Džeks Londons: Smouks Belju

Uz ledus salasījušies Klondaiksitijas iedzīvotāji sveica viņus ar skaļiem «urā» saucieniem. Šajā vietā Klondaika ietek Jukonā, bet pusjūdzi tālāk viņpus Klondaikas, labajā krastā, atrodas Dausona. Ļaudis auroja kā negudri, un Smouks ieraudzīja, ka viņam tuvojas kaut kādas kamanas. Viņš pazina tajās iejūgtos lieliskos dzīvniekus. Tie piede­rēja Džojai Gastelai. Un Džoja Gastela dzina tos. Vāver- ādas parkas kapuce bija atmesta uz muguras, atsedzot kamejai līdzīgo sejas ovālu, kas iezīmējās pret kuplajiem matiem. Meitene bija novilkusi dūraiņus un, turēdama pā­tagu kailās rokās, dzina suņus.

— Leciet! — Džoja uzkliedza, kad viņas vedējsuns at­ņirdza zobus pret Smouka suni.

Smouks ielēca kamanās viņai aizmugurē. No viņa sma­guma kamanas stipri salīgojās, bet meitene palika tupam un vicināja pātagu.

— Hei, hei! Nu-ū, ātrāk! Nu-ū! — viņa kliedza, un suņi smilkstēja un vaukšķēja, pilni nevaldāmas vēlēšanās at­dot visus spēkus un par katru cenu panākt Lielo Olafu.

Un tad, kad vedējsuns gandrīz jau skāra Lielā Olafa kamanu pakaļgalu un saka jardu pa jardam apdzīt sān­censi, lielais pūlis Dausonas krastā galīgi zaudēja prātu. Tas tiešām bija liels pūlis, tāpēc ka visi zelta meklētāji bija pametuši darbu un atnākuši šurp, lai redzētu, ar ko beigsies sacensības, bet ar sakaitēto atmosfēru simts des­mit jūdžu garās distances beigās varēja attaisnot jebkuru ārprātu.

— Kad būsiet ticis priekšā, es lēkšu ārā no kama­nām! — Džoja uzkliedza pār plecu.

Smouks mēģināja iebilst.

— Un piesargieties no asā pagrieziena pusceļā uz krastu, — viņa brīdināja.

Abu pajūgu suņi, kurus šķīra piecas sešas pēdas, skrēja blakus. Lielajam Olafam, vicinot pātagu un kliedzot, iz­devās kādu minūti noturēt līdzsvaru. Bet tad Džojas ve­dējsuns palēnām, collu pa collai sāka izvirzīties priekšā.

. — Sagatavojieties! — viņa uzsauca Smoukam, — Pēc brīža es jūs atstāšu. Ņemiet pātagu!

Un, kad Smouks stiepa roku, lai satvertu pātagu, viņi izdzirdēja Lielā Olafa brīdinājuma saucienu, taču bija jau par vēlu. Olafa vedējsuns, saniknots par to, ka viņu ap­dzen, metās uzbrukumā un iecirta Džojas vedējsunim sā­nos ilkņus. Tūlīt arī pārējie suņi klupa cits citam vilnā. Kamanas uzgrūdās virsū kaušļiem un apgāzās, Smouks uzrausās kājās un mēģināja dabūt augšā arī Džoju. Bet meitene atgrūda viņu, kliegdama:

— Ejiet!

Lielais Olafs jau bija piecdesmit pēdas priekšā, stingri apņēmies uzvarēt šajā sacensībā. Smouks paklausīja, un, kad abi tuvojās Dausonas krastam, viņš jau mina sān­censim uz papēžiem. Bet pašā krastā Lielais Olafs uzkāpa apbrīnojami viegli, atgūdams pēdas divpadsmit.

