Džeks Londons - Smouks Belju

— Nē … es jums neklausīšu.

— Negudrais! — viņa pusčukstus iesaucās. — Jums šonakt pat jāsadabū naski suņi. Es zinu divus tādus pa­jūgus. Viens ir Hansonam — septiņi lieli suņi no Hu- diona līča. Viņš pārdod par četrsimt dolāriem katru. Šo­dien tā nav liela cena, bet rīt būs pavisam citādi. Un Sit- kam Cārlijam ir astoņi meilmūti, par kuriem viņš prasa trīstūkstoš piecsimt dolārus. Rīt viņš pasmiesies, kad vi­ņam piedāvās piecus tūkstošus. Bez tam jums ir pašam savs suņu pajūgs. Bet jums derētu piepirkt klāt vēl dažus pajūgus. Tas jums jāizdara šonakt. Izvēlieties vislabākos suņus. Skriešanās iznākums ir atkarīgs tiklab no suņiem, kā no cilvēkiem. Attālums līdz turienei ir simts desmit jūdzes, un jums jāmaina suņi, cik bieži vien iespējams.

— O, es redzu, ka jūs gribat, lai piedalos šajās sacīk­stēs, — vārdus stiepdams, teica Smouks.

— Ja jums nav naudas, ko nopirkt suņus, es…

Meitene saminstinājās, bet, iekams viņa turpināja,

Smouks sacīja:

— Es varu nopirkt suņus. Bet,», vai jūs nebiedē šī spēle?

— Pēc tā, ko jūs izstrādājāt pie ruletes galda «Aļņa ragā», — viņa atbildēja, — es nebaidos, ka tas varētu jūs biedēt. Būtībā tas ir sports tieši jūsu izpratnē. Skrējiens pēc miljona, un šajās sacīkstēs jums pretī stājas šejienes vislabākie suņu dzinēji un ceļotāji. Vēl viņi nav pieteiku­šies, bet rīt ap šo laiku būs, un suņi būs tik dārgi, ka par tiem spēs samaksāt tikai visbagātākais cilvēks. Lielais Olafs ir pilsētā. Pagājušo mēnesi viņš ieradās no Sērklas. Viņš ir viens no labākajiem suņu dzinējiem šajā apgabalā, un, ja viņš piedalīsies sacīkstēs, tad viņš būs jums visbīs- tamākais pretinieks. Arizona Bills ir otrs. Viņš ilgus ga­dus bijis profesionāls kravas pārvadātājs un pastnieks. Ja arī viņš piedalīsies, visa uzmanība būs pievērsta viņam un Lielajam Olafam.

— Un jūs aicināt, lai es piedalos kā nepazīstams zirgs.

— Tieši tā. Tam ir savas priekšrocības. Ar jums sevišķi nerēķināsies. Galu galā jūs joprojām uzskata par čečako. Jūs vēl neesat nodzīvojis šajā zemē četras sezonas. Ne­viens neievēros jūs, kamēr jūs neatgriezīsieties mājās vi­siem pa priekšu.

— Tātad tikai atpakaļceļā šim nepazīstamajam zirgam jāparāda savas pirmšķirīgās īpašības, vai ne?

Viņa pamāja ar galvu un nopietni turpināja:

— Iegaumējiet, es nekad nepiedošu sev to joku, ko es izspēlēju ar jums pie Skvokrīkas, kamēr jūs nebūsiet pir­mais sasniedzis Monokrīku. Ja kāds vispār spēj uzvarēt šajās sacīkstēs ar vecajiem vietējiem, tad tikai jūs.

Viņa izteica šos vārdus tā, ka Smouks sajuta pa visu ķermeni izplūstam siltumu, kas lika sevi manīt ir sirdī, ir galvā.

Viņš ātri uzmeta meitenei pētīgu skatienu, nejaušu un nopietnu, un mirklī, kad Smouka acis sastapa Džojas ciešo skatienu, pirms viņa paguva novērsties, viņam likās, ka tajā lasāms kaut kas svarīgāks nekā ziņa par zemes gabalu, ko Sairuss Džonsons nav pajaudis piereģistrēt.

— Es darīšu to, — viņš sacīja. — Es uzvarēšu šajā spēlē.

Priecīgais mirdzums meitenes acīs solīja daudz vērtī­gāku guvumu nekā viss Monokrīkas zelts. Smouks sajuta Džojas rokas kustību tepat blakām. Viņš zem galda pa­stiepa roku un sastapa stingru sievietes pirkstu spiedienu, kas lika jaunam siltuma vilnim izplūst cauri viņa ķer­menim.

«Ko teiks Mazais?» Smoukam prātā pazibēja doma, kad viņš atvilka atpakaļ roku. Viņš gandrīz greizsirdīgi paskatījās uz fon Šrēderu un Džonsu un nodomāja, vai tie­šām viņi nav pievērsuši uzmanību šīs viņam blakām sē­došās sievietes sevišķajai burvībai.

Viņu pamodināja meitenes balss, un tad Smouks atģi- dās, ka Džoja kādu laiku jau runā.

— Kā jūs saprotat, Arizona Bills ir baltais indiānis, — viņa sacīja, — bet Lielais Olafs — lāču veicējs, sniegu karalis, varens mežonis. Ejot viņš var pārspēt izturībā jebkuru indiāni, un viņš nekad nav pazinis citu dzīvi kā šo dzīvi tuksnesīgā apvidū un aukstumā.

— Par ko jūs runājat? — pāri galdam ievaicājās kap­teinis Konsedains.

— Par Lielo Olafu, — 1 atbildēja meitene. — Es tieši stāstīju misteram Belju, kas viņš par gājēju.

— Jums taisnība, — noducināja kapteinis. — Lielais Olafs ir pirmais gājējs Jukonā. Es nešaubos, ka viņš pa­šam sātanam parādīs garu degunu, kad sacentīsies ar to iešanā pa sniegu un ledu. Tūkstoš astoņi simti deviņdes­mit piektajā gadā viņš piegādāja valdības depešas un iz­darīja to pēc tam, kad divi kurjeri bija nosaluši Cilkutā, bet trešais Trīsdesmitajā Jūdzē iegāzies neaizsalušā ūdenī.

Smouks bez sevišķas steigas bija aizbraucis līdz Mono- krīkai, baidīdamies nogurdināt suņus pirms galvenajām sacīkstēm. Turklāt viņš bija sīki iepazinies ar katru no­braukto jūdzi un iezīmējis vietas, kur būs jāmaina suņi.

Sacīkstēs bija nolēmuši piedalīties tik daudz ]aužu, ka simts desmit jūdžu garais ceļa gabals atgādināja gandrīz nepārtrauktu ciemu. Suņu maiņas punkti bija ik uz sola* Fon Šrēderam, kas piedalījās sacīkstēs tikai sporta pēc, bija ne vairāk, ne mazāk kā vienpadsmit suņu pajūgu, lai varētu nomainīt tos pēc katrām desmit jūdzēm. Arizona Bills bija spiests apmierināties ar astoņiem pajūgiem. Lie­lajam Olafam bija septiņi pajūgi — tikpat daudz, cik Smoukam. Bez viņiem sacīkstēs piedalījās vēl vairāk nekā četrdesmit cilvēku. Ne jau katru dienu, pat šajos zelta ziemeļos, balva par suņu sacīkstēm bija miljons dolāru. Visa zeme bija pilna ar suņiem. Neviens ātrs un izturīgs dzīvnieks neizvairījās no smalkās sukas, kura pārmeklēja it visas ielejas un nometnes, un trakā spekulācija uzskrū­vēja suņu cenas divkārt un pat četrkārt.

«Trešais numurs» lejpus Diskaverijas atradās desmit jū­dzes no Monokrīkas ietekas. Atlikušās simt jūdzes vaja­dzēja braukt pa Jukonas ledainajām krūtīm. Pašā trešajā numurā bija piecdesmit teltis un vairāk nekā trīssimt suņu. Vecie mieti, kurus pirms diviem mēnešiem bija iedzi­nis Sairuss Džonsons, vēl stāvēja savās vietās, un visi at­braucēji bija izlīkumojuši starp tiem, tāpēc ka pirms suņu sacīkstēm vajadzēja notikt sacensībām skriešanā un šķēr­šļu pārvarēšanā. Katram dalībniekam pašam vajadzēja iezīmēt savus pieteikumus, proti, iedzīt divus centrālos un četrus stūra mietus un divas reizes šķērsot gravu, iekams viņš drīkstēja doties uz Dausonu ar suņiem.

Bez tam bija zināms, ka nebūs nekādu «agro putniņu». Ne ātrāk kā pulksten divpadsmitos naktī uz piektdienu bija atļauts atstāt zemes gabalā jaunus pieteikumus, un, pirms pulkstenis nebija nositis divpadsmit, neviens ne­drīkstēja iedzīt mietu. Tādu rīkojumu bija devis inspektors Dausonā, un kapteinis Konsedains bija nosūtījis nelielu jātnieku policijas nodaļu, kas gādātu, lai šis rīkojums tiktu izpildīts. Domstarpības bija radušās jautājumā par atšķirību starp saules laiku un policijas laiku, bet kaptei­nis Konsedains bija pavēlējis skaitīt laiku pēc policijas pulksteņa, tas ir, pēc leitnanta Polloka pulksteņa.

Taka uz Mono veda pa līdzenu strauta gultni, nebija platāka par divām pēdām un atgādināja gropi, kuras abās pusēs slējās mēnešiem ilgi krājušās sniegkupenas. Visi bija noraizējušies, kā pa tādu šauru ceļu varēs tikt uz priekšu vairāk nekā četrdesmit kamanu un trīssimt suņu.

— Jā, — teica Mazais, — tur būs tik ellīga putra kā vēl nekad. Es, Smouk, neredzu citas izejas kā drāzties iekšā taisni pašā jūklī un izlauzties cauri. Ja visa upīte būtu klāta ar gludu ledu, tik un tā nepietiktu vietas ducim pajūgu uzreiz. Es jaušu, ka visi saskries vienā čupā jau pirms nostāšanās rindā. Ja kāds maisās tev pa kājām, ļauj man pataisīt viņu mīkstu.