Džeks Londons: Smouks un mazais

— Un jūs sakāt… — Karsons aiz pārsteiguma nespēja izteikt visu līdz galam.

— Ka ar prieku pieņemšu jūs. Ezera nosusināšana pra­sīs gadu vai divus gadus un visu naudu, cik vien mums izdosies sadabūt. Bet tas ir izdarāms. Es jau apskatīju apkārtni. Bet šim nolūkam būs vajadzīgs katrs, kas būs ar mieru strādāt par algu. Mums vajadzēs veselu armiju un vispirms piemērotus cilvēkus, lai būtu ar ko sākt darbu. Vai jūs gribat turēties kopā ar mums?

— Vai es gribu? Vai tad es neizskatos pēc gribētāja? Es jūtos kā miljonārs — man nudien ir bail iet pāri tam lielajam ledājam. Šobrīd nav nekādas patikas pārlauzt sev sprandu. Zēl, ka man nav vairāk radžu. Pēdējo iedzinu pazolē tieši tai mirklī, kad jūs pienācāt. Bet kā ar jūsē­jām? Parādiet.

Smouks izstiepa kāju.

— Noberzēta gluda kā slidotava! — iesaucās Karsons, — Jūs, var redzēt, esat pamatīgi kājojis. Pagaidiet drusku, es izvilkšu dažas no savējām un atdošu jums.

Taču Smouks negribēja par to ne dzirdēt.

— Turklāt, — viņš sacīja, — esmu noglabājis pēdas četrdesmit garu virvi tajā vietā, kur mēs gājām pāri ledā­jam. Es ar savu biedru izmantoju to. Tad tā būs droša lieta.

Kāpiens bija grūts un nogurdinošs. Saule žilbinoši ap­spīdēja ledu, Smouks un Karsons svīda un elsa aiz piepū­les. Šur un tur pa ledu krustām šķērsām līkumoja plaisas un aizas, un tādās vietās pēc stundu ilgiem un bīstamiem pūliņiem viņi tika uz priekšu ne vairāk kā simt jardu. Di­vos dienā, kad viņi bija nonākuši pie neliela ezeriņa, kas bija izveidojies ledū, Smouks ierosināja apstāties.

— Derētu iekost gaļu, — viņš teica. — Pēdējā laikā bija jāsavelk stingrāk josta, un man jau ļogās kājas. Bez tam ļaunākais ir aiz muguras. Vēl trīssimt jardu — un mēs būsim pie klintīm. Tālāk iet būs vieglāk, atlikušas vēl tikai dažas riebīgas plaisas un viena galīgi draņķīga — pirms izliekuma. Tur ir diezgan nedrošs ledus tilts, bet mēs ar Mazo tikām pāri.

Ēdot abi vīrieši iepazinās tuvāk, un Endijs Karsons uz­ticēja Smoukam savu dzīves stāstu.

— Es jau zināju, ka atradīšu Pārsteigumu ezeru, — viņš ar pilnu muti murmuļoja. — Man bija jāatrod. Es no­gulēju Franču pakalnus, Lielo Skūkumu un Montē Kristo, un tad atlika vienīgi Pārsteigumu ezers vai žūpošana. Un te nu es esmu. Sieva zināja, ka man veiksies. Es turējos diezgan braši, bet sieva sita mani pušu. Apbrīnojama sie­viete, cilvēks ar zelta rokām, nekad nenokar degunu, cieta kā krams, ne no kā nebaidās, kā radīta priekš manis, un tādā garā. Lūk, paskatieties.

Viņš atspieda vaļā pulksteņa vāciņu, un tā iekšpusē Smouks ieraudzīja pielīmētu mazu fotogrāfiju, no kuras vērās gaišmataina sieviete ar smejošām bērnu sejiņām abās pusēs.

— Puikas? — viņš jautāja.

— Puika un meitene, — lepni atbildēja Karsons.

— Puika ir pusotra gada vecāks. — Viņš nopūtās.

— Bērni varēja būt lielāki, bet mums vajadzēja pagaidīt. Sieva, redzat, bija slima. Plaušas. Bet viņa nolēma nepa­doties. Ko tad mēs zinājām par tādām lietām? Kad ap­precējāmies, es strādāju par ierēdni, par Čikāgas dzelz­ceļa ierēdni. Visi viņas piederīgie bija diloņnieki. Dakteri tolaik sevišķi daudz nezināja. Viņi teica, ka dilonis esot mantots. Sievas ģimenē ar to slimoja visi. Dabūja cits no cita un nemaz nezināja to. Domāja, ka jau piedzimuši slimi ar diloni. Tāds liktenis. Mēs ar sievu pirmos divus gadus dzīvojām viņas mājā. Es nebaidījos. Manā ģimenē neviens neslimoja ar diloni. Bet es sasirgu. Tas lika man padomāt. Tātad kaite ir lipīga. Es aplipu tāpēc, ka elpoju to pašu gaisu, ko viņi.

Mēs ar sievu visu to pārrunājām. Es nevis aizgāju pie ģimenes ārsta, bet lūdzu padomu kādam no jaunajiem speciālistiem. Viņš apstiprināja to, ko es pats jau biju iz­prātojis, un teica, ka Arizona būšot mums piemērotāka. Mēs sakravājām mantas un braucām prom — bez naudas, bez nekā. Es dabūju darbu — sāku ganīt aitas, bet sievu atstāju pilsētā, plaušinieku pilsētā. Tā bija bāztin pie­bāzta ar plaušu slimniekiem.

