Džeks Londons - Smouks un mazais

— Oho! — pavīpsnāja kauliņu spēlmanis. — Tu laikam domā, ka te skrien pēc zemes gabaliem, tāpēc tik trakoti raujies uz priekšu.

Ļaudis drūzmējās un grūstījās, lai ziedotu savu daļu, un, kad visi bija panākuši savu, Smouks ar abām rokām pacilāja bļodu un pasmaidīja.

— Ar to pietiks, lai paēdinātu visu cilti līdz ziemas bei­gām, — viņš teica. — Bet kā būs ar suņiem? Vajadzīgi suņi pieciem viegliem pajūgiem.

Tūliņ tika piedāvāti kādi desmit pajūgi, un visi apmet­nes iedzīvotāji, būdami palīdzības komitejas locekļi, strī­dējās un sprieda, pieņēma un noraidīja pajūgus.

— Kur nu tavi vezumnieki! — kāds teica Garajam Bil - lam Haskelam.

— Viņi labi velk, — Bills atcirta, aizskarts savā lep­numā.

— Velk jau, velk, — viņam iebilda, — bet ātrums nav nekāds lielais. Smagajām kamanām viņi būs pašā laikā.

Tiklīdz bija atrasts piemērots pajūgs, tā īpašnieks ar pieciem sešiem palīgiem aizgāja iemetināt kamanās suņus un sagatavoties braukšanai.

Vienu pajūgu noraidīja tāpēc, ka tas tikai šodien bija atbraucis un suņi bija noguruši. Kāda cita īpašnieks pie­dāvāja savus suņus, bet kā taisnodamies parādīja apsai­tētu potīti, kas liedza braukt viņam pašam. So pajūgu paņēma Smouks, kaut gan visi kā viens iebilda, ka viņš ir noguris.

Garais Bills Haskels ieminējās, ka Resnā Olsena suņi gan ir vareni skrējēji, bet pats Olsens — īsts zilonis. Div­simt četrdesmit mārciņu smagais resnuļa ķermenis sašu­tumā drebēja. Viņam acīs sariesās dusmu asaras, un viņš tik ilgi lamājās norvēģiski, kamēr viņam ierādīja vietu smago pajūgu nodaļā, un kauliņu spēlmanis izmantoja izdevību dabūt savā ziņā Olsena vieglo pajūgu.

Izvēlējās piecus pajūgus, kurus piekrāva un sagatavoja braucienam, bet komisija pagaidām atzina par piemērotiem tikai četrus dzinējus.

— Bet ir taču vēl Kaltuss Džordžs! — kāds iesaucās. — Viņš ir lielisks dzinējs, bez tam viņš ir atpūties un spirgts.

Visu skatieni pievērsis indiānim, bet viņa seja neko ne­izteica, un viņš ne vārda neatbildēja.

— Tu ņemsi pajūgu, — sacīja Smouks.

Indiānis atkal neatbildēja. Kā elektriskā strāva pūlim cauri izskrēja ļauna nojauta. Ļaudis iekļāva aizvien cie­šākā lokā Smouku un Kaltušu Džordžu, kuri stāvēja viens otram pretī. Un Smouks saprata, ka, klātesošajiem mēmi piekrītot, viņš tagad pauž savu biedru gribu visā, kas notiek un kam jānotiek. Turklāt viņš bija sadusmots. Viņš nespēja aptvert, kā cilvēks var palikt vienmaļi, kad visi tiektin tiecas palīdzēt izsalkušajiem. Notikumu tālākajā gaitā Smouks neparko nevarēja izprast, kas īsti nodarbina Kaltuša Džordža prātu, nevarēja ne iedomāties, ka šo indiāni atturētu kaut kādi citi apsvērumi, tikai ne savtī­gums un mantkārība.

— Tu, protams, ņemsi pajūgu, — teica Smouks.

— Cik? — jautāja Kaltuss Džordžs.

Visi zelta meklētāji dobji ieņurdējās, visu sejas savil­kās nicinošā grimasē. Sažņauguši dūres, gatavi grābt ciet apvainotāju, viņi spiedās tam virsū.

— Pagaidiet, puiši! — uzsauca Smouks. — Varbūt viņš nav sapratis. Ļaujiet man paskaidrot. Paklau, Džord^. Vai tad tu neredzi, ka te neviens neprasa samaksu? Katrs dod visu, ko vien var, lai izglābtu tos divsimt indiāņus no bada nāves.

Viņš apklusa un nogaidīja, lai šie vārdi aiziet līdz in­diāņa apziņai.

— Cik? — atkārtoja Kaltuss Džordžs.

— Pagaidiet, puiši! Paklausies, Džordž. Mēs gribam, lai tu visu saprastu pareizi. Šie izbadējušies ļaudis ir tavi ciltsbrāļi. Viņi pieder pie citas cilts, bet indiāņi vien ir. Ļln tu redzi, ko dara baltie cilvēki: ziedo savu zeltu, dod savus suņus un kamanas, plēšas, lai tiktu par dzinējiem. Tikai vislabākie var braukt ar pirmajām kamanām. Pa­skaties uz Resno Olsenu. Viņš bija gatavs gandrīz vai kauties, kad viņam neļāva braukt. Tev vajadzētu lepoties, ka visi uzskata tevi par pirmšķirīgu braucēju. Jautājums ir, nevis cik tev maksās, bet cik ātri tu aizbrauksi.

— Cik? — atkārtoja Kaltuss Džordžs.

— Nogalināt viņu! Sadragāt viņam pauri! Padod darvu un spalvas! — ļaudis augošā niknumā kliedza cits caur citu. Labvēlība un biedriskums vienā mirklī bija pārvērtu­šies par rupju nežēlību.

Kaltuss Džordžs stāvēja nesatricināms šajā sašutuma vētrā, bet Smouks, atgrūzdams vissīvākos, kliedza:

— Pagaidiet! Kurš te visu kārto? — Troksnis pieklusa. — Atnesiet virvi, — viņš klusi piebilda..

Kaltuss Džordžs paraustīja plecus un sašķobīja ^eju drūmā, neticīgā smīnā. Viņš pazina šos baltos cilvēkus. Viņš ilgi bija baudījis ceļa grūtības kopā ar šiem cilvē­kiem, pārāk ilgi ēdis viņu plāceņus, gaļu un pupas, tai nepazītu viņus. Šī suga turējās pie likuma. Lai nu ko, bet to Kaltuss Džordžs zināja labi. Tā vienmēr sodīja cilvēku, kas pārkāpa viņu likumu. Bet viņš nevienu likumu nebija pārkāpis. Viņš zināja balto likumus. Viņš vienmēr bija ievērojis tos. Viņš nebija nedz nogalinājis kādu, nedz za­dzis, nedz melojis. Balto likumi neaizliedz prasīt cenu un kaulēties. Baltie paši prasīja cenu un kaulējās. Viņš da­rīja tieši to pašu, un to viņam bija iemācījuši baltie. Bez tam, ja jau viņš nebija cienīgs dzert kopā ar baltajiem, tad viņš nebija arī cienīgs būt tikpat žēlsirdīgs kā viņi un vispār iejaukties viņu muļķīgajās padarīšanās.

Nedz Smouks, nedz kāds cits no klātesošajiem nespēja uzminēt, kas notiek Kaltuša Džordža smadzenēs, ar ko izskaidrojama viņa dīvainā izturēšanās un kas aiz tās slēpjas. Paši to neapzinādamies, viņi nespēja saprast in­diāni, tāpat kā indiānis nespēja saprast viņus. Baltie uz­skatīja viņu par patmīli un lopu, indiāņa acīs patmīļi un lopi bija viņi.

Kad virve bija atnesta, Garais Bills Haskels, Resnais Olsens un kauliņu spēlmanis sadusmoti, naski un nemā­kulīgi uzmauca indiānim kaklā cilpu un pārmeta virvi pār siju. Otrā galā ieķērās kādi desmit cilvēki, gatavi pa­raut gaisā indiāni.

Bet Kaltuss Džordžs nepretojās. Viņš zināja, ka tas viss ir Mēdīšanās. Baltie mācēja blēdīties. Vai tad pokers ne­bija viņu iemīļota spēle? Vai viņi pirkdami, pārdodami un slēgdami darījumus, neblēdījās? Viņš taču bija redzējis, ka baltie kārto darījumus ar tādu izskatu, it kā turētu rokā četrus dūžus, lai gan īstenībā nebija ne velna.

— Pagaidiet! — nokomandēja Smouks. — Sasieniet vi­ņam rokas. Negribas, ka viņš ķepurojas.

«Atkal biedē,» nosprieda Kaltuss Džordžs un padevīgi ļāva sasiet sev rokas uz muguras.

— Pēdējo reizi jautāju tev, Džordž, — teica Smouks, — vai tu vadīsi pajūgu?

— Cik? — atkārtoja Kaltuss Džordžs.

Pats pārsteigts", ka ir spējīgs izdarīt kaut ko tamlīdzīgu, un vienlaikus saniknots par indiāņa neizmērojamo sav­tību, Smouks deva zīmi. Kaltuss Džordžs bija ne mazāk pārsteigts, juzdams, ka cilpa spēji savelkas un atrauj viņu no grīdas. Indiāņa nesatraucamība izgaisa, kā ne­bijusi. Viņa sejā, strauji nomainot cits citu, pavīdēja pār­steigums, izbailes un sāpes.

Smouks satraukti vēroja. Viņš pats nekad vēl nebija kārts, tāpēc jutās šajā darbā kā iesācējs. Kaltuša ķermenis sāka krampjaini raustīties, sasietās rokas pūlējās saraut saistekļus, no rīkles izlauzās gārdzieni. Smouks negaidot pacēla roku.

— Atlaidiet! — viņš pavēlēja.

Kurnēdami par to, ka sodīšana tik ātri beigusies, virves vilcēji nolaida Kaltušu Džordžu uz grīdas, viņa acis bija izvalbītas, kājas ļodzījās, viņš līgojās no vienas puses uz otru, joprojām mēģinādams atbrīvot rokas. Smouks no­prata iemeslu, pabāza pirkstus zem cilpas un ar strauju kustību pataisīja to vaļīgāku. Kaltuss Džordžs dziļi ievilka elpu.