Džeks Londons - Smouks Belju

— Cik cilvēku ir priekšā? — jautāja Smouks.

— Taisi ciet muti un sargi rīkli, — atbildēja Mazais, — Nū-ū, zvēri! Uz priekšu! Uz priekšu!

Viņš skrēja aiz kamanām, turēdamies pie īsas virves. Smouks nevarēja redzēt viņu, tāpat kā nevarēja redzēt kamanas, kurās gulēja, izstiepies visā garumā. Visas ugu­nis bija palikušas aizmugurē, un viņi lauzās cauri tum­sas sienai, cik ātri suņi vien spēja. Šī tumsa bija gandrīz lipīga, tāpēc reizēm šķita, ka tā ir kaut kāda substance.

Aiz kāda pagrieziena Smouks sajuta, ka viņi min uz papēžiem svešam pajūgam, un izdzirdēja priekšā ņurdam suņus un sodāmies cilvēkus. Vēlāk šis incidents kļuva pa­zīstams kā Bārnesa-Slokuma saraušanās. Pirmie sadūrās šo divu cilvēku pajūgi, bet pēc tam šajā jucenī pilnos auļos ietriecās septiņi Smouka cīkstoņi. Suņi, kuri neko daudz neatšķīrās no puspieradinātiem vilkiem, tās nakts sacensībās uz Monokrīkas bija satracināti līdz pēdējam, Klondaikas suņi, ar kuriem parasti brauc bez grožiem, ir apstādināmi tikai ar zināmu uzsaucienu, tā ka nebija ne­kādu cerību pārtraukt šo ņegu šaurajā gravā. Bet no aiz­mugures šajā lērumā drāzās iekšā kamanas pēc kamaņārn.1 Vīrus, kuriem gandrīz bija izdevies atbrīvot savus suņus, apgāza jaunas suņu lavīnas — labi pabaroti, labi atpūtu­šies un cīņas kāri dzīvnieki.

— Jāgāž nost no kātiem, jātiek ārā un jāraujas uz priekšu! — Mazais iekliedza ausī savam biedram. — Un sargi rokas! Tu lauzies ārā un ļauj man izdarīties ar vi­ņiem.

To, kas notika turpmākajā pusstundā, Smouks nekad nespēja skaidri atcerēties. Beidzot viņš, pavisam piekau­sēts, tikko elpodams, izkļuva no dzīvā kamola. Vēl sūr­stēja pirmā sitiena savainotais žoklis, smeldza nezināmas nūjas nobrāztais plecs, pa suņa sakosto kāju tecēja sil­tas asinis, un abas parkas piedurknes bija saplēstas skran­dās. Kamēr aiz muguras vēl turpinājās cīņa, viņš kā sapnī palīdzēja Mazajam pārjūgt suņus. Vienam, kas pašlaik beidzās nost, viņi pārgrieza siksnas un pa tumsu aiztaus­tījās līdz vietai, kur vajadzēja salabot sabojāto iejūgu.

— Bet tagad atgulies un atvelc elpu! — pavēlēja Ma­zais.

Un suņi atkal ar tādu pašu sparu joņoja cauri tumsai lejup pa Monokrīku, pāri ūdensšķirtnei uz Jukonu. Te, kur Monokrīka saplūda ar galveno upes ceļu, kāds bija sa­kūris uguni, un šajā vietā Smouks atvadījās no Mazā. Tā paša ugunskura gaismā, kad kamanas pašas slīdēja pakaļ vēja ātrumā skrejošajiem suņiem, Smouks ieraudzīja vēl vienu neaizmirstamu ziemeļzemes skatu. Mazais nozval- stījās un saļima sniegā, ar kliedzieniem vēl atvadoties, drosminādams biedru. Viena acs viņam bija melna un aiz­pampuši, dūres nobrāztas un apdauzītas, bet no rokas, kur bija ieķēris suns, neapturami šļācās asinis.

— Cik cilvēku ir priekšā? — Smouks jautāja, pirmajā maiņas punktā apturējis nogurušos hudzoniešus un ielēcis kamanās, kas viņu jau gaidīja.

— Es saskaitīju vienpadsmit, — vīrs nokliedza viņam nopakaļ, jo suņi jau rāva Smouku uz priekšu.

Līdz 'nākamajam maiņas punktam pie Baltās upes bija piecpadsmit jūdzes. Pajūgā bija deviņi suņi, bet tas bija viņa visvājākais pajūgs. Divdesmit piecas jūdzes starp Bātt^ upi un Sešdesmito Jūdzi viņš daudzo ledus sablīvē­jumu dēļ bija sadalījis divos posmos, un šajos maiņas punktos viņu gaidīja visstiprākie, visizturīgākie pajūgi.

Viņš gulēja kamanās uz mutes, izstiepies visā garumā un turēdamies abām rokām. Līdzko suņi samazināja āt­rumu, Smouks piecēlās uz ceļiem un, ar vienu roku turē­damies pie kamanām, kliedza, nūjināja, bet ar otru roku vicināja pātagu. Lai cik vājš bija šis pajūgs, viņš ap­dzina divus pajūgus, iekams sasniedza Balto upi. Te, upei aizsalstot, ledus bija izveidojis barjeru, tādējādi dodot iespēju atklātajam ūdenim pusjūdzi zemāk pārvilkties ar gludu ledus kārtu. Šajā gludajā posmā sacensību dalīb­nieki varēja apmainīt suņus skrējienā, tāpēc gar visiem ledus krāvumiem bija novietoti pārjūgšanai gatavi suņi.

