Džeks Londons: Smouks un mazais

— N-n-nekas, — mazais vīriņš teica, zobiem klabot.

— Es nebaidos. Tie ir tikai nervi, kaut velns tos parāvis! T-t-tūliņ viss būs kārtībā.

Smouks skatījās, kā Karsons, čokurā sarāvies, drebošs un neveikls ar vienu roku pievelk virvi, bet ar otru cērt ledū dobuļus kājām.

— Karson, — izdvesa Smouks, — jūs esat brašs puika, nudien brašs!

Atbildes smaids bija nožēlojams un aizkustinošs.

— Es nekad neesmu varējis izturēt augstumu, — Kar* sons atzinās. — Man no tā vienmēr kļūst nelabi. Kā būtu, ja es brīdi atvilktu elpu? Pēc tam es izcirtīšu bedrītes dziļākas, lai varētu izvilkt jūs.

Smoukam kļuva silti ap sirdi.

— Paklausieties, Karson. Jums jāpārgriež virve. Tik un tā jūs mani neizvilksiet, un nav nekādas jēgas mums abiem aiziet bojā. Nazis jums ir, grieziet pušu.

— Klusējiet! — sašutis Smouku pārtrauca Karsons.

— Kas tās par runām?

Smouks nevarēja nepamanīt, ka dusmas labvēlīgi iedarbojušās uz biedra nerviem. Toties viņa paša nerviem tās bija īstas mocības gulēt pieplakušam pie ledus un, sa­sprindzinot visus spēkus, turēties, lai nenokristu.

Vaids un uzkliedziens «Turieties!» brīdināja Smouku. Ar pārcilvēcisku piepūli piespiedis seju pie ledus, viņš sa­juta, ka virve kļūst vaļīgāka, un saprata, ka Karsons slīd lejup pie viņa. Viņš neiedrošinājās pacelt acis, kamēr nesajuta, ka virve ir nostiepusies, un nesaprata, ka biedrs atkal ir atradis balstu.

— Cik tur trūka, un būtu bijis vakars! — Karsons teica drebošā balsī. — Es nošļūcu veselu jardu. Tagad pagai­diet. Man jāizcērt jauni iedobumi. Nebijis šis nolādētais ledus tik vājš, mums viss būtu nodarīts gods godam.

Ar kreiso roku palīdzēdams Smoukam turēties, mazais vīriņš ar labo roku skaldīja ledu. Pagāja desmit minūšu.

— Paklausieties, ko es izdarīju! — Karsons uzsauca.

Es izcirtu iedobumus kājām un rokām, lai mēs abi va­rētu stāvēt blakus. Es palēnām vilkšu virvi, bet jūs lieniet šurp, tikai bez steigas. Un es pateikšu, kas jums jādara vispirms. Es jūs noturēšu virvē, bet jūs tieciet vaļā no sava nesamā. Sapratāt?

Smouks pamāja ar galvu un piesardzīgi jo piesardzīgi attaisīja siksnas. Pagrozījis plecus, viņš atbrīvojās no maisa, un Karsons redzēja, ka tas noslīd pār malu un pazūd.

— Tagad es metīšu nost savējo! — viņš uzsauca Smou­kam. — Pacietieties vēl mazdrusciņ.

Pēc piecām minūtēm sākās augšupkāpiens. Vispirms gar piedurknēm noberzējis plaukstas sausas, viņš ar rokām ieķērās ledū; nostieptās virves turēts un vilkts, viņš līda un rāpās, apstājās un pieplaka pie stāvuma. Viens viņš nebūtu ticis uz priekšu ne soli. Viņš gan bija stiprāks, to­ties arī par četrdesmit mārciņām smagāks, tāpēc nevarēja noturēties tik stingri kā Karsons. Kad aiz muguras bija palikusi trešdaļa ceļa, kāpums kļuva vēl stāvāks, ledus nebija vairs tik irdens, un Smouks sajuta, ka virve nevelk viņu ar līdzšinējo spēku. Viņš līda aizvien lēnāk un lēnāk. Te nebija kur apstāties un palikt. Lai cik izmisīgi Smouks pūlējās, viņš neviļus apstājās un tūlīt pat sāka slīdēt lejā.

— Krītu! — viņš iekliedzās.

— Es arī, — caur zobiem atbildēja Karsons.

— Tad laidiet vaļā virvi!

Virve nostiepās veltīgā piepūlē, Smouks sāka slīdēt vēl ātrāk; veldamies garām savam iepriekšējam patvērumam un ledus izcilnim, viņš uz brīdi ieraudzīja Karsoņu, kurš, nogāzies no kājām, ķepurojās kā negudrs, lai noturētos nekritis. Pārvēlies pār malu, Smouks bija pārsteigts, ka nelido bezdibenī. Virve joprojām turēja Smouku, kad virtš / slīdēja lejup pa stāvumu, kas drīz kļuva lēzenāks, un bei­dzot viņš atradās citā iedobē jauna izciļņa priekšā. Kar- sonu vairs neredzēja: viņš gulēja tajā pašā vietā, kur pirmīt bija atradies Smouks.

— Re, kāl — viņš izdzirdēja Karsoņa drebošo balsi.

