Džeks Londons - Smouks un mazais

— Ja vien tā ir pašnāvība, — šaubījās Mazais.

— Noteikti ir. Te ir tikai viņu pašu pēdas, un abiem ir redzams pulvera apdegums. — Smouks pavilka otru līķi nost un ar mokasīna purngalu paspēra revolveri, ko smagais ķermenis bija iespiedis sniegā. — Ar to viņš ir nošāvies. Es teicu, ka mēs kaut ko atradīsim.

— Acīmredzot tas vēl nav īstais sākums. Kāpēc gan šiem resnajiem dīvaiņiem būtu vajadzējis šauties nost?

— Kad būsim noskaidrojuši to, tad zināsim arī visas pārējās ligas, ko tu nojauti, — atbildēja Smouks. —Ejam. Metas tumšs.

Bija pavisam tumšs, kad Smouka slēpe aizķērās aiz kāda nekustīga ķermeņa. Viņš nokrita šķērsām pāri ka­manām, kurās gulēja vēl viens mironis. Bet, kad viņš no­purināja sniegu un uzrāva sērkociņu, viņi abi ar Mazo ieraudzīja trešo līķi, kas bija ietīts segās un gulēja pusizrakta kapa malā. Un, iekams svece bija nodzisusi, viņi pamanīja vēl piecus vai sešus kapus.

— B-r-r, — noskurinājās Mazais. — Pašnāvnieku no­metne. Visi tādi resni. Droši vien visi apmiruši.

— Nē… pamet aci. — Smouks skatījās uz tālumā blāvi mirgojošu uguni. — Bet tur vēl viena uguns«. t un vēl… Ejam tālāk!

Vairāk līķu negadījās, un, dažas minūtes gājuši pa cieti nomītu taku, viņi sasniedza nometni.

— Tā jau ir pilsēta, — čukstēja Mazais. — Te būs kā­das divdesmit būdas. Un neviena suņa. Vai nav jokaini?

— Tagad man ir skaidrs, — satraukts atčukstēja Smouks. — Tie ir Loras Siblijas ļaudis. Vai tad neatce­ries? Viņi atbrauca pa Jukonu pērnruden ar «Porttauns- zendu». Pabrauca garām Dausonai bez apstāšanās. Tvai­konis viņus, jādomā, izsēdinājis pie šī strauta ietekas.

— Nūja. Atceros gan. Viņi bija mormoņi.

— Nē, veģetārieši. — Smouks pasmējās. — Viņi neēd gaļu un nebrauc ar suņiem.

— Tas ir viens un tas pats. Es zināju, ka viņi ir kaut kādā ziņā jocīgi. Un viņus vienmēr pievilcis dzeltenais metāls. Šī Lora Siblij-a apsolīja atvest viņus uz tādu vietu, kur viņi visi kļūtu par miljonāriem.

— Jā, šī sieviete bija viņu gaišreģe — viņai arī rādās un tādā garā. Es domāju, ka viņi aizbraukuši uz augšu pa Nordensdžoldu.

— Ts-s! Paklausies!

Mazais tumsā brīdinoši ar roku piedūrās Smoukam pie krūtīm, un abi ieklausījās dobjajā, gari stieptajā vaidā, kas nāca no kādas būdas. Tas vēl nebija paguvis izska­nēt, kad to uztvēra citā būdā, tad vēl kādā … Tā bija ne­beidzama cilvēka bēdu nopūta, no kuras drebuļi skrēja pa kauliem.

— Br-r-r, — Mazais noskurinājās. — Nelāgi kļūst ap dūšu. Iesim paskatīties, kas viņiem lēcies.

Smouks pieklauvēja pie kādas apgaismotas būdas un, izdzirdējis kādu ar vaidu atsaucamies: «Nāciet iekšā!» — kopā ar Mazo iegāja būdā. Tā bija parasta baļķu būve, kuras sienas bija aizbāzītas ar sūnām, bet zemes grīda klāta ar zāģu skaidām un ēveļskaidām. Petrolejas lampas gaismā viņi saskatīja četras lāvas; trijās gulēja cilvēki, kas vairs nevaidēja un raudzījās uz ienācējiem.

— Kas jums te notiek? — Smouks vaicāja vienam no gulošajiem, kura platos plecus un spēcīgo muskuļoto ķer­meni nespēja apslēpt pat segas. Šī cilvēka acis bija cie­šanu pilnas un vaigi iekrituši. — Bakas, vai?

Par atbildi cilvēks parādīja uz savu muti, ar mokām izstiepa nomelnējušās, uzpampušās lūpas, un Smouks ne­tīši parāvās atpakaļ.

— Skorbuts, — viņš klusiņām teica Mazajam, un slim­nieks ar galvas mājienu apstiprināja diagnozi.

— Vai ēdamā ir gana? — jautāja Mazais.

— Aha, — atsaucās cilvēks no otras lāvas. — Varat ņemt. Ēdamā te vesels lērums. Nākamajā būdā neviena nav. Pieliekamais ir blakām. Ejiet un ņemiet.

