Džeks Londons - Smouks Belju

— E-ē! Es varu stilbot, kamēr taviem mokasīniem papēži nost. Kaut gan tam nav nekādas jēgas. Es pats pie sevis rēķinu tā. Katrs pieteikums Krīkā ir piecsimt pēdu. Pieņemsim, ka uz vienu jūdzi to ir desmit. Mums

priekšā ir kads tūkstotis zelta meklētāju, bet Skvokrīka nav simts jūdžu gara. Kāds paliks bešā, bet mēs abi tikai taisam troksni.

Iekams atbildēja, Smouks negaidot pielika soli un at­stāja Mazo vairākus soļus iepakaļ.

— Ja tu vairāk turētu muti un naskāk ietu, mēs ap- dzītu dažus no šī tūkstoša, — viņš pārmetoši sacīja.

— Kas? Es, vai? Palaid mani priekšā, un es tev parā­dīšu, kā jāiet.

Smouks iesmējās un sāka iet vēl ātrāk. Visa šī dēka tagad rādījās viņam gluži citādā gaismā. No prāta neiz­gāja kāda traka filozofa izteikta frāze — «vērtību pārvēr­tēšana». īstenībā iedzīvoties bagātībā viņš šobrīd vēlējās mazāk nekā pārspēt savu ceļabiedru. Galu galā, viņš sprieda, svarīgs ir nevis spēles iznākums, bet pati spēles gaita. Smadzenes, muskuļi, izturība un dvēsele tika aici­nāti piedalīties sacensībā ar šo Mazo, ar cilvēku, kas ne reizi savā mūžā nebija atvēris grāmatu, nemācēja atšķirt operu no džeza mūzikas un neko nesaprata no episkiem sacerējumiem.

— Mazais, es tevi notriekšu līdz nāvei. Kopš esmu no­kļuvis līdz Daijai, manā ķermenī visas šūniņas ir pārbū­vētas. Mana miesa ir lokana kā pātagas siksna, sīva un sausnēja kā klaburčūskas kodiens. Pirms dažiem mēne­šiem es pats labprāt būtu uzrakstījis par sevi šādus vār­dus, bet es to nedrīkstēju darīt. Vispirms man vajadzēja to piedzīvot, bet tagad, kad tas viss ir piedzīvots, nav va­jadzības rakstīt. Tagad'es esmu īsts, stiprs cilvēks, un plāni klāsies katram kalnietim, kas uzdrošināsies mani aiztikt. Bet nu paej tu kādu pusstundu pa priekšu. Parādi man velnu, bet pēc tam es pusstundu iešu pa priekšu un parādīšu velnu tev.

— Ak tā gan! — Mazais labsirdīgi pasmējās. — Bet šim vēl slapjš aiz ausīm. Palaid garām un ļauj savam papiņam parādīt, kā iet vīri.

Ik pēc pusstundas viņi nomainīja viens otru. Viņi gan­drīz nepārmija ne vārda. Kustības sasildīja viņus, lai gan dvaša sasala viņiem uz lūpām un zoda. Sala tik stipri, ka viņiem gandrīz nepārtraukti vajadzēja ar dūraiņiem ber­zēt degunu un vaigus. Līdzko viņi kaut uz nedaudziem mirkļiem rima berzēt, locekļus pārņēma stingums, un pēc tam vajadzēja triņāt vēl sparīgāk, lai ar tīkamu kņudoņu asinis atkal sāktu ritēt.

Bieži abiem šķita, ka viņi ir apsteiguši visus zelta mek­lētājus, bet ikreiz atklājās, ka viņiem priekšā bijuši vēl citi, kas izgājuši agrāk. Gadījās, ka atsevišķas grupas mēģināja turēties viņiem līdzi, bet pēc vienas vai divām jūdzēm šie ļaudis nenovēršami atpalika un nozuda aiz muguras tumsā,

— Mēs esam cilpojuši cauru ziemu, — komentēja Ma- zais, — bet tiem savādniekiem, kas atgulējuši sānus gul­tās, pietiek nekaunības domāt, ka viņi var turēt mums līdzi. Ja viņiem būtu cits raugs iekšā — jā, tad gan viņi varētu.

Reiz Smouks aizdedzināja sērkociņu un paskatījās pulk­stenī. Pēc tam viņš to vairs nedarīja, tāpēc ka sals iekoda plikajās rokās tik sāpīgi, ka pagāja pusstunda, iekams tās atkal jutās normāli.

— Četri, — viņš teica, uzvilkdams cimdus, — bet mēs jau esam apdzinuši trīssimt cilvēkus.

— Trīssimt trīsdesmit astoņus, — izlaboja Mazais. — Es skaitīju. Bet tagad paej nost no ceļa, svešinieki Ļauj iet cilvēkam, kas zina, kā jāiet.

