Džeks Londons - Smouks Belju

Tie, kas bija iznākuši Dausonas krastā paskatīties, kā aizsalst upe, tumsā izdzirdēja Mazā kara dziesmu:

No rnūsu laiku Grieķijas Ceļš ved kā Argu projām mūs, Taram-tam-tam, taram-tam-tam, Jo zelta āda jāiegūst.

Trīs dienas Kits un Mazais strādāja, pārnesdami pus­otras tonnas kravas no upes vidus uz baļķu būdu, kuru Stains un Spregs bija nopirkuši uzkalnā, kas pacēlās pār Dausonu. Kad darbs bija pabeigts un sāka krēslot, Spregs, sēdēdams siltajā būdā, pasauca Kitu. Ārā termometrs rā­dīja sešdesmit piecus grādus zem nulles.

— Jūsu mēnesis, Smouk, vēl nav pagājis, — teica Spregs, — bet es jums maksāju par visu mēnesi. Vēlu veiksmi.

— Bet kā tad ar mūsu norunu? — vaicāja Kits. — Jūs taču zināt, ka te valda bads. Ja cilvēkam nav pašam sa­vas pārtikas, viņš nevar dabūt darbu pat raktuvēs. Mēs norunājām …

— Es nekādas norunas nezinu, — Spregs viņu pār­trauca. — Vai tu, Stain, zini? Mēs pieņēmām jūs uz mē­nesi. Te būs jūsu alga. Vai gribat parakstīties, ka esat saņēmis?

Kitam pirksti savilkās dūrēs, un viņš uz brīdi pietvīka. Abi saimnieki parāvās atpakaļ. Viņš dusmās nekad nebija sitis cilvēkam, bet šobrīd izjuta tādu vēlēšanos zvelt Spre- gam, ka baidījās, vai spēs savaldīties.

Mazais saprata, ko Kits izjūt, un iejaucās.

— Paklau, Smouk, man nav nekādas patikas turpināt ceļu ar tik draņķīgu kravu kā šitie te. Tieši te es gribu viņus pamest. Mēs varam turēties kopā. Iet tā lieta? Ņem savas segas un kāto uz «Aļņa ragu». Gaidi mani tur. Es nokārtošu te, kas kārtojams, saņemšu, kas saņemams, un atdošu viņiem, kas viņiem pienākas. Uz ūdens es neesmu nekāds stiprais, bet tagad manas kājas iet pa cietu zemi, un es noteikti apkvēpināšos.

Pēc pusstundas Mazais parādījās «Aļņa ragā». Viņa asiņojošās rokas un nobrāztais vaigs liecināja, ka viņš atdevis Stainam un Spregam to, kas pienākas.

— Tev vajadzēja redzēt to būdu, — Mazais smiedamies stāstīja Kitam, kad viņi stāvēja pie letes. — Teikt, ka tur viss tagad ir ar kājām gaisā, būtu par maz. Es viņiem uztaisīju tādus dolārus, ka viņi veselu nedēļu nedrīkstēs rādīties uz ielas. To, kas mums abiem vajadzīgs, es da­būju. Pārtika maksā pusotra dolāra mārciņā. Ja nav pa­šam savas pārtikas, uz darbu nav ko cerēt. Brieža galu

pārdod par diviem dolāriem mārciņā, un vēl tad tās nav. Kādu mēnesi mums pietiks naudas pārtikai un munīcijai, un mēs iesim iekšā dziļāk Klondaikā. Ja netrāpīsies ne­viens briedis, apmetīsimies pie indiāņiem. Bet, ja sešās nedēļās mēs nesadabūsim piectūkstoš mārciņu briežu ga­ļas, es.., es nudien iešu atpakaļ un lūgšu piedošanu mūsu saimniekiem.

Kits sniedza roku, un Mazais to satvēra. Tad Kits sa­stomījās.

— Bet man nav ne mazākās sajēgas par medībām, — viņš sacīja.

Mazais pacēla glāzi.

— Bet tev garšo gaļa, un es tev visu iemācīšu,

Pēc diviem mēnešiem, samedījuši briežus, Smouks Belju un Mazais atgriezās traktierī «Aļņa rags» Dausonā. Me­dības bija beigušās, gaļa nogādāta Dausonā un pārdota par divarpus dolāriem mārciņā, un tagad viņiem bija zelta smiltis par trīs tūkstošiem dolāru un labs suņu pajūgs. Viņiem bija uzsmaidījusi laime. Kaut gan zelta meklētāju straume bija iedzinusi briežus simts un vairāk jūdžu dziļi kalnos, viņiem, nenoejot ne pusi no šī attāluma, bija izde­vies šaurā aizā nomedīt četrus briežus. Nomaldījušos dzīv­nieku noslēpums nebija lielāks par mednieku laimi, tāpēc ka tajā pašā dienā četras izsalkušas indiāņu ģimenes, kas apmetās viņiem blakus, pastāstīja, ka trīs dienas nav re­dzēts neviens briedis. Gaļu pārdeva apmaiņā pret badā mirstošajiem suņiem, un, nedēļu barojuši dzīvniekus, Smouks un Mazais iejūdza tos, lai vestu gaļu uz nepieēdi­nāmo Dausonas tirgu.

Tagad viņiem bija jāizdomā, kā zelta smiltis pārvērst pārtikā. Milti un pupas pašreiz maksāja pusotra dolāra mārciņā, bet grūti bija atrast pārdevēju. Dausonu žņau­dza bads. Simtiem cilvēku, kam netrūka naudas, bet nebija iespējams iegādāties pārtiku, bija spiesti atstāt šo zemi. Daudzi aizbrauca uz leju pa upi, kamēr ūdens vēl bija vaļā, bet vēl lielāks skaits cilvēku, kam bija kaut kādi krā­jumi, pa ledu devās uz sešsimt jūdžu attālo Daiju.

Smouks satika Mazo siltajā bārā. Mazais staroja.

— Dzīve nav dzīve bez viskija un saldumiem, — viņš apsveica Kitu, plēsdams no kūstošajām ūsām ledus kamus un mezdams tos uz grīdas, ka grabēja vien. — Es nupat dabūju astoņpadsmit mārciņas saldumu. Tas vecais spoks prasīja man tikai trīs dolārus par mārciņu. Bet kā veicās tev?

— Es arī neslinkoju, — lepni atbildēja Kits. — Nopirku piecdesmit mārciņas miltu. Bet kāds cilvēks no Adamkrī* kas apsolīja man rīt pagādāt vēl piecdesmit mārciņas.

— Vareni! Tātad mēs iztiksim, kamēr upe nāks vaļā. Zini, Sinouk, suņi gan mums ir labi. Suņu uzpircējs pie­dāvāja man par pieciem mūsu suņiem divsimt dolāru ga­balā. Es pateicu viņam, ka nekas nesanāks. Kāda jēga pārdot par tādu cenu, ja suņiem katru dienu sagrūsts iekšā par divarpus mārciņām. Tagad iedzersim. Gribu ap­slacīt mūsu astoņpadsmit mārciņas saldumu.

Pēc dažām minūtēm, kad Mazais svēra zelta smiltis par dzērieniem, viņam kaut kas iešāvās prātā.

— Es galīgi aizmirsu cilvēku, kuru man vajadzēja sa­tikt Tivoli. Viņš dabūjis bojātu cūkgaļu un pārdos to par pusotra dolāra mārciņā. Mēs varam izbarot to suņiem un dienā ietaupīt pa dolāram uz katru. Uz redzi!

— Uz redzi! — atteica Smouks. — Es iegriezīšos būdā.

Līdzko Mazais bija izgājis, pa dubultdurvīm ienāca

zvērādās ģērbies cilvēks. Ieraudzījis Smouku, viņš at­plauka smaidā, un Kits pazina viņu —tas bija Brēks, tas pats vīrs, kura laivu viņš bija izvadījis cauri Kastei un Baltā Zirga krācēm.

— Dzirdēju, ka jūs esot pilsētā, — Brēks steigšus iesāka, līdzko viņi bija sarokojušies. — Meklēju jūs kādu pusstundu. Iziesim ārā, gribu ar jums aprunāties.

Smouks ar nožēlu paraudzījās uz rūcošo nokaitēto krāsni.

— Vai tepat nevar?

— Nē, tā ir svarīga lieta. Iziesim ārā.

Kad viņi bija izgājuši, Smouks novilka vienu dūraini, uzrāva sērkociņu un paskatījās termometru pie durvīm. Pēc tam viņš atkal ātri uzmauca dūraini, it kā sals būtu apsvilinājis roku. Viņiem virs galvas liesmoja ziemeļ­blāzma, visā Dausonā sērīgi kauca tūkstošiem vilku suņu.

— Cik rāda? — jautāja Brēks.

— Sešdesmit zem nulles. — Kits kā pierādīdams no­spļāvās, un siekalas sasala gaisā. — Un termometrs jo­projām krītas. Pirms stundas bija tikai piecdesmit divi. Ja runa ir par drāšanos, labāk nesakiet neko.

— Jā, tieši par drāšanos, — Brēks piesardzīgi atčuk­stēja, bažīgi skatīdamies apkārt, ka tikai kāds nenoklau­sās. — Vai esat dzirdējuši par Skvokrīku, par ieplakām otrpus Jukonas trīsdesmit jūdzes augstāk?

— Tur nav ko darīt, — skanēja Smouka spriedums. — Tur jau ir rakņājušies pirms daudziem gadiem.

— Bet tāpat bija ar visām pārējām dzīslām. Paklausie­ties! Tā ir bagāta vieta. Tikai kādas astoņas divpