Džeks Londons: Smouks un mazais

Mazā gaismiņā Smouks, ne miltuma neiebaudījis, de­vās ceļā un apmēram jūdzi nogāja pa strautu uz augšu, lai tiktu uz ceļa. Cilvēks un suņi, brokastis neēduši, asto­ņas stundas bez apstājas brauca taisni, šķērsodami nelie­lus strautiņus un zemas pārejas, līdz sasniedza Grunduļu strautu. Ap četriem dienģ, kad sāka ātri satumst, Smouks nokļuva pie Aļņu strauta, pa kuru veda labi iebraukts ceļš. Vēl piecdesmit jūdžu — un viņa ceļojums būs galā. Smouks apturēja kamanas, sakūra uguni, pasvieda kat­ram sunim pa puslasim, uzsildīja un apēda savu pupu mārciņu. Pēc tam uzlēca uz kamanām, uzsauca: «Aiz­iet!» — un suņi sparīgi iegūla siksnās.

— Velciet, eskimosi! — viņš kliedza. — Aiziet! Velciet, ja gribat tikt pie ēšanas! Muklukā ēdamā netrūkst! Uz priekšu, vilki! Uz priekšu!

Ap vieniem naktī traktiera «Ennija raktuve» lielā zāle bija pilna ar cilvēkiem, krāsnīs rūca liesmas, un slikti vē­dināmajā, pārkurinātajā telpā trūka gaisa. Kauliņu klik­šķi un spēlētāju trokšņošana pie galda saplūda vienmuļā dunoņā, un tikpat vienmuļi dunēja grupiņās pa diviem, pa trim sēdošo un stāvošo tērzētāju balsis. Zelta svērāji rosījās ap svariem, tāpēc ka te par visu maksāja ar zelta smiltīm, un pat par viskija porciju, kas bija izdzerta pie letes un maksāja dolāru, vajadzēja atbērt svērājam smiltis.

Sienas bija taisītas no nemizotiem baļķiem, spraugas starp tiem bija aizdrīvētas ar tundras sūnu. No zāles pa atvērtajām durvīm plūda klavieru un vijoles atskaņotās draiskās virdžīniešu dejas melodijas. Nupat bija beigu­sies «ķīniešu loterija», un veiksminieks, saņēmis pie sva­riem galveno laimestu, nodzēra savu guvumu kopā ar pie­ciem sešiem sirdsdraugiem. Faraona un ruletes spēlmaņi izturējās lietišķi un mierīgi. Arī pie pokera galdiem, ap kuriem drūzmējās skatītāji, bija mierīgi. Pie kāda cita galda nopietni, nelikdamies ne zinis par apkārtējiem, spē­lēja Melno Džeku. Dzīdamies pakaļ nenotveramajai lai­mei, spēlmanis atvēzējies ripināja kauliņu pa zaļo lau­kumu un nepārtraukti skandināja:

— Ei, Džo Koton! Uzmet četrinieku! Nāc, Džo! Mazais Džo, izmēģini savu roku, Džo! Džo, ak tu Džo!

Kaltuss Džordžs, dūšīgs gara auguma indiānis no Sēr- klas, nekustīgi stāvēja nostāk, atspiedies pret baļķu sienu. Viņš bija civilizēts indiānis, ja būt civilizētam nozīmē dzī­vot tā, kā dzīvo baltie, un viņš jutās sāpīgi aizskarts, kaut gan viņam sen bija laiks pierast pie tā. Gadiem ilgi viņš veicis baltā cilvēka darbu plecu pie pleca ar baltajiem un bieži vien labāk nekā viņi. Viņš valkāja tādas pašas bik­ses, vilnas zeķes un biezus kreklus. Viņš lepojās ar tikpat labu pulksteni, kādi bija baltajiem, šķīra matus vienā pusē uz celiņa, lietoja tos pašus produktus — speķi, pupas un miltus, un tomēr viņam bija liegts galvenais balto cilvēku izklaidēšanās līdzeklis un iepriecinājums — viskijs. Kal­tuss Džordžs pelnīja gluži labi. Viņš bija pieteicis, pircis un pārdevis tālāk zemes gabalus. Viņš bija strādājis uz pusgrauda ar zelta meklētājiem un pats pieņēmis citus uz pusgrauda. Tagad viņš bija suņu dzinējs un kravu pār­vadātājs, kas pa kamanu ceļu veda kravas no Sešdesmitās Jūdzes uz Mukluku, prasīdams par mārciņu divdesmit as­toņus centus, bet par speķi, kā jau bija pieņemts, trīsdes­mit trīs centus. Viņa maišelis bija pilns ar zelta smiltīm, viņš būtu varējis kārtīgi iedzert, un tomēr nevienā kro­dziņā viņu neapkalpotu. Viskijs, šis visugunīgākais, vis­pilnīgākais civilizācijas iepriecinātājs, kas visātrāk sasil­dīja dvēseli, nebija domāts viņam. Tikai no letes apakšas ar gudru ziņu un par daudz lielāku cenu viņš varēja dabūt dzeramo. Viņu_ aizvainoja šī šķirošana, aizvainoja gadiem ilgi un dziļi. Šovakar slāpes un aizvainojums mocīja in­diāni jo sevišķi un baltos cilvēkus, ar kuriem bija tik ne­atlaidīgi sacenties, viņš ienīda sīvāk nekā jebkad. Baltie atļāva indiānim paspēlēt zeltu pie saviem spēļu galdiem, bet nedz par draudzības jūtām, nedz par naudu nepasnie­dza viņam pat glāzi dzeramā. Lūk, kāpēc viņš bija skaid­rāks par skaidru, saprātīgāks par saprātīgu, tātad ari drūms.

