Džeks Londons - Smouks Belju

— Hml Ir nu gan jaukas lupatiņas!

Mazais ar mākslotu nosodījumu skatījās uz savu biedru, bet Smouks velti pūlējās izlīdzināt krunkas tikko uzvilkta­jās biksēs. Viņš bija dusmīgs.

— Droši vien jau bijušas kādam kājā, — Mazais tur­pināja. — Cik tad samaksāji par tām?

— Simts piecdesmit dolāru par uzvalku, — atbildēja Smouks. — Tas cilvēks bija gandrīz manā augumā. Es nodomāju, ka tas būs prātīgi darīts. Ko tu sienies man klāt?

— Kas? Es? Ko tu runā! Es tikai domāju, ka tās der lāča gaļas cienītājam, kas iestrēdzis Dausonas ledus stai- gonī, palicis bez ēdamā, toties ar apakšveļas kārtu, no­nēsātu mokasīnu pāri un apmetni, kas izskatās kā sazin no kurienes izrauts. Tas tev vareni piestāv, kompanjon. Nudien vareni! Saki..,

— Ko vēl tu gribi? — Smouks sirdīgi noprasīja.

— Kā viņu sauc?

— Nekādas viņas nav, mans draugs. Ja gribi zināt, esmu ielūgts uz pusdienām pie pulkveža Bovija. Ar tevi, Mazais, ir viena nelaime: tev skauž, ka es esmu ielūgts augstākajā sabiedrībā, bet tu neesi.

— Vai nebūsi pārāk vēlu?

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Pārāk vēlu uz pusdienām. Viņi jau ēdīs vakariņas, kad tu tur ieradīsies.

Smoukam jau bija uz mēles sarkastiska atbilde, kad viņš pamanīja sarunu biedra acīs smieklu velniņus. Viņš turpināja ģērbties, ar lokanību zaudējušajiem pirkstiem mēģinādams sasiet mezglā lenti virs mīkstā kokvilnas krekla apkaklītes.

— Zēl, ka es aizsūtīju visus savus iecietinātos kreklus uz veļas mazgātavu, — līdzjūtīgi noteica Mazais, — Būtu tev izpalīdzējis.

Tobrīd Smouks noņēmās ar kurpēm. Biezās vilnas ze­ķes negāja iekšā. Viņš lūdzoši paskatījās uz Mazo, bet tas papurināja galvu.

— Nekā nebija. Ja man arī būtu plānas zeķes, es tev tās nedotu. Griezies vien atpakaļ pie mokasīniem, draugs. Tu kā likts nosaldēsi pirkstus, iedams tādās pidriķa kurpēs.

— Es samaksāju par tām piecpadsmit dolāru, jo tās bija pavalkātas, — žēli teica Smouks.

— Es domāju, ka tur neviens cilvēks nebūs atnācis bez mokasīniem.,

— Bet tur taču būs sievietes, Mazais! Man būs jāsēž un jāēd blakus īstām dzīvām sievietēm — misis Bovijai un vairākām citām, tā man teica pulkvedis.

— Nekas, mokasīni it nemaz nesabojās viņām ēst­gribu, — atspēkoja Mazais. — Vienu gan es nesaprotu: ko tam pulkvedim no tevis vajag?

— Nezinu. Varbūt viņš padzirdējis, ka esmu atradis Pārsteigumu ezeru. Lai to nosusinātu, ir vajadzīgi līdzekļi, un Gugenheimi tieši meklē, kur ieguldīt kapitālus.

— Laikam tev taisnība. Tā būs gan. Tad velc vien tos pašus mokasīnus. Mudīgi! Sī žakete gan ir saburzīta un tev drusku par lielu. Paskaties vien uz sevi. Ja dūšīgi ēdīsi, gan piebriedīsi. Un, ja sievišķi sāk mest zemē ka­batas lakatiņus, lai paliek vien uz grīdas. Necel tos augšā.

Necel — un beigta ballei

Kļuvis par augsti atalgotu ekspertu un lielā Gugen- heimu tirdzniecības uzņēmuma pārstāvi, pulkvedis Bovijs dzīvoja vienā no vislepnākajām Dausonas mājām. Šī ar rokām tēsto baļķu ēka slējās divu stāvu augstumā un bija tik izšķērdīga savos izmēros, ka lepojās ar lielu dzīvojamo istabu, ko izmantoja tikai dzīvošanai un nekam vairāk.

Neēvelēto dēļu grīdu klāja milzīgas lāčādas, bet pie sienām karājās briežu un aļņu ādas. Kamīnā un lielā krāsnī sprēgāja uguns. Un te Smouks iepazinās ar Dauso­nas augstāko sabiedrību — nevis ar jaunizceptiem mil­jonāriem, bet ar īstu zeltrūpniecības pilsētas krējumu. Šīs pilsētas iedzīvotāji bija saradušies no visām pasaules ma­lām. Te varēja sastapt tādus cilvēkus kā Verbertons

Džonss, pētnieks un rakstnieks, kapteinis Konsedains no jātnieku policijas, Haskels, Ziemeļrietumu apgabala zelt- rūpniecības sabiedrības pilnvarotais, un barons Srēders, imperatora mīlulis ar starptautisku duelanta slavu.- ~

Un te, tērpušos apburošā vakarkleitā, viņš ieraudzīja Džoju Gastelu, kuru viņš līdz šim bija saticis uz ceļa ādās ģērbušos un mokasīniem kājās. Pie pusdienu galda Smoukam iegadījās sēdēt viņai blakus.