— Re, kāl

Brīdi valdīja klusums, tad virve sāka raustīties.

— Ko jūs darāt? — uzsauca Smouks.

— Taisu iedobumus rokām un kājām, — nedroši atsau­cās Karsons. — Pagaidiet tikai. Es jūs izvilkšu, ka nebūs ko redzēt. Neliecieties zinis, kā es runāju. Tas man no uz­traukuma. Citādi ar mani viss ir kārtībā. Gan jūs redzēsiet, j — Jūs ar visu spēku turat mani, — teica Smouks.

— Ledus kūst, un jūs agri vai vēlu nogāzīsieties kopā ar mani. Jums jālaiž vaļā. Vai dzirdat? Nav nekāda jēga mums abiem aiziet bojā. Sapratāt? Jūs esat velna pulveris, otru tādu var pameklēt, bet vairāk nekā jūs nevarat izda­rīt. Jums jālaiž vaļā.,

— Klusējiet taču! Šoreiz es iedobumus izcirtīšu tik dzi­ļus, ka zirgs varēs nostāties.

— Diezgan esat mani vilcis, — uzstāja Smouks. — Lai­diet mani vaļā.

— Cik reižu es esmu jūs izvilcis? — bargi noprasīja Karsons.

— Daudz reižu un pilnīgi veltīgi. Visu laiku jūs slīdat lejā.

— Un mācos rīkoties drošāk. Es vilkšu jūs tik ilgi, ka­mēr nebūsim izkļuvuši no šejienes. Sapratāt? Kad dievs radīja mani par vieglo svaru, viņš, jādomā, zināja, ko dara. Bet tagad esiet kluss. Esmu aizņemts.

Vairākas minūtes pagāja klusumā. Smouks dzirdēja, kā nazis šķindēdams cērtas ledū; vienu otru reizi ledus drum­stalas pārlidoja pāri viņa izcilnim. Slāpju mocīts, turēda­mies ar rokām un kājām, viņš ar lūpām ķēra šīs skamba- las, ļāva tām izkust un tad norija.

Viņš izdzirdēja Karsoņu ievaidamies un tad izmisumā nostenamies; virve kļuva ļengana, un Smouks no visa spēka ieķērās ledū. Tajā pašā mirklī virve atkal savilkās. Smouks pacēla acis: aiz izciļņa parādījās nazis un pa stāvo nogāzi slīdēja uz viņa pusi ar smaili pa priekšu. Viņš ax vaigu piespieda nazi, sarāvās, kad tas sāpīgi iegrieza, piespieda vēl ciešāk, un nazis apstājās :

— Esmu gan es tūļa! — sarūgtināts iesaucās Karsons»

— Nebēdājiet, es to noķēru, — atbildēja Smouks.

- Ko jūs sakāt! Pagaidiet! Man kabatā ir vesels mu« žurs auklas. Es nometīšu to jums, un jūs piesiesiet nazi.

Snaouks neatbildēja. Viņš atgainīja domu pēc domas.

— Ei, jūs! Te būs aukla. Pasakiet, kad esat dabūjis.

Mazs kabatas nazītis, iesiets auklā par smagumu, slī­dēja lejā pa ledu. Smouks satvēra to, ar zobiem un roku atvāza lielo asmeni un pārbaudīja, vai ir ass. Tad viņš piesēja auklas galā lielo nazi.

— Velciet! — viņš uzsauca.

Acu nenovērsdams, viņš skatījās, kā nazis ceļas augšā. Bet viņš redzēja ne tikai nazi — redzēja arī nobijušos, tomēr nelokāmo mazo vīriņu, kas, trīcēdams un zobus kla­binādams, galvai griežoties, prata pārvarēt nelabumu un vārgumu un turējās kā varonis. Kopš tikšanās ar Mazo neviens, cilvēks Smoukam nebija iepaticies tik ātri kā Kar­sons. Tas bija gaļas ēdājs no galvas līdz kājām, īsts draugs, gatavs iet bojā otra dēļ, ar tik stingru raksturu, ka to pat nāves bailes nespēja satricināt. Taču arī Smouks aukstasinīgi apsvēra situāciju.- Diviem nebija nekādu iz­redžu uz glābiņu. Lēni, bet neapturami viņi slīdēja uz bezdibeni, un viņš, Smouks, smagāks būdams, vilka mazo vīriņu līdzi. Karsons varēja pielipt kā muša. Viens viņš izglābtos.

— Ak, mēs! — aiz izciļņa Smoukam virs galvas atska­nēja balss. — Tagad mēs izkļūsim no šejienes viens divi.

Karsons centās, cik spēja, lai balss skanētu jautri un pārliecināti, un Smouks izlēma.

— Paklausieties, ko es teikšu, — viņš stingri sacīja, velti mēģinādams atgaiņāt iztēles atdzīvināto Džojas Gas- telas sejju. — Es uzsūtīju jums augšā nazi, lai jūs ar to tiktu laukā no šejienes. Sapratāt? Ar kabatas nazi es pār­griezīšu auklu. Labāk vienam izglābties nekā diviem aiz­iet bojā, sapratāt?