Deja zālē aprāvās ar mežonīgu finālu, bet tas netraucēja trīs šņabdeguņus, kuri krāca zem klavierēm. «Visi pa pā­riem uz bufeti!» pasludināja priekšdejotājs, kad mūzika bija apklususi. Un visi pāri pa plato gaiteni devās uz galveno telpu — vīrieši ādās un mokasīnos, sievietes gai­sīgās kleitās, zīda zeķēs un balles kurpītēs —, kad pēkšņi atsprāga ārdurvis un pārguris iestreipuļoja Smouks Belju.

Visu acis pievērsās viņam, un troksnis pamazām no­klusa. Smouks gribēja kaut ko sacīt, bet vispirms viņam vajadzēja novilkt dūraiņus, kuri palika šūpojamies auk­lās, un noplēst ledus kārtiņu, kas bija izveidojusies ap muti no elpas piecdesmit jūdžu garajā ceļā. Brīdi pamin- stinājies, viņš piegāja pie letes un ar elkoni atspiedās uz tās gala.

Tikai spēlētājs pie tālākā galda, pat nepagriezis galvu, ripināja vien tālāk kauliņu un sauca: «Nu, nu, Džo! Aiz­iet, Džo!» Bet bankas turētāja skatiens, kas bija pievērsts Smoukam, piesaistīja spēlmaņu uzmanību, un viņš, aiz­mirsis kauliņu, pagriezās un arī paskatījās.

— Kas lēcies, Smouk? — jautāja Metsons, «Ennija raktuves» saimnieks.

Smoukam beidzot izdevās attīrīt seju no ledus.

— Tur ārā man ir suņi… nodzīti līdz nāvei, — viņš teica aizsmakušā balsī. — Izejiet kāds un parūpējieties par viņiem, bet es izstāstīšu, kas noticis.

Skopās, aprautās frāzēs viņš aprakstīja stāvokli. Kau­liņu metējs, kura nauda vēl aizvien gulēja uz galda un kura izmanīgā laime vēl aizvien nebija sagūstīta, pienāca pie Smouka un ierunājās pirmais:

— Kaut kas jādara. Tas ir skaidrs. Bet kas? Tu droši vien esi kaut ko izdomājis. Ko tu iesaki? Klāj vaļā.

— Es domāju tā, — sacīja Smouks. — Ar steigu jasa- rīko vieglas kamanas. Teiksim, simt mārciņu provianta katrās. Dzinēja piederumi un ēdamais suņiem — tas ir vēl piecdesmit mārciņu klāt. Bet tādi pajūgi būs ātri galā. Mēs tūlīt nosūtīsim, teiksim, piecas no šīm kamanām — ar visātrākajiem suņiem, ar vislabākajiem dzinējiem. Pa ne­skartu sniegu viņi brauks priekšgalā pārmaiņus. Viņiem jādodas ceļā bez kavēšanās. Pat tad, ja brauktu ar vislie­lāko ātrumu, indiāņiem trīs dienas nebūtu ne kripatas, ko likt uz zoba. Bet, tiklīdz šīs kamanas būs prom, mums jā­seko ar lielākām. Parēķiniet paši. Divas mārciņas ēdamā uz cilvēku dienā — tas ir mazākais, lai šie indiāņi spētu turpināt ceļu. Tas nozīmē četrsimt mārciņu dienā, bet, tā kā tur ir sirmgalvji un bērni, mēs ar viņiem varam nokļūt Muklukā ne ātrāk kā piecās dienās. Nu, ko jūs domājat darīt?

— Samest kolekti un nopirkt pārtiku, — teica kauliņu mētātājs.

— Pārtiku es nopirkšu pats, — nepacietīgi teica Smouks.

— Nekā nebija, — spēlmanis viņu pārtrauca. — Tu te neesi viens. Mēs visi piedalāmies. Sadabūjiet kāds maz­gājamo bļodu. Tas neies ilgi. Te būs iesākumam.

Viņš izvilka no kabatas smagu maisiņu ar zelta smil­tīm, atsēja to vaļā, un bļodā sāka tecēt rupju zelta smilšu un tīrradņu straume. Kāds no blakusstāvētājiem izlamājās un, saķēris viņu aiz rokas, aizspieda maisiņam galu, lai apturētu šo straumi. Pavirši spriežot, bļodā bija jau sešas vai astoņas unces zelta.

— Stājies nu, stājies! — uzkliedza piktais. — Neba tev vienīgajam ir maiss. Palaid arī mani pie teikšanas.