Džeks Londons - Smouks Belju

— Kas negrib, var nespēlēt pie šī galda, — atcirta bankas turētājs. — Un es jums teikšu atklāti, ka labāk būtu, ja jūsu biedrs nespēlētu pie mūsu galda.

— Iztrūcinājāties no viņa sistēmas, ko? — izaicinoši jautāja Mazais, kad bankas turētājs izmaksāja Smoukam trīssimt piecdesmit dolārus.

— Es taču nesaku, ka ticu sistēmai, tāpēc ka es tai neticu. Līdz širn nav bijusi tāda sistēma, kas palīdzētu uzvarēt ruletē vai kādā citā naudas spēlē. Bet es pats esmu redzējis dažus apbrīnojamas veiksmes gadījumus, un, ja jau man ir iespējams to novērst, tad es neļaušu savai bankai galīgi izputēt.

— Dūša saskrēja papēžos.

— Spēle, mans draugs, ir tāds pats bizness kā jebkurš cits. Mēs neesam filantropi.

Ritēja nakts, bet Smouks tikai laimēja un laimēja. Tur­klāt viņš nepārtraukti mainīja spēles paņēmienu. Lietpra­tēji, kas blīvējās ap galdu, pierakstīja viņa likmes un nu­

murus, veltīgi pūlēdamies atšifrēt Smouka sistēmu. Viņi jutās bezgala sarūgtināti, ka nespēj atrast atslēgu šai sis­tēmai, un apzvērēja, ka tā ir tīrā laime, kaut gan tāda laime, kādu viņi līdz šim nebija redzējuši.

Vīrus mulsināja Smouka dažādie spēles paņēmieni. Rei­zēm, šķirstīdams piezīmju grāmatiņu vai nodarbodamies ar gariem aprēķiniem, viņš veselu stundu neuzlika nevienu kauliņu. Citreiz gadījās, ka viņš piecu vai desmit minūšu laikā pievāca visaugstākās likmes par tūkstoš dolāriem. Vēl kādu citu reizi Smouka taktika bija šāda: viņš devīgi, bet bez jēgas izsvaidīja kauliņus pa visu galdu. Tā viņš spēlēja no desmit līdz trīsdesmit minūtēm, tad piepeši, bumbiņai ripojot jau pēdējos apļus, uzlika visaugstākās likmes uz stabiņa, krāsas un skaitļa un laimēja visas trīs. Reiz, lai galīgi sajauktu galvu tiem, kuri līda vai no ādas laukā, mēģinādami izdibināt viņa noslēpumu, Smouks pa­spēlēja četrdesmit visaugstākās likmes pēc kārtas. Tomēr katru nakti, lai kā Smouks dažādoja savu spēli, Mazais nesa mājās trīstūkstoš piecsimt dolārus,

— Un tomēr tā nav nekāda sistēma, — Mazais vēlreiz apgalvoja vienā no sarunām pirms gulētiešanas. — Es vēroju tevi, vēroju visu laiku, bet no sistēmas nav ne sma­kas. Tu nekad nespēlē divas reizes vienādi. Tu spēlē, kad gribi, un nespēlē, kad negribi, neatkarīgi no kāda cita iemesla.

<���— Varbūt tu, Mazais, esi tuvāk patiesībai, nekā domā. Es dažreiz tīšām lieku, lai zaudētu. Arī tas pieder pie manas sistēmas.

— Velns lai parauj tavu sistēmu! Esmu runājis ar vi­siem pilsētas spēlmaņiem, un viņi visi vienā mutē apgalvo, ka tādas sistēmas nemaz nav.

— Bet es jums visu laiku pierādu, ka ir

— Paklau, Smouk! — Mazais noliecās pār sveci, lai to nopūstu. — Es nudien esmu uztraukts. Varbūt tu domā, ka tā ir svece? Nav vis svece. Un es arī neesmu es. Es atrodos kaut kur ceļā, ietinies segās un atvēris muti, guļu uz muguras un redzu to visu sapnī. Un tu nerunā ar mani, tāpat kā šī svece nav nekāda svece.

— Dīvaini gan, ka mēs sapņojam abi reizē, — Smouks nobrīnījās,

— Nē, tā gan nav. Tu piedalies manā sapnī, tas ir viss. Esmu daudzus ļaudis dzirdējis sapņos runājam. Zini, ko

gribu tev teikt, Smouk? Man rādās, ka es sāku jukt prātā. Ja šis sapnis vēl turpināsies, es sākšu kost sev pušu vē- nas un kaukt.

Sestajā spēles naktī «Aļņa ragā» augstāko likmi paze­mināja līdz pieciem dolāriem.

— Pareizi, — Smouks uzrunāja bankas turētāju. — Es šovakar gribu, kā parasts, dabūt trīstūkstoš piecsimt do­lāru, un jūs tikai spiežat mani spēlēt ilgāk. Man būs jā­paņem divreiz vairāk laimestu — un tas ir viss.

— Kāpēc jūs nesēžaties pie kāda cita galda? — nikn- sirdīgi jautāja bankas turētājs.

— Tāpēc, ka man patīk tieši jūsējais. — Smouks paska­tījās uz piecu pēdu attālumā rūcošo krāsni. — Bez tam te nevelk un ir silti un patīkami.

Devītajā naktī, jau pārnesis mājās zelta smiltis, Mazais galīgi sajuka.

— Esmu pagalam, Smouk, pagalam, — viņš sāka. — Es zinu, kad man pietiek. Es nesapņoju. Es esmu no­modā. Vispār tādas sistēmas nevar būt, bet tu tomēr esi atradis sistēmu. Es neko nesaprotu. Kalendārā vairs neko nevar atrast. Pasaulei gals klāt. Nav vairs nekā pareiza un pastāvīga. Reizesrēķins ir satrakojies. Divi ir astoņi, deviņi — vienpadsmit, bet divreiz divi ir astoņi simti četr­desmit seši ar … ar pusi. Kaut kas ir viss, un nekas ir viss, divreiz viss ir ādas krēms, putukrējums, katūna zirgi. Tu esi izgudrojis sistēmu. Aprēķini sit pušu aprē­ķinātāju. Kas nav bijis, tas tagad ir, bet, kas nav, tam jābūt. Saule aust rietumos, mēness ir naudaszīme, zvaig­znes — konservēta gaļa, cinga — dieva svētība, mirsto­šais — atkal spārdās, klintis peld, ūdens ir gāze, es ne­esmu es, tu esi kāds cits, un varbūt mēs abi esam dvīņi, ja vien neesam vara zaļumā sacepti kartupeļi. Pamodini mani! Pamodiniet mani kāds, ak vai!

Otrā rītā būdā ieradās apmeklētājs. Smouks pazina viņu: tas bija Hārvijs Morans, visu Tivoli spēļu namu īpašnieks. Viesa zemajā, aizsmakušajā balsī bija saklau- sārni lūdzoši toņi, kad viņš ierunājās par sava nāciena nolūku.

— Lieta ir tāda, Smouk, — viņš sāka. — Tu liec mums visiem lauzīt galvu. Es pārstāvu deviņus citus spēļu īpaš­niekus un pats sevi. Mums pieder visi pilsētas saloni. Mēs neko nesaprotam. Mēs zinām, ka pret ruleti nevar darbo­ties neviena sistēma. Visi koledžu matemātikas ķeneri teica mums, spēlmaņiem, to pašu. Viņi teica, ka rulete pati par sevi jau ir sistēma, viena un vienīgā sistēma, un tāpēc neviena cita sistēma nevar to pieveikt. Pretējā gadī­jumā aritmētika ir kļuvusi galīgi dulla.

Mazais sparīgi papurināja galvu.

— Ja viena sistēma nevar pieveikt otru sistēmu, tad tādas sistēmas nemaz nav, — spēlmanis turpināja. — Tādā gadījumā viss ir iespējams: viena un tā pati lieta var atrasties vienlaikus divās dažādās vietās vai arī divas lietas var atrasties vienā vietā, kuras pietiek tikai vienai no šīm lietām.

— Nu, labi, jūs redzējāt, kā es spēlēju, — izaicinoši at­bildēja Smouks. — Bet kāpēc tad uztraukties, ja jūs uz­skatāt, ka man tikai veicas?

— Tur jau ir tas suns aprakts. Mēs nevaram neuztrauk­ties. Jūs esat izstrādājis savu sistēmu, bet mēs zinām, ka tādas sistēmas nevar būt. Es jūs vēroju piecus vakarus un aptvēru vienīgi to, ka jums ir noteikti iecienīti numuri un ar tiem jūs laimējat. Tā nu mēs, desmit spēļu īpašnieki, salasījāmies un nolēmām izteikt jums draudzīgu priekš­likumu. Mēs novietosim «ruletes galdu «Aļņa raga» diben­istabā, spēlēsim visi pret jums, un jūs apspēlēsiet mūs. Tas viss notiks mierīgā garā un slepenībā. Tikai jūs, Ma­zais un mēs. Ko jūs teiksiet par to?

— Manuprāt, ir vēl otrs paņēmiens, — atbildēja Smouks. — Jums jāatnāk un jāpavēro mana spēle. Es šo­vakar spēlēšu «Aļņa raga» bārā. Tikpat labi jūs varat vē­rot mani arī tur»

Tajā vakarā, kad Smouks ieņēma savu parasto vietu pie spēles galda, bankas turētājs pārtrauca spēli,

— Spēle ir beigta! — viņš teica. — Saimnieks tā pa­vēlēja.

Sapulcējušies spēļu īpašnieki tomēr nebija ar to mierā. Dažās minūtēs viņi savāca pa tūkstoš dolāriem no cilvēka un atsāka spēli.

— Nāciet nu un apspēlējiet mūs, — izaicināja Hārvijs Morans, kad bankas turētājs palaida bumbiņu pa ripu.