Džeks Londons - Smouks Belju

Abiem sāncenšiem, kurus Smouks bija atstājis sapinu­šos pie Sešdesmitās Jūdzes, nebija izdevies viņu panākt, taču, no otras puses, arī viņam ar šo pajūgu nebija izde­vies panākt nevienu no trim pajūgiem, kas vēl joprojām brauca pa priekšu. Viņa suņi skrēja paklausīgi, kaut gan viņiem trūka izturības un ātruma, un pietika ar nelielu uzsaucienu, lai dzīvnieki darītu visu, kas viņu spēkos, Smoukam neatlika nekas cits kā gulēt uz vēdera un turē­ties pie dīseles. Laiku pa laikam viņš no tumsas iznira kāda degoša ugunskura gaismas lokā, uz brīdi ieraudzīja zvērādās ietinušos ļaudis gaidām ar iejūgtiem suņiem un atkal ienira tumsā. Viņš veica jūdzi pēc jūdzes, dzirdē­dams tikai sāncenšu kamanu čīkstoņu un krakšķus. Viņš pilnīgi automātiski noturējās savā vietā, kad kamanas atsitās pret kaut ko vai palēcās un līkumos sasvērās uz sāniem. Iztēlē bez noteikta iemesla rādījās sejas: smejošā un bezbailīgā Džojas Gastelas seja, kautiņā pie Mono- krīkas sadauzītā un nomocītā Mazā seja un grumbainā, stingā Džona Belju seja, kas šķita kā no tērauda izlieta, tik nesatricināma tā bija savā bardzībā. Brīžiem Smou­kam gribējās skaļi kliegt un gavilēt kā negudram, atcero­ties «Viļņa» redakciju, Sanfrancisko stāstu sēriju, ko viņš bija pametis nepabeigtu, un visus pārējos bezjēdzīgi tukšo dienu niekus.

Ausa pelēks rīts, kad Smouks nomainīja pagurušos su­ņus ar astoņiem žirgtiem meilmūtiem. Viņi bija vieglāki par hudzoniešiem un spēja skriet ātrāk, un tiešām skrēja nenogurdināmi kā īsti vilki. Sitka Cārlijs nosauca pēc kārtas visus pa priekšu braucošos pajūgus. Pats pirmais bija Lielais Olafs, otrais — Arizona Bills, bet trešais — fon Šrēders. Sie trīs vīri bija paši labākie braucēji visā zemē. īstenībā Smouks vēl nebija izbraucis no Dausonas, kad daudzie derētāji bija izvietojuši viņus šādā secībā. Viņi sacentās, lai tiktu pie miljona, bet citi, minēdami, kāds būs šo sacensību iznākums, bija noslēguši derības par pusmiljonu. Neviens nebija saderējis par Smouku, kuru, lai gan viņš bija veicis vairākus visiem zināmus va­roņdarbus, joprojām uzskatīja par čečako, kam vēl daudz jāmācās.

Kad kļuva gaišāks, Smouks ieraudzīja priekšā kamanas, un pēc pusstundas viņa vedējsuns jau mina konkurentam uz papēžiem. Tikai tad, kad braucējs pagrieza galvu, lai sasveicinātos, Smouks pazina Arizona Billu. Fon Srēders acīmredzot bija pabraucis viņam garām. Iemītais ceļš kā šaura lente vijās pa mīksto sniegu, un Smouks vēl pus­stundu bija spiests braukt nopakaļ. Tad viņi sasnj^dza, ledus sablīvējumu, aiz kura mazliet zemāk sākās līdzens ceļš. Tur stāvēja vairāki maiņas pajūgi un sniegs bija no­mīdīts platā joslā. Piecēlies uz ceļiem, Smouks nošmiuk- stināja pātagu, uzkliedza suņiem un panāca Arizona Billu. Viņš pamanīja, ka Billa labā roka nokarājas kā nedzīva gar sāniem un tāpēc viņš spiests vadīt suņus ar kreiso. Tas sagādāja milzīgas neērtības, tāpēc ka nebija ar ko turēties, un Arizona Billam bieži vien vajadzēja no­laist pātagu, lai neizkristu no kamanām. Smouks atcerējās kautiņu pie trešā numura lejpus Diskaverijas un saprata visu. Mazais bija devis prātīgu padomu.

— Kas noticis? — Smouks apvaicājās, sākdams apdzīt Billu.

— Nezinu, — tas atbildēja. — Tajā kautiņā, jādomā, esmu izmežģījis plecu.

Viņš atpalika ļoti lēni un tomēr, kad parādījās pēdējais apmaiņas punkts, bija palicis veselu pusjūdzi iepakaļ. Priekšā cieši blakus brauca Lielais Olafs un fon Srēders. Smouks atkal piecēlās uz ceļiem un trieca nodzītos suņus tā, kā spēj vienīgi cilvēks, kam piemīt īsta suņu dzinēja instinkts. Viņš piebrauca pavisam klāt fon Šrēdera kama­nām, un tādā secībā visas trīs kamanas traucās uz priekšu, kur zemāk aiz kāda ledus krāvuma gaidīja cilvēki un suņi. Līdz Dausonai bija atlikušas piecpadsmit jūdzes.

Fon Srēders, kas visu ceļu bija sadalījis desmit jūdžu garos posmos, bija apmainījis suņus piecas jūdzes atpa­kaļ un nolēmis mainīt tos pēc nākamajām piecām jūdzēm. Tāpēc viņš dzina suņus, cik ātri vien jaudāja. Lielais Olafs un Smouks apmainīja pajūgus skrējienā, un mundrie dzīv­nieki ātri atguva to, ko bija zaudējuši baronam. Lielais Olafs brauca pa priekšu, Smouks sekoja viņam pa šauro taku.

«Tomēr ir labi, bet ne tik labi, kā vajadzētu,» Smouks klusībā pārfrazēja Spensera izteicienu.

No fon Srēdera, kas tobrīd atradās aizmugurē, viņš vairs nebaidījās, bet pa priekšu brauca labākais suņu dzi­nējs apkaimē. Apdzīt viņu likās neiespējami. Smouks vai­rākkārt piespieda savu dzinējsuni nogriezties uz sānceļa, bet Lielais Olafs ikreiz aizšķērsoja viņam ceļu un drāzās tālāk. Smouks samierinājās ar to, ka neatpalika no sān­cenša, un sadrūmis vilkās viņam astē. Sacensības nebija beigušās, kamēr viens vai otrs nebija uzvarējis, bet piec­padsmit jūdžu garajā ceļā daudz kas varēja gadīties.

Un trīs jūdzes no Dausonas kaut kas patiešām gadījās. Smoukam par lielu pārsteigumu, Lielais Olafs pielēca kā­jās, lai, lādēdamies un pātagu vicinādams, izspiestu no suņiem pēdējās spēku paliekas. Tādu izrāvienu mēdz pie­taupīt pēdējiem simts jardiem, nevis trim jūdzēm pirms finiša. «īsta suņu bendēšana,» nodomāja Smouks. Viņa paša pajūgs bija lielisks. Visā Jukonā nebija iespējams atrast suņus, kas būtu vairāk nodarbināti vai turēti labā­kos apstākļos. Turklāt Smouks bija daudz strādājis ar tiem, ēdis un gulējis kopā ar tiem, sīki jo sīki pazina katra suņa īpatnības, zināja arī to, kā labāk iedarboties uz dzīv­nieka saprātu un tādējādi izdabūt no viņa pēdējo centī­bas drusciņu.

Viņi uzbrauca uz neliela sastrēguma un tālāk joņoja pa gludu ledu. Lielais Olafs bija labi ja piecdesmit pēdas priekšā. Pēkšņi no sāniem izšāvās kaut kādas kamanas, un Smouks saprata, kāpēc Lielais Olafs tik nežēlīgi triec savus suņus. Viņam vajadzēja izrauties priekšā, izmanto­jot to, ka Olafs mainīs suņus. Šis žirgtais pajūgs, kas bija gaidījis, lai aizvestu viņu līdz mērķim, bija Smou­kam pilnīgs pārsteigums. Pat tie sacensību dalībnieki, kas brauca aiz viņa, nebija to zinājuši.

Smouks izmisīgi mēģināja tikt garām, kamēr Lielais Olafs mainīja pajūgu. Saskubinājis suņus, viņš pieveica tās piecdesmit pēdas, kas viņu šķīra no sāncenša. Klieg­dams un pātagu vicinādams, viņš piebrauca tam blakus, un beidzot viņa priekšējais suns skrēja plecu pie pleca ar Lielā Olafa vedējiem. Otrā pusē tieši blakus slīdēja mai­ņas kamanas. Joņojot ar tādu ātrumu, Lielais Olafs neuz­drošinājās pārlēkt tajās. Ja viņam misētos un viņš no­kristu, Smouks tiktu priekšā — un sacensības būtu zau­dētas.

Lielais Olafs mēģināja atrauties, lieliski vadīdams su­ņus, bet Smouka priekšējais suns neatpalika no viņa ve- dējsuņa. Pa reizei sasizdamās kopā, visas trīs kamanas kādu pusjūdzi slīdēja blakus. Gludais ceļa posms tuvojās beigām, kad Lielais Olafs nolēma riskēt. Kad lidojošās kamanas bija gandrīz vai saskārušās, viņš lēca un pēc brīža jau tupēja uz ceļiem, ar kliedzieniem un pātagu dzī­dams uz priekšu nenogurdinātos suņus. Gludais ceļš sa­ruka par šauru taciņu, uz kuras Lielais Olafs izdrāzās, apsteigdams sāncensi tikai par kādu jardu.

Smouks nosprieda, ka cilvēks nav uzvarēts, kamēr viņš nav uzvarēts, un, lai kā Lielais Olafs trieca suņus, tofnēr viņam neizdevās atrauties no Smouka. Neviens no pajū­giem, kurus Smouks tajā naktī bija vadījis, nebūtu spējis izturēt tik nāvējošu ātrumu un sacensties ar jestriem su­ņiem — neviens, izņemot šo. Un tomēr ātrums bija nāvē­jošs, un, kad viņi sāka liekt līkumu apkārt stāvajai krau­jai pie Klondaiksitijas, viņš juta, ka suņi sasprindzina pē­dējos spēkus. Tie gandrīz nemanāmi atpalika, Lielais Olafs pēdu pa pēdai atrāvās, līdz bija priekšā pārdesmit jardus.