Nu, protams, dienu un nakti atrazdamies svaigā gaisā, es uzreiz sāku atveseļoties. Dažkārt biju projām mēne­šiem ilgi. Ikreiz, kad atgriezos, viņai bija kļuvis vēl slik­tāk. Viņa kā nevarēja, tā nevarēja atlabt. Bet tad mēs kļuvām gudrāki. Es izrāvu sievu no pilsētas, un viņa sāka kopā ar mani ganīt aitas. Četros gados, vai bija ziema vai vasara, aukstums vai karstums, lietus, sniegs vai sals — vienalga kas, mēs ne reizi negulējām zem jumta un visu laiku klīdām no vienas vietas uz otru. Jums va­jadzēja redzēt, kā mēs pārvērtāmies! Iedegām brūni jo brūni, kļuvām kalseni kā indiāņi, sīksti kā jēlādas siksna. Nosprieduši, ka tagad esam veseli, devāmies uz Sanfran­cisko. Taču bijām pārsteigušies. Otrajā mēnesī mēs abi sākām atklepot asinis. Laidām atpakaļ uz Arizonu pie sa­vām aitām. Nodzīvojām tur vēl divus gadus. Tas mūs iz­glāba. Izārstējāmies pilnīgi. Visi viņas tuvinieki ir ap­miruši. Negribēja mums klausīt.

Tad mēs sapratām, ka pilsētā nav dzīvošana. Izmalām visu Klusā okeāna piekrasti, un mums iepatikās Dienvidu Oregona. Apmetāmies Rogas upes ielejā, iekopām ābeļ­dārzu. Tur var kļūt bagāts, bet neviens to nezina. Dabūju zemes gabalu — protams, uz nomu — par četrdesmit do­lāriem akru. Pēc desmit gadiem šī zeme maksās piecsimt dolāru akrs.

Tad mēs dabūjām pamatīgi rauties. Tas prasa naudu, bet mums, lai iesāktu, nebija ne centa pie dvēseles. Jūs jau zināt, jāuzbūvē māja un kūts, jāiegādājas zirgi, arkli un viss pārējais. Sieva divus gadus nostrādāja par skolotāju. Tad piedzima puika. Taču mēs bijām panākuši savu. Jums vajadzētu redzēt, kādus kokus mēs iestādījām, simt akru, tagad tie jau pavisam lieli. Bet tas viss prasīja izdevumus, un mēs pagarinājām hipotēku. Tāpēc arī es esmu te. Sieva nevarēja nākt līdzi bērnu un ābeju dēļ. Viņa ņemas tur, es, nākamais miljonārs, kaut nelabais mani parāvis, — te.

Karsons starojošām acīm paskatījās uz zaļo ūdeni aiz saulē dzirkstošā ledus ezera viņā krastā, vēlreiz palūkojās uz fotogrāfiju un nomurmināja:

— Tā tik ir sieviete! Vienmēr panāk savu. Viņa tikai negribēja mirt, kaut gan tad, kad aizgāja ganīt aitas, no viņas bija palikuši pāri kauli un āda un uguntiņa iekšā. O, tagad viņa ir tieva. Resna nebūs nekad. Bet otru tik tieviņu un skaistu sievieti man savu mūžu nav gadījies redzēt, un, kad es pāriešu mājās un ābeles sāks nest aug­ļus, bet mazie sāks iet skolā, mēs abi brauksim uz Parīzi. Es neesmu sevišķi augstās domās par šo pilsētu, bet sieva ir kā uzburta uz to.

— Jā, te jūs atradīsiet zeltu, kas jums palīdzēs nokļūt Parīzē, — pārliecinoši sacīja Smouks. — Mums tikai jā­dabū tas rokā.

Acīm mirdzot, Karsons pamāja ar galvu.

— Zināt, ko es jums teikšu? Mūsu augļu dārzs ir labā­kais visā Klusā okeāna piekrastē. Arī klimats ir labs. Tur mūsu plaušām nav ko baidīties no diloņa. Tiem, kam bijis slikti ar plaušām, zināt, jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Ja jūs domājat ietaisīties kaut kur uz dzīvi, papriekš iemetiet acis mūsu ielejā, neko vairāk. Un kā tur ķeras zivis! Sa­kiet — vai jums ir kādreiz gadījies izvilkt trīsdesmit pie­cas mārciņas smagu lasi ar parasto makšķeri? Tur ir ko pacīnīties, draudziņ!

— Es esmu vieglāks nekā jūs par četrdesmit mārci­ņām, — teica Karsons. — Ļaujiet man iet pirmajam.

Viņi stāvēja pie plaisas. Tā bija milzīga, ne mazāk kā simt pēdu plata, nevis ar asām, bet gan nolaidenām, laika zoba nograuztām malām. Šajā vietā, kur viņi stāvēja, le­dus aizas malas savienoja blīvi sagulējis sniegs, kas pa pusei ari bija pārvērties par ledu. Viņi nevarēja saskatīt šīs sniega masas apakšējo kranti, kur nu vēl plaisas di­benu. Tilts kusa un drupa, kuru katru brīdi draudēdams sabrukt. Varēja redzēt, ka nesen no tā atlūzuši lieli ga­bali, un, kad Smouks un Karsons aplūkoja tiltu, savu pustonnu smags blāķis atrāvās un nogāzās lejā.