Džeks Londons: Smouks Belju

— -Es jums saku, ka ,,» — Smouks iesāka.

— Kāda jēga runāšanai! Mēs pieķērām .jūs nozieguma vietā. Te palika jūsu pēdas, kad jūs izdzirdējāt viņu brau­cam. Jūs paslēpāties aiz kokiem un izšāvāt uz viņu. Izšā­vāt no neliela attāluma un nevarējāt netrāpīt, Pjēr, aizej un atnes 'šauteni, ko viņš nometa.

— Būtu jūs man labāk pastāstījuši, kas tad īsti ir no­ticis, — ieteicās Smouks.

— Muti cieW — uzkliedza melnbārdis, — Es domāju, ka jūsu šautene pastāstīs mums visu.

Visi pētīja Smouka ieroci, izmēzdami un saskaitīdami patronas un no abiem galiem aplūkodami stobru.

— Viens šāviens, — secināja melnbārdis.

Pjērs, kuram nāsis bija izpletušās un trīsēja kā briedim, paostīja aptveri.

— Šauts pavisam nesen, — viņš teica.

— Lode ieurbusies viņam mugurā, — sacīja Smouks. — Viņš paskatījās uz mani, kad lode trāpīja viņam. Re­dzat, šauts no otra krasta.

Melnbārdis dažas sekundes apdomāja šo pieņēmumu, tad papurināja galvu.

— Nē, tas neies cauri. Jūs nogaidījāt, kad viņš pagrie­zīsies pret otru krastu, un tad ielaidāt viņam lodi mugurā. Ei, zēni, paskrieniet kāds pa taku un paskatieties, vai kādas pēdas neved uz to krastu!

Atbilde skanēja, ka sniegs esot neskarts. Neesot pat slēpju pēdu. Melnbārdis, kas bija noliecies pār mirušo, iz­slējās taisni ar pūkainu zvērādas lēkšķi rokā. Pārgriezis to, viņš vidū atrada lodi, kas bija caururbusi ķermeni. Lodes smailais gals bija saplacināts līdz pusdolāra lielu­mam, bet resnais, ar tēraudu apvilktais gals bija vesels. Viņš salīdzināja to ar patronu, kas bija izņemta no Smouka patronjostas.

— Te, svešiniek, pierādījumi ir tik skaidri, ka pat aklu varētu pārliecināt. Smailais gals lodei ir mīksts, bet stru­pais — ar tērauda apvalku. Jūsējās ir tādas pašas. Tā ir trīsdesmit — trīsdesmit, jūsējā arī trīsdesmit — trīsdes­mit. Tās ražojusi Dž. un T. Ieroču sabiedrība, jūsējo ra­žojusi tā pati Dž. un T. Ieroču sabiedrība. Bet tagad pār­iesim pāri uz otru krastu un palūkosimies, kā jūs to esat nostrādājis.

— Uz mani pašu šāva no krūmiem, — taisnojās Smouks. — Paskatieties uz caurumu manā parkā.

Kamēr melnbārdis aplūkoja caurumu, viens no ceļinie­kiem attaisīja nogalinātā šautenes aptveri. Visiem kļuva skaidrs, ka no šī ieroča ir izšauts tikai vienu reizi. Tukšā čaulīte vēl bija patrontelpā.

— Trakoti žēl, ka nabaga Džo netrāpīja jums tā pa īs­tam, — ar rūgtumu sacīja melnbārdis. — Bet viņš ir iz­taisījis diezgan labu caurumu. Ejiet, jūs!

— Vispirms pameklējiet otrā krastā, — uzstāja Smouks,

— Apklustiet un nāciet šurpu, lai runā fakti.

Viņi atstaja taku tajā pašā vietā, kur to bija darījis Smouks, uzkāpa pa to krastā un iegāja kokos.

— Šajā vietā viņš ir lēkājis, lai sasildītu kājas, — rā­dīja Lūiss. — Šeit viņš ir līdis uz vēdera. Bet te atspiedM uz elkoņa, lai šautu ..«

— Un, dieva vārds, te ir tukšā čaulīte, ko viņš izsvie­dis! — melnbārdis darīja zināmu savu atklājumu. — Puiši, mums atliek tikai viens ..,

— Jums derētu pajautāt man, kā es izšāvu, — Smouks pārtrauca viņu.

— Ja jūs vēlreiz jauksieties starpā, es jums ietriekšu zobus rīklē. Uz jautājumiem varēsiet atbildēt vēlāk. Puiši, mēs esam kārtīgi cilvēki un rīkojamies pēc likuma, un arī šoreiz mums jārīkojas saskaņā ar likumu. Pjēr, cik tālu, pēc tavām domām, mēs esam nokļuvuši?

— Divdesmit jūdzes, manuprāt, būs noteikti.

— Labi. Mēs noglabāsim proviantu un vedīsim viņu un nabaga Džo uz Divām Būdām. Es domāju, ka ar to, ko mēs te redzējām, pietiek, lai apgrieztu šim zellim sprandu.