Piecus kvartālus tālāk uz galvenās ielas atradās zelta raktuvju inspektora kantoris. Iela bija tik pilna, it kā ļau­dis būtu sanākuši noskatīties parādi. Šoreiz Smoukam vairs nebija tik viegli panākt savu milzīgo pretinieku, bet, panācis Olafu, viņš netika tam garām. Plecu pie pleca viņi skrēja pa šauro eju starp zvērādās ģērbušos gavilē­jošo ļaužu biezajiem mūriem. Te viens, te otrs ar neti­camu piepūli ieguva kādu collu, lai tūliņ to atkal zaudētu.

Ja līdz šim skrējiens bija bijis nāvējošs suņiem, tad šo­brīd tas bija tikpat bīstams viņiem pašiem. Bet viņi dzinās pēc miljons dolāriem un liela goda Jukonas zemē. Vienī­gais ārējais iespaids, ko Smouks uztvēra šajā trakajā stie- pienā, bija pārsteigums, ka Klondaikā ir tik daudz cil­vēku. Viņam nekad nebija gadījies redzēt tos visus vien­kopus.

Smouks juta, ka negribot sāk atpalikt, un Lielais Olafs platiem soļiem devās uz priekšu. Smoukam šķita, ka sirds pārplīsīs, bet kājas viņš nejuta nemaz. Viņš zināja, ka tās lido zem viņa, bet nezināja, kā likt tām lidot turpmāk, tāpat arī nezināja, kā ar gribas piepūli iedarboties uz kā­jām un piespiest tās darboties, lai atkal panāktu konku­rentu.

Pēkšņi viņi priekšā ieraudzīja inspektora kantora dur­vis. Viņi pēdējo reizi velti mēģināja atrauties viens no otra. No tā nekas neiznāca, un abi reizē metās iekšā pa durvīm, pamatīgi sadūrās un nostiepās garšļaukus uz grī­das.

Viņi piecēlās sēdus, bet bija pārāk izmocījušies, lai tiktu uz kājām. Lielais Olafs, kuram sviedri lija aumaļām, smagi sēkdams, kampa gaisu un nekādi nespēja atgūt va­lodu. Tad viņš ar nepārprotamu nolūku sniedza roku; Smouks pasniedza savējo, un viņi sarokojās.

— Esat gan savārījuši karstu putru, — Smouks izdzir­dēja inspektoru sakām, bet tas notika it kā sapnī, un balss izklausījās ļoti smalka un ļoti tāla. — Un es varu teikt tikai to, ka jūs abi esat uzvarējuši. Jums būs jādala ze­mes gabals uz pusēm. Jūs esat kompanjoni.

It kā apstiprinot šo vienošanos, abi smagi pacēla un no­laida rokas. Lielais Olafs izteiksmīgi māja ar galvu un purpināja.

— Jūs, nolādētais čečako! — tas bija viss, ko viņš pa­teica, bet šie vārdi pauda apbrīnu. — Nezinu, kā jūs to izdarījāt, bet izdarījis jūs to esat.

Lielais pūlis ārā viļņojās un murdēja, bet kantoris bija tā pieblīvēts, ka ābolam nebūtu kur nokrist. Smouks un Lielais Olafs gribēja piecelties un palīdzēja viens otram tikt augšā.

Smoukam. kājas nemaz neklausīja, un viņš streipuļoja kā piedzēries. Lielais Olafs meimuroja viņam pretī.

— Nelāgi iznāca, ka mani suņi uzklupa jūsējiem.

— Tur neko nevarēja darīt, — smagi elpodams, atteica Smouks. — Es dzirdēju, ka jūs kliedzat.

— Zināt, — Lielais Olafs turpināja, acīm spīdot, — tā meitene ir sasodīti jauķa, vai ne?

— Sasodīti jauka meitene, — piekrita Smouks.

SMOUKS BELJU

Gaļas garša. Tulk. 0. Sarma……………………………… …… 7

Gaļa. Tulk. 0. Sarma …… , 30

Drāšanās uz Skvokrīku. Tulk. 0. Sarma … 53

Mazais sapņo. Tulk. 0. Sarma………………………………………… 73

Cilvēks otrā krastā. Tulk. O. Sarma , 88

Kurš būs pirmais? Tulk. O. Sarma………………………………… 106