Visās būdās, kuras viņi tovakar apstaigāja, bija viens un tas pats. Skorbuts bija nopļāvis visu nometni. Tās iemītnieku vidū bija kādas desmit divpadsmit sievietes, bet Smouks un Mazais neredzēja visas. Sākumā bijuši deviņdesmit trīs vīrieši un sievietes, bet desmit nomiruši un trīs nesen pazuduši. Smouks pastāstīja, ka divus viņi atraduši netālu no šejienes, un brīnījās, ka neviens nav gājis viņus meklēt. Visvairāk viņu un Mazo pārsteidza šo cilvēku nevarība. Būdas bija piegružotas un netīras. Trauki stāvēja nemazgāti uz dēļu galdiem. Nevienam ir prātā ne­nāca palīdzēt otram. Katrā būdā bija savas bēdas, un ne­viens vairs nepūlējās apglabāt mirušos.

— Kaut kas neizprotams, — Smouks atzinās Mazajam. — Esmu sastapis- sliņķus un dienaszagļus, bet nekad ne­esmu redzējis tik daudzus kopā. Dzirdēji, ko viņi saka? Viņi nav ne pirksta pakustinājuši. Varu saderēt, ka viņi nav pat nomazgājuši muti. Kāds tur brīnums, ka viņi sa­slimuši ar skorbutu!

— Veģetāriešiem tā kā nevajadzētu slimot ar skor­butu, — iebilda Mazais. — Runā, ka skorbuts pļaujot tos, kas ēd sālītu gaļu. Bet šie vispār neēd gaļu — ne sālītu, ne svaigu, ne jēlu, ne vārītu, nekādu.

Smouks pašūpoja galvu. _ — Zinu. Skorbutu ārstē ar dārzeņiem. Nelīdz nekādas zāles. Dārzeņi, it īpaši kartupeļi, ir vienīgais līdzeklis. Bet neaizmirsti vienu, Mazais: mums ir darīšana nevis ar teoriju, bet ar faktu. Un fakts ir tas, ka šie zālēdāji visi saķēruši skorbutu.

— Tātad tas ir lipīgs.

— Nē, to dakteri nezina. Skorbutu nepārnēsā ar baci- jiem. Ar to nevar aplipt. Tas rodas organismā pats. Cik es saprotu, šī slimība piemetas, kad ir novājinātas asinis. Iemesls nav tas, ka viņi kaut ko ir dabūjuši, bet gan tas, ka nav kaut ko dabūjuši. Ar skorbutu saslimst tad, ja asi­nīs trūkst kaut kādu vielu, un šīs vielas atrodamas nevis pulveros un pudelēs, bet dārzeņos.

— Bet šie ļautiņi tak ēd tikai zāli, — iebilda Mazais. — Un zāles viņiem te ir, cik uziet. Tas liecina, ka tu mels niekus, Smouk. Tu klāsti kaut kādu teoriju, bet fakti sasit to lupatās. Skorbuts ir lipīgs, tāpēc visi viņi to saķēruši un dzīvi pūst kopā. Mēs abi arī dabūsim, ja daudz maisīsi­mies te. Br-r-r! Man ta vien rādās, ka manī jau lien iekšā vabolītes.

Smouks neticīgi iesmējās un pieklauvēja pie nākamās būdas durvīm.

— Tur droši vien būs tas pats, — viņš sacīja. — Nāc. Jātiek skaidrībā, kas un kā.

— Ko jums vajag? — jautāja skarba sievietes balss.

— Redzēt jūs, — atbildēja Smouks.

— Kas jūs esat?

— Divi ārsti no Dausonas, — izgrūda Mazais un tūlīt par savu vieglprātību dabūja no Smouka dunku ribās.

— Nekādi ārsti mums nav vajadzīgi, — teica sieviete, balsij aizlūstot sāpēs un dusmās. — Ejiet prom! Ar labu nakti! Mēs neticam ārstiem.

Smouks atvilka aizbīdni, atgrūda durvis vaļā, iegāja iekšā un pagrieza augstāk petrolejas lampas dakti, lai varētu saskatīt runātāju. Četras sievietes, kas gulēja uz lāvām, mitējušās vaidēt un pūst, vērās ienācējos. Divas sievietes bija jaunas, ar izdilušām sejām, trešā — pave­cāka un miesās ražena, ceturtā, ko Smouks pazina pēc balss, — tik vāja un novārgusi, ka otru tādu dzīvu ske­letu viņam vēl nebija gadījies redzēt. Viņš tūlīt saprata, ka tā ir Lora Siblija, pazīstamā gaišreģe, kas bija sarīko­jusi Losandželosā ekspedīciju un atvedusi to uz šo nāves nometni Nordbeskā. Saruna iznāca asa. Lora Siblija ne­ticēja ārstiem. Un piedevām pie visiem pārbaudījumiem viņa gandrīz bija zaudējusi ticību sev.

— Kāpēc jūs nesūtījāt pēc palīdzības? — jautāja Smouks, kad viņa, nogurusi un aizelsusies pēc pirmās tirādes, apklusa. — Pie Stjuartas ir nometne, un Dausona ir astoņpadsmit dienu braucienā no šejienes.