakarā barodams es ieraudzīju, ka viņai no astes un sāniem iet nost spalva. Dakteris saka …

— Tas viss ir blēņas, — nepacietīgi pārtrauca Smouks. — Es gribu,,,

— Kas tev iedzēlis? — sašutis un pārsteigts noprasīja Mazais. — Bet ja Sallijai šajā aukstajā laikā noiet visa spalva? Es tev saku, ka suns ir slims. Dakteris teica…

— Lai Sallija pagaida. Paklausies ..,

— Kad tev saka, viņa nevar gaidīt. Tā ir nežēlība pret dzīvniekiem. Viņa nosals. Kādas driģenes tu esi saēdies? Vai patiešām Montē Kristo būtu atrasts zelts?

— Nezinu, Mazais. Bet es gribētu, lai tu izdari man kādu pakalpojumu.

— Lūdzu, — laipni atteica Mazais, tūlīt nomierinājies. — Kas tas ir par pakalpojumu? Klāj vaļā. Esmu tayЈ rīcībā.

— Nopērc man olas …

— Pie viena varbūt arī smaržas un pūderi? Bet nabaga Sallija lai noplūk pavisam! Zini, Smouk, ja tu gribi dzīvot augsti, pērc pats sev olas. Man pietiks ar pupām un speķi.

— Pirkt es pirkšu pats, bet es gribu, lai tu man palīdzi. Tagad esi kluss, Mazais. Runāšu es. Tu aiziesi pie Slavo­viča. Maksā kaut vai trīs dolārus, bet nopērc visu, kas viņam ir.

— Trīs dolārus! — novaidējās Mazais. — Bet es vēl vakar dzirdēju, ka viņam esot krājumā septiņi simti olu. Divi tūkstoši viens simts dolāru par vistas olu! Zini, ko es tev sacīšu, Smouk? Aizskrien tūlīt pie daktera. Viņš paskatīsies, kas ar tevi ir, un pirmo reizi paņems no tevis tikai unci zelta smilšu par padomu. Uz redzi! Man jā­steidzas.