Trīs stundas pēc mijkrēšļa iestāšanās nogalinātais, Smouks un viņa sagūstītāji sasniedza Divas Būdas. Zvaig­žņu gaismā Smouks varēja sajaust sešas vai vairākas būdas, kas nesen bija uzceltas ap lielāku un vecāku būdu tajā pašā lēzenajā krastā. Iegrūsts šajā vecākajā būdā, viņš ieraudzīja, ka tajā jau apmeties jauns milzīga auguma vīrietis ar savu sievu un akls sirmgalvis. Sie­viete, kuru vīrs sauca par Lūsiju, bija ražena — kā jau pierobežas iedzīvotāja. Sirmgalvis, kā Smouks uzzināja vēlāk, daudzus gadus bijis mednieks pie Stjuartas un pērnziem galīgi zaudējis acu gaismu. Smouks uzzināja arī to, ka nometni pie Divām Būdām pagājušajā ziemā ierīkojuši kādi desmit cilvēki, ieradušies te ar sešām lai­vām, kas bijušas pilnas ar proviantu. Te viņi atraduši aklo mednieku un netālu no sirmgalvja būdas uzcēluši savējās. Tie, kuri ieradušies vēlāk, braukdami pa ledu ar suņiem, trīskāršojuši iedzīvotāju skaitu. Nometnē bijis ļoti daudz gaļas, atklātas ari labas un bagātas zelta smil­tis, kas pašlaik tiek izmantotas. A —

Piecās minūtēs istabā bija sapulcējušies visi Divu Būdu iemītnieki. Smouks, kam rokas un kājas bija sasietas ar briežādas siksnām, neviena neievērots, sēdēja kaktā. Viņš saskaitīja trīsdesmit astoņus cilvēkus, mežonīgus un rup­jus ļaudis, kuri visi bija Savienoto Valstu pierobežas iedzī­votāji vai arī ienācēji no Augšējās Kanādas. Sagūstītāji vēl un vēlreiz pārstāstīja, kā viss noticis, un katrs no vi­ņiem stāvēja satrauktas un saniknotas grupas centrā. Jau atskanēja balsis: «Nolinčosim viņu uz vietas! Kas tur ko gaidīt!» Kādu milzīgu īru vajadzēja turēt ciet ar spēku, lai viņš nemestos virsū neaizsargātajam gūsteknim un nesāktu viņu sist.

Skaitīdams klātesošos, Smouks pamanīja pazīstamu seju. Tas bija Brēks, cilvēks, kura laivu viņš bija izvadījis cauri krācēm. Smouks brīnījās, kāpēc viņš nenāk klāt un nerunā ar viņu, bet pats neizrādīja, ka būtu pazinis Brēku. Vēlāk, kad Brēks, aizsedzis seju, deva viņam zīmi, Smouks saprata.

Melnbārdis, ko Smouks dzirdēja saucam par Eliju Hār- dingu, darīja galu spriedelēšanai, vai gūsteknis ir vai nav jālinčo tūlīt.

— Rimstieties! — viņš uzkliedza. — Turiet ciet žaunas! Šis vīrs pieder man. Es viņu noķēru un atvedu uz šejieni. Jūs domājat, ka es vedu viņu visu šo ceļu, lai te nolin- čotu? Ne par kādu naudu! To es varēju nostrādāt pats, kad dabūju viņu rokā. Es atgādāju viņu uz šejieni, lai go­dīgi un taisnīgi tiesātu, t un zvēru pie dieva, ka viņš tiks tiesāts godīgi un taisnīgi. Viņš ir sasiets ļoti stingri. Lai guļ uz kādas lāvas līdz rītam, bet rīt tepat arī noturēsim tiesu.

Smouks pamodās. Ledaina pūsma kā lāsteka iedūra vi­ņam plecā, tāpēc ka viņš gulēja ar seju pret sienu. Tikko piesiets pie lāvas, viņš nebija jutis šo pūsmu, un tagad piecdesmit grādu aukstais āra gaiss, ielauzdamies kar­stajā telpā, pietiekami skaidri liecināja, ka otrpus sienas kāds izrāvis baļķu starpās sabāztās sūnas, Smouks izlie­cās tik daudz, cik ļāva sasēji, izstiepa kaklu uz priekšu un ar lūpām gandrīz skāra šķirbu.

— Kas tur ir? — viņš čukstēja.

— Brēks, — skanēja atbilde. — Esiet uzmanīgs un ne­taisiet troksni. Gribu iedot jums nazi.

— Nav vērts, — atsaucās Smouks. — Es ar to neko nevarēšu izdarīt. Rokas man ir savalgotas uz muguras, un es esmu stingri piesiets pie lāvas kājas. Bez tam jūs nemaz nevarat iebāzt nazi pa šo caurumu. Bet kaut kas ir jādara. Šie zeļļi tīko pakārt mani, bet jūs taču zināt, ka es neesmu nogalinājis šo cilvēku.

— Jums tas nemaz nebija jāsaka, Smouk. Un, ja ari jūs būtu viņu nogalinājis, tad jums būtu savi iemesli. Bet neba tas šobrīd ir galvenais. Es gribu dabūt jūs laukā no turienes. Šie vīri ir īsti cietgalvji. Jūs jau viņus redzējāt. Viņi dzīvo nošķirti no visas pārējās pasaules, tāpēc ir no­teikuši un realizē paši savus likumus, sasaucot zelta mek­lētāju sapulces. Divus vīrus viņi jau sodījuši — tie abi zaguši pārtiku. Vienu padzinuši no nometnes, neiedodami līdzi ne unci pārtikas, ne vienu pašu sērkociņu. Viņš no­gājis apmēram četrdesmit jūdzes un pāris dienu nomocī­jies, kamēr nosalis. Pirms divām nedēļām viņi padzinuši "otru zagli. Tam ļāvuši izvēlēties: vai nu lai iet bez pārti­kas, vai arī par katru dienas devu saņem desmit pletnes. Viņš izturējis četrdesmit pletnes, bet pēc tam zaudējis samaņu. Tagad viņi dabūjuši savos nagos jūs un visi kā viens ir pārliecināti, ka jūs esat nogalinājis Kineidu.