Atrazdamies vēl uz barjeras un nesasniedzis gludo ledu, Smouks jau kliedza:

— Billij! Billij!

Billijs izdzirdēja un atsaucās, un daudzo uz ledus de­gošo ugunskuru gaismā Smouks ieraudzīja, ka no vienas puses parādās kamanas un piebrauc viņam blakus. Šie suņi nebija noguruši un panāca viņu. Kad abi pajūgi bija līdzās, Smouks pārlēca Billija kamanās, bet Billijs steig­šus nobrauca malā.

— Kur ir Lielais Olafs? — uzsauca Smouks.

— Priekšā! — atbildēja Billija balss, un ugunis palika pa kreisi aizmugurē, un .Smouks atkal joņoja cauri bieza­jai tumsai.

Šajā posmā, kur ceļš veda cauri smailgalu ledus blu­ķiem un kur Smouks priekšgalā izliecās no kamanām, lai ar virvi vadītu vedējsuni, viņš apdzina trīs kamanas. Te bija notikušas vairākas klizmas, un viņš dzirdēja, ka vīri griež pušu un labo aizjūga siksnas.

Starp ledus bluķiem nākamajā īsajā posmā līdz Seš­desmitajai Jūdzei viņš pabrauca garām vēl divām kama­nām. Un, lai Smouks pilnīgi skaidri zinātu, kas ar viņiem īsti noticis, viens no viņa paša suņiem izmežģīja plecu, ne­spēja vairs turēt līdzi pārējiem un sapinās aizjūgā. Priek­šējie suņi saniknoti, zobus atņirguši, metās nelaimīgajam virsū, un Smouks bija spiests zvetēt tiem ar smago pāta­gas kātu. Griezdams savainotā dzīvnieka siksnas, viņš iz­dzirdēja aizmugurē suņu rejas un pazīstama cilvēka balsi. Tas bija fon Šrēders. Smouks brīdinoši uzsauca, lai no­vērstu sadursmi, un barons, pieķēries pie dīseles un mu­dinādams suņus, aizdrāza garām kādu desmit pēdu attā­lumā. Taču tumsa bija tik melna, ka Smouks nevis re­dzēja, bet dzirdēja viņu pabraucam garām.

Uz gludā ledus netālu no Sešdesmitās Jūdzes faktorijas Smouks apdzina vēl divas kamanas. Visi nupat bija ap­mainījuši suņus un piecas minūtes brauca cieši blakus, tupēdami uz ceļiem, vicinādami pātagas un kliegdami uz saērcinātajiem suņiem. Bet Smouks bija labi izpētījis šo ceļa gabalu un tagad daudzo ugunskuru gaismā jau savī- dēja krastā augošās slaidās priedes aprises. Zemāk par šo priedi bija ne tikai tumšs, bet arī spēji aprāvās gludais posms., Smouks zināja, ka ceļš tur kļūst pavisam šaurs un pa to var braukt tikai vienas kamanas. Paliecies uz priekšu, viņš satvēra virvi un tādējādi piekļuva ar kama­nām tuvāk vedējsunim. Viņš saķēra dzīvnieku aiz pakaļ­kājām un pievilka tuvāk. Nikni rūkdams, suns mēģināja iekost Smoukam, bet pārējie suņi aizrāva to sev līdzi. To­mēr dzīvnieka ķermenis bija zināma bremze, un divi citi pajūgi, kas vēl aizvien turējās viņam blakus, aizšāvās uz priekšu, pretī šaurā ceļa tumsai.

Smouks izdzirdēja sadursmes brīkšķi un kņadu, palaida vaļā vedējsuni, uzlēca uz dīseles un pagrieza pajūgu pa labi mīkstajā sniegā, kur dzīvnieki iestiga līdz kaklam. Tas bija bezgala grūts darbs, taču viņš apdzina abus sa­mudžinājušos pajūgus un tālāk laida pa labi iebrauktu ceļu.

Posmam no Sešdesmitās Jūdzes Smouks bija izvēlējies vissliktāko pajūgu, un,'lai gan ceļu te nevarēja pelt, viņš bija noteicis, ka tas nedrīkst būt garāks par piecpadsmit jūdzēm. Vēl diviem pajūgiem vajadzēja nogādāt viņu Dau­sonā pie inspektora, un šiem pēdējiem posmiem viņš bija atstājis savus labākos suņus. Pats Sitka Čārlijs gaidīja ar astoņiem meilmūtiem, lai izrautos divdesmit jūdzes Smou­kam priekšā, bet beigām, piecpadsmit jūdžu garam pos­mam, bija pietaupījis pats savu pajūgu, no kura nebija šķīries augu ziemu un ar kuru bija devies Pārsteigumu ezera meklējumos.