Džeks Londons - Smouks Belju

Pa pusei ar Sinouka palīdzību, pa pusei pati saviem spēkiem viņa pierāpās pie uguns. Viņš uzlika meitenes kājas uz segas pie pašām glābējām liesmām.

— Kādu brīdi parūpējieties pati par savām kājām, — viņš teica.

Tagad meitene spēja novilkt dūraiņus un pati kustināt savas kājas, uzmanīdamās, lai neizlaistu no prāta veco gudrību, ka uguns sasilda palēnām. Pa to laiku viņš sil­dīja savas rokas. Sniegs nedz kusa, nedz kļuva mīkstāks. Tā mazie kristāliņi atgādināja smilšu graudus. Asinis pa­mazām atsāka riņķot saklipušajā miesā. Tad Smouks sa­bikstīja ugunskuru, noņēma Džojai no muguras vieglo somu un izvilka no tās jaunu apavu pāri.

Mazais atgriezās pa strautu un uzkāpa augšā pie vi­ņiem.

— Domāju, ka būšu nomērījis akurāt tūkstoš pēdas, — viņš paziņoja. — Divdesņiit septītais un divdesmit asto­tais numurs, lai gan tad, kad ieraudzīju pirmo ērmu no tā sekotāju bara, es iezīmēju tikai divdesmit septīto nu­muru. Sis uzreiz teiks, ka man neesot tiesību iezīmēt div­desmit astoto. Tad es viņam pateicu ., *

— Nu, nu, — iesaucās Džoja, — ko tad jūs viņam pa­teicāt?

— Es viņam skaidri un gaiši pateicu: ja viņš nepavil- ksies piecdesmit pēdas atpakaļ, es iebāzīšu viņa nosaldēto degunu saldējumā un šokolādes eklērā. Viņš pavilkās at­pakaļ, un es godīgi iezīmēju divus piecsimt pēdu garus zemes gabalus. Viņš iezīmēja gabalu blakus, un es do­māju, ka pašlaik tai kompānijai jāapmetas pie Skvokrīkas un viņpus tās. Mūsu gabals ir drošs. Tagad ir par tumšu, lai kaut ko saredzētu, bet stūra mietus mēs varam iedzīt arī no rīta.

Pamodušies viņi ievēroja, ka pa nakti ir notikušas pār­maiņas. Bija tik silts, ka Mazais un Smouks, vēl neizlī- duši no segām, noteica: temperatūra ir tikai divdesmit grādu zem nulles. Aukstuma vilnis bija aizgājis pāri. Uz segām gulēja sešas collas bieza sniega kristālu kārta.

— Labrīt! Kā jūsu kājām? — tā Smouks pāri uguns­kura pelniem sveicināja Džoju Gastelu, kas, sēdēdama guļamādās, uzmanīgi purināja nost sniegu.

Mazais iekūra uguni un atnesa no strauta ledu, bet Smouks pa to laiku gatavoja brokastis. Bija jau liela dienā, kad viņi beidza maltīti.

— Smouk, aizej un iedzen stūra mietus, — teica Ma­zais. — Tur, kur cirta ledu kafijai, es redzēju zelta smil­tis, un tagad es izkausēšu ledu un uz labu laimi izskalošu vienu pannu šo smilšu.

Smouks ar cirvi rokā aizgāja iedzīt mietus. Sākdams ar divdesmit septītā pieteikuma zemāko centrālo mietu, viņš gāja taisni pāri šaurajai gravai. Visu to viņš darīja kār­tīgi, gandrīz automātiski, jo viņam vēl nebija izgājušas no prāta aizvadītās nakts .atmiņas. Smouks nojauta, ka ir ieguvis varu pār šīm slaidajām un stiprajām kājām un po­tītēm, kuras bija berzējis ar sniegu, un viņam šķita, ka viņš ir ieguvis varu pār visām sievietēm. Smouku bija pār­ņēmusi neskaidra un kvēlīga sajūta, ka meitene viņam pie­der. Likās, ka atliek tikai pieiet klāt Džojai Gastelai, sa- ņemt viņas roku savējā un pateikt: «Iesim!»

Būdams šādā jūtoņā, Smouks atklāja kaut ko tādu, kas lika viņam aizmirst varu pār sievietes baltajām kājām. Gravas malā viņš neiedzina nevienu stūra mietu. Viņš ne­atgriezās iepriekšējā vietā, bet sasniedza citu strautu. Viņš ar skatienu novilka līniju no aizlauzta vītola līdz augstai, acīs krītošai eglei un atgriezās pie strauta, kur atradās centrālie mieti. Viņš gāja gar strautu, kas meta lielam pa­kavam līdzīgu līkumu, un ieraudzīja, ka abas straumes ir viena un tā pati straume. Pēc tam viņš pa sniegu aizku- rnurojās no gravas vienas malas līdz otrai, pirmoreiz vir­zīdamies no zemākā, divdesmit septītā mieta, otrreiz — no augstākā, divdesmit astotā mieta, un konstatēja, ka divdesmit astotā pieteikuma augstākais miets atrodas ze­māk par divdesmit septītā pieteikuma zemāko mietu. Dzi- lajā krēslā, var teikt, pustumsā, Mazais abus pieteikumus bija atzīmējis pie šī pakava.