Pēdējie vārdi bija adresēti cilvēkam, kas, galīgi aizku­sis, ik uz soļa klupa un aizsprostoja ceļu. Viņš un vēl viens bija vienīgie, kurus Smouks un Mazais sastapa, jo viņi jau bija pavisam tuvu pašiem pirmajiem zelta mek­lētājiem. Tikai vēlāk viņi uzzināja par visām šīs nakts šausmām. Pārgurušie cilvēki sēdās zemē, lai atpūstos, un vairs nepiecēlās. Septiņi nosala pavisam, bet daudziem no tiem, kas palika dzīvi, Dausonas slimnīcās vajadzēja amputēt kājas un pirkstus. Nakts, kad notika gājiens uz Skvokrīku, izrādījās gada visaukstākā nakts. No rīta spirta termometri Dausonā rādīja septiņdesmit grādus zem nulles. Visi gājiena dalībnieki, izņemot nedaudzus, bija jaunatnācēji šajā zemē un nezināja, ko nozīmē šejie­nes aukstums.

Otru neveiksminieku viņi atrada pēc dažām minūtēm. So cilvēku apspīdēja kāvu stari, kas līdzīgi prožektoru gaismas strēlēm stiepās no apvāršņa līdz zenītam. Viņš sēdēja ceļa malā uz ledus kluča.

— Slienies kājās, māsa Mērija! — Mazais līksmi svei­cināja viņu. — Kusties! Tā sēdēdams, tu sasalsi ragā.

Cilvēks neatbildēja, un viņi apstājās, lai izdibinātu, kā­pēc viņš klusē.

— Stīvs kā urķis, — Mazais pasludināja spriedumu. — Līdzko viņam piedursies, tā viņš sabirs gabalos.

_— Jāparauga, vai vēl neelpo, — sacīja Smouks, mēģi­nādams ar kailām rokām caur zvērādām un vilnas drē­bēm sataustīt svešā sirdi.

Mazais pacēla vienu uzauseni un noliecās pie stinga­jām lūpām.

— Neelpo, — viņš teica.

— Sirds arī nepukst, — sacīja Smouks.

Viņš uzvilka dūraini un kādu minūti sparīgi dauzīja roku pret roku, pēc tam atkal novilka cimdu, lai uzrautu sērkociņu.

Nelaimīgais bija vecs cilvēks, nenoliedzami miris. Tajā brīdī, kad iedegās sērkociņš, viņi ieraudzīja garu, sirmu, ledū iesalušu bārdu, baltus vaigus un aizvērtas acis ar kopā sasalušām skropstām. Tad sērkociņš nodzisa.

— Ejam, — teica Mazais, berzēdams ausi. — Mēs veca­jam neko vairs nevaram līdzēt. Es arī laikam būšu nosal­dējis sev ausi. Tagad visa āda ies nost un kādu nedēļu traki sāpēs.

Pēc dažām minūtēm, kad no liesmojošas lentes debesīs izplūda pulsējoša gaisma, viņi kādu ceturtdaļjūdzi sev priekšā ieraudzīja uz ledus divus stāvus. Bet jūd^i tālāk nebija nevienas dzīvas dvēseles.

— Tie ir tie, kas gāja paši pirmie, — teica Smouks, kad gaisma nodzisa. — Mums viņi jāpanāk.

Pēc pusstundas-vēl nepanācis abus svešos, kas rēgojās priekšā, Mazais sāka skriet.

— Ja mēs viņus arī panāksim, tad tikt garām gan mums neizdosies, — viņš, smagi elpodams, teica. — Ak kungs, kā viņi soļo! Varu saderēt uz nezin ko, ka tie nav čečako. Tiem nudien ir raugs iekšā, nav ko runāt!

Smouks gāja pa priekšu, kad viņi beidzot panāca sve­šos, un viņam sagādāja prieku apziņa, ka viņš var iet vienā solī ar tiem. Gandrīz tūlīt pat Smoukam radās iespaids, ka cilvēks, kas atrodas viņam vistuvāk, ir sie­viete. Kā tāds iespaids radās, to viņš pats nezināja. Ka­puces un zvērādu apģērba apslēptais tumšais stāvs iz­skatījās tāds pats kā jebkurš cits stāvs, un tomēr šis cil­vēks Smoukam likās pazīstams. Viņš pagaidīja, kamēr atkal uzliesmo ziemeļblāzma, un tās gaismā ieraudzīja mazas mokasīnos ieautas kājas. Bet viņš ieraudzīja arī vēl kaut ko vairāk — gaitu, nekļūdīgi pazina gaitu, ko kādreiz bija stingri apņēmies neaizmirst.

— Tā tik ir gājēja! — aizsmacis teica Mazais. — Varu saderēt, ka viņa ir indiāniete.

— Kā klājas, mis Gastela? — Smouks uzrunāja sie­vieti.

— Bet kā klājas jums? — viņa atjautāja, pagriezdama galvu un ātri paskatīdamās uz Kitu. — Ir pārāk tumšs, lai kaut ko saredzētu. Kas jūs esat?

— Smouks.

Viņa iesmējās, un tie bija visjaukākie smiekli, ko viņš jebkad bija dzirdējis.

— Bet jūs jau esat apprecējies un laidis pasaulē visus šos bērnus, par kuriem man stāstījāt? — Smouks nepa­guva atbildēt, kad viņa jau turpināja: — Cik daudz če­čako nāk mums aiz muguras?