— Es jūtos kā no ūdens izvilkta zivs, — viņš atzināsi — Zināt, jūs visi izskatāties tik impozanti… Man ne prātā nenāca, ka Klondaikā varētu pastāvēt tāda austrum­nieciska greznība. Paskatieties kaut vai uz fon Šrēderu. Viņš patiešām ir sadabūjis īstu smokingu un Konse­dains — iestīvinātu kreklu. Bet es tomēr ievēroju, ka vi­ņam kājās ir mokasīni. Kā jums patīk mans ietērps?

Smouks paraustīja plecus, it kā gaidītu, ka Džoja viņu uzlielīs.

— Izskatās, it kā jūs pēdējā laikā būtu kļuvis res­nāks,— viņa iesmiedamās atbildēja.

— Nekā nebija. Padomājiet vēl.

— Tas nav jūsu uzvalks.

— Uzminējāt. Es to nopirku par labu naudu no kāda Akciju sabiedrības ierēdņa.

— Kauns, ka ierēdņiem ir tik šauri pleci, — viņa līdz­jūtīgi sacīja. — Bet jūs vēl neesat pateicis, kāds jums lie­kas mans ietērps.

— To es nevaru, — atteica Smouks. — Man trūkst vārdu. Es pārāk ilgi esmu bijis ceļā. Ja gribat zināt, tas man ir trieciens. Es gandrīz vai biju aizmirsis, ka sievie­tēm ir rokas un pleci. Rīt no rīta es, tāpat kā mans draugs Mazais, pamodīšos un teikšu, ka tas viss bijis sapnis. Pē­dējo reizi es jūs redzēju pie Skvokrīkas …

— Toreiz es biju īsta skvo, — meitene pārtrauca viņu,

— To es negribēju teikt. Es atcerējos, ka tieši pie Skvokrīkas atklāju, ka jums ir kājas.

— Un es nekad neaizmirsīšu, ka jūs tās izglābāt, — viņa sacīja. — Kopš tā laika es gribu satikt jūs, lai pa­teiktu paldies … (Smouks lūdzoši paraustīja plecus.) Un tāpēc šovakar jūs esat te ,»,

— Jūs ierosinājāt, lai pulkvedis ielūdz mani?

— Nē, misis Bovija. Un es palūdzu, lai viņa mūs no­sēdina blakām pie galda. Tagad man ir izdevība. Visi sa­runājās. Klausieties mani un nepārtrauciet. Vai jūs pazīs­tat Monokrīku?

— Jā.

— Izrādījās, ka ta ir bagata vieta, briesmīgi bagāta. Ļaudis rēķina, ka pieteikums tur ir miljons un pat vairāk dolāru vērts. Tos sadalīja tikai šajās dienās.

— Es atceros skrējienu uz turieni.

— Vārdu sakot, visa strauta mala bija nospraudīta ar mietiem, visi sāngabali arī. Un tieši tad atklājās, ka tre­šais numurs uz galvenās līnijas lejpus Diskaverijas nav aizņemts. Strauts atradās tik tālu no Dausonas, ka inspek­tors deva pieteikšanai sešas dienas laika pēc tam, kad bija izsludināta zemes gabalu izdošana. Visi pieteikumi, izņe­mot trešo numuru, tika reģistrēti. Sairuss Džonsons gan sadzina tur mietus, bet tas arī bija viss. Tagad Sairuss Džonsons ir nozudis. Vai nu nomiris, vai aizgājis pa upi uz leju vai uz augšu, neviens nezina. Lai nu kā, bet pēc sešām dienām izbeidzas reģistrācijas termiņš. Cilvēks, kas iedzīs tur mietus, pirmais atgriezīsies Dausonā un piere­ģistrēs šo gabalu, dabūs to.

— Miljons dolāru, — nomurmināja Smouks.

— Džilkrists, kuram pieder blakusgabals lejāk, no vie­nas pašas pannas izskalojis zeltu par sešsimt dolāriem. Bet gabali otrā pusē ir vēl bagātāki. Es zinu.

— Bet kāpēc neviens cits to nezina? — neticīgi jautāja Smouks.

— Tas jau sāk nākt gaismā. Ilgu laiku viņi to turēja noslēpumā, un tikai tagad 4 tas atklājas. Labs suņu pajūgs pēc divdesmit četrām stundām maksās bargu naudu. Bet jums, tiklīdz pusdienas būs paēstas, cik vien pieklājīgi iespējams, jātiek prom no šejienes. Es jau visu esmu no­kārtojusi. Pie jums ieradīsies indiānis ar vēstuli. Jūs iz­lasīsiet to, izliksieties gauži apjucis, atvainosieties un iesiet prom.