Džeks Londons - Smouks Belju

Smouks paraustīja plecus un iesmējās tā, it kā nebūtu vienis prātis ar Mazo.

— Nē, tu to nedarīsi! — satraukts iekliedzās viņa biedrs. — Lai notiktu kas notikdams, tu nedrīksti ciest. Tu taču nevari simts jūdzes trenkt suņus ar apdauzītu roku, bet tas var gadīties, ja tu iegāz kādam pa žokli.

Smouks pamāja ar galvu,

— Tev taisnība, Mazais. Es nedrīkstu riskēt.

—• Un vēl liec aiz auss, — turpināja Mazais, — ka pir­mās desmit jūdzes suņus dzīšu es, bet tu izturies, cik mie­rīgi vien vari. Es tevi droši vien aizraušu līdz Jukonai. Bet tad būs kārta tev un suņiem. Kā tu domā, kāds plāns ir Srēderam? Viņa pajūgs stāv ceturtdaļjūdzi lejāk pa gravu, un viņš to pazīs pēc zaļās laternas. Bet mēs liksim viņam trūkties. Es vienmēr esmu bijis par sarkano gaismu.

Diena bija skaidra un auksta, bet tad mākoņu sega aiz­klāja debesu vaigu — un nakts atnāca silta un tumša, vēs­tīdama sniega tuvošanos. Termometrs rādīja piecpadsmit grādus zem nulles, bet Klondaikas ziemā piecpadsmit grā­dus zem nulles uzskata par silta laika pazīmi.

Dažas minūtes pirms pusnakts, atstājis Mazo ar suņiem piecsimt jardu zemāk pa gravu, Smouks piebiedrojās pā­rējiem trešā numura tīkotājiem. Startu gaidīja četrdesmit pieci cilvēki, kas tīkoja pēc miljons dolāriem, kurus Sai­russ Džonsons bija atstājis sasalušajā zemē. Katrs turēja rokās sešus mietus un smagu koka vāli un bija ģērbies no blīva auduma šūtā īsam kreklam līdzīgā parkā.

Leitnants Polloks, ievīstījies milzīgā lāčādas kažokā, lūkojās uguns apgaismotajā pulkstenī. Līdz pusnaktij bija atlikusi viena minūte.

— Sagatavojieties! — viņš teica, paceldams labajā rokā revolveri, bet kreisajā — pulksteni.

Četrdesmit piecas kapuces tika atmestas atpakaļ. Četr­desmit pieci roku pāri palika bez cimdiem, un četrdesmit pieci mokasīnu pāri saspringti atspērās piemīdītajā sniegā. Un gluži tāpat četrdesmit pieci mieti ieurbās sniegā un tikpat daudz vāļu pacēlās gaisā.

Atskanēja šāviens, un vāles nolaidās uz mietiem. Sai­russ Džonsons bija zaudējis tiesības uz miljonu. Lai no­vērstu jucekli, leitnants Polloks bija noteicis, ka pirmais jāiedzen zemākais centrālais miets, bet otrais dienvidaus­trumu miets un tādā kārtībā visās četrās malās, arī aug­šējais centrālais iniets uz ceļa.

Smouks iedzina savu mietu un devās tālāk kopā ar va­došo divpadsmitnieku. Stūros bija iededzināti ugunskuri, un pie katra ugunskura stāvēja policists, kas turēja rokā papīra lapu un izsvītroja garām aizskrējušos sacīkšu da­lībniekus. Katram vajadzēja nosaukt savu vārdu un pa­rādīt gaismā seju. To darīja, lai izvairītos no fiktīvām personām, kas varēja te paskriet garām pa to laiku, ka­mēr īstais zelta tīkotājs jau gāja lejup pa gravu.

Pirmajā stūrī aiz Smouka mieta fon Šrēders dzina sa­vējo. Abas vāles cilājās vienā ritmā. Kamēr viņi sita, no aizmugures klupšus krišus nāca klāt citi cilvēki. Lauzda­mies cauri sniegam un nosaukdams policistam savu vārdu, Smouks ieraudzīja, ka barons saskrējies ar kādu un no­gāzies sniegā. Taču Smouks negaidīja. Citi jau bija viņam priekšā. Viņš bija nešaubīgi pārliecināts, ka dziestošā ugunskura gaismā redz milzīgi plato Lielā Olafa muguru, un iedzina savu mietu dienvidrietumu stūrī blakus viņam.

Sīs iepriekšējās sacensības nebija vieglas. Ierādītā ze­mes gabala robežas stiepās gandrīz jūdzi garumā, un lie­lākā daļa tā virsmas bija viļņota un klāta ar sniegu. Smoukam visapkārt vīri klupa un krita, un arī viņš pats vairākkārt nokrita uz visām četrām. Vienreiz Lielais Olafs negaidot nostiepās garšļaukus Smoukam taisni priekšā un krizdams aizrāva viņu līdzi.

Augšējais centrālais stabs tika iedzīts pie paša krasta, un sacensoņi metās lejā un pāri aizsalušajai upītei uz otru pusi. Te, Smoukam rāpjoties pa nogāzi, kāds sagrāba viņu aiz potītes un parāva atpakaļ. Tālā ugunskura raustīgajā gaismā nebija iespējams saskatīt, kas izspēlējis ar viņu šo joku. Bet Arizona Bills, ar kuru bija noticis tieši tas pats, piecēlās kājās un iecirta aizskārējam ar dūri pa seju tā, ka nožļekstēja vien. Trausdamies augšā, Smouks to redzēja un dzirdēja, bet viņš vēl nebija atsācis rāpties krastā, kad dūres sitiens viņu pa pusei apdullinātu nogāza sniegā. Viņš ar pūlēm piecēlās, ieraudzīja uzbrucēju, atvē­zējās, lai dotu viņam par žokli, bet tad atcerējās Mazā brīdinājumu un savaldījās. Pēc brīža kāds ķermenis atsi­tās pret Smouku zemāk par ceļiem — un viņš atkal no­šļuka zemē.

Bet tas viss bija niecīga daļa no tā, kas notika vēlāk, kad ļaudis bija sasnieguši kamanas. Viņi gāzās pāri uz otru krastu un tur sablīvējās vienā ņudzeklī. Krastā izvei­dojās atsevišķi bariņi, kurus mēģināja izjaukt nepacietī­gākie. Dūres izdāļāja sitienus, smagi sēkdami, lādējās tie, kas vēl nebija palikuši pavisam bez elpas, un Smouks, gara acīm skatīdams Džojas Gastelas tēlu, cerēja, ka vā­les netiks laistas darbā. Nogāzts zemē, viņš rāpoja pa sniegu, meklēdams pazaudētos mietus, līdz beidzot izķe­purojās no jūkļa un vēlreiz mēģināja nokļūt otrā krastā. Citi darīja to pašu, un tā bija Smouka laime, ka citi skrē­jienā uz ziemeļrietumu stūri bija aizsteigušies viņam priekšā.

Skrienot uz ceturto stūri, Smouks pusceļā nokrita un, ilgi kārpīdamies pa sniegu, pazaudēja atlikušo mietu. Mi­nūtes piecas viņš taustījās pa sniegu, iekams atrada mietu, bet visu šo laiku, smagi tusdami, viņam garām drāzās sāncenši. Bet no pēdējā stūra līdz gravai viņš panāca un pat apsteidza vīrus, kuriem noskriet jūdzi bija par grūtu. Pašā gravā bija īsts trako nams. Kāds ducis kamanu bija sagrūdušās vienā kaudzē un apgāzušās, un gandrīz simts suņu plēsās. Viņiem pa vidu ņēmās cilvēki, pūlēdamies iz­šķirt vienā gumzā savēlušos dzīvniekus vai sizdami tos ar kūjām. Uzmezdams pāri slīdošu skatienu, Smouks no­domāja, ka diez vai ir redzējis kādu Dorē zīmējumu, kas būtu salīdzināms ar šo ainu.

Nošļūcis lejā pa piekalni, viņš nokļuva līdz cieti no­brauktajam kamanu ceļam un tur mazliet atguvās. Te, sa- drūzmējušies šaurā ceļa malā, suņi un cilvēki gaidīja at­palikušos. Aizmugurē bija dzirdamas suņu rejas un soļu dipoņa, un Smouks tikko paguva parauties sāņus un ielēkt dziļajā sniegā. Garām aizšāvās kamanas, un viņš saska­tīja cilvēku, kas tupēja uz ceļiem un kliedza kā negudrs. Tikko paskrējis garām, pajūgs bija spiests apstāties, jo izcēlās plūkšanās. Satrakotie suņi, kas bija stāvējuši malā un gaidījuši, bija izrāvušies un klupa tam virsū.

Smouks metās iekšā barā. Viņš ieraudzīja fon Šrēdera zaļo laternu un tūlīt aiz tās sarkano uguntiņu, kas iezī­mēja viņa paša pajūgu. Divi cilvēki sargāja Srēdera su­ņus, norobežojuši tos no ceļa ar divām īsām rungām.

— Smouk, nāc šurp! Smouk, šurp! — viņš izdzirdēja Mazā uzbudināto balsi.

— Eju! — Smouks atkliedza.

Sarkanajā gaismā viņš ieraudzīja, ka sniegs ir izmīdīts, bet pēc sava biedra smagās elpas noprata, ka te noticis kautiņš. Viņš pieklumpačoja pie kamanām un vienā mirklī ievēlās tajās. Mazais noplīkšķināja pātagu un uzsaucas

— Nu, velni tādi, aiziet!

Suņi izrieza krūtis, un kamanas spēji sakustējās. Tie bija lieli dzīvnieki — prēmēts pajūgs no Hudzona līča —, un Smouks bija izvēlējies tos pirmajam posmam, kurā ietilpa desmit jūdzes pa Monokrīku, smags ceļš pa taisno līdz pašai ietekai, bet pēc tam pirmās desmit jūdzes pa Jukonu.