Smouks lumzāja atpakaļ uz nelielo nometni. Mazais, kas patlaban beidza skalot pannu ar smiltīm, ieraugot viņu, nespēja valdīties.

— Rokā mums ir! — viņš sauca, rādīdams pannu.

— Paskatieties! Pretīga zelta putra. Divi simti te būs kā likts. Te ir bagātas smiltis. Es ar sito mantu esmu ķēpā- jies diezgan daudz, bet tāds sviests kā šinī pannā man ne­kad nav trāpījies.

Smouks vienaldzīgi palūkojās uz neattīrīto zeltu, ielēja sev tasi kafijas un apsēdās pie ugunskura. Džoja nojauta, ka kaut kas nav kārtībā, un noraizējusies jautājoši paska­tījās uz viņu. Turpretī Mazais bija neapmierināts, ka biedrs nejūsmo par viņa atklājumu.

— Kāpēc tu nepriecājies tāpat kā es? — viņš noprasīja.

— Mūs te sagaida vesela bagātība, bet tu, redzot pannu ar divsimt dolāriem, cel degunu gaisā.

Smouks iedzēra kafiju un tikai tad atbildēja:

— Mazais, kāpēc abi mūsu pieteikumi ir līdzīgi Pana­mas kanālam?

— Kā tas saprotams?

— Redzi, austrumu ieeja Panamas kanālā atrodas uz rietumiem no rietumu ieejas, tas ir viss.

— Tālāk! — skubināja Mazais. — Es vēl nekā jocīga neredzu.

— īsi sakot, Mazais, abus mūsu pieteikumus tu esi no­spraudis vienā strauta līkumā, kas atgādina lielu pakavu.

Mazais nolika skalojamo pannu sniegā un piecēlās.

— Tālāk! — viņš atkārtoja.

— Divdesmit astotā pieteikuma augstākais miets ir des­mit pēdas zemāk par divdesmit septītā pieteikuma ze­māko mietu.

— Smouk, tu gribi teikt, ka mums nav nekā?

— Vēl ļaunāk: mums ir desmit pēdas mazāk par neko.

Mazais noskrēja lejā pa krastu. Pēc piecām minūtēm

viņš bija atpakaļ. Atbildot Džojas jautājošajam skatie­nam, viņš pašūpoja galvu. Ne vārda nerunādams, viņš piegāja pie izgāzta koka, apsēdās uz tā un stīvi skatījās sniegā turpat pie saviem mokasīniem.

— Varam jaukt nost nometni un laist atpakaļ uz Dau- somi, — teica Smouks, sākdams locīt kopā segas.

'— Žēl gan, Smouk, — ierunājās Džoja. — Pie visa vai­nīga esmu es.

— Viss kārtībā! — attrauca Smouks. — Jūs taču zi­nāt — visam savs laiks.

— Bet tā ir mana vaina, tikai mana, — meitene atkār­toja. — Es zinu, ka tētis ir iezīmējis man zemes gabalu pie Diskaverijas. Es atdošu jums savējo.

Smouks papurināja galvu.

— Mazais! — viņa lūdzās.

Mazais arī papurināja galvu un sāka smieties. Tie bija vareni smiekli. Apslāpētā gruģināšana spēji pārgāja ne­valdāmā smējienā.

— Tā nav histērija, — viņš paskaidroja. — Man rei­zēm uznāk trakas jautrības lēkmes, un šī ir viena no tā­dām.

Nejauši Mazais paskatījās uz zelta skalojamo pannu. Viņš piegāja pie pannas un tik stipri iespēra pa to, ka viss zelts izkaisījās apkārt.

— Tas nav mūsu zelts, — viņš sacīja. — Tas pieder tam ķēmam, kuru es vakar vakarā padzinu piecsimt pēdas tālāk no sevis. No maniem pieteikuma stabiem līdz tai ba­gātībai … līdz viņa bagātībai bija četrsimt deviņdesmit pēdu. Ejam, Smouk! Kāpsim atpakaļ uz Dausonu. Bet, ja tev gribas mani nosist, es ne pirksta nepakustināšu, lai aizstāvētos.

— Jokaini, ka tu nekad nepiedalies spēlē, — kādu va« karu Mazais teica Smoukam «Aļņa ragā». — Vai tevi ne* maz nevelk?

— Velk gan, — atbildēja Smouks. — Bet man galvā ir statistika. Man patīk spēlēt, ja ir zināmas izredzes laimēt.

Milzīgajā bārā viņiem visapkārt pie sešiem septiņiem spēļu galdiem trokšņodami, klaigādami un murdēdami savu laimi izmēģināja zvērādās ģērbušies un mokasīnos āvušies cilvēki. Smouks pamāja ar roku, norādīdams uz šiem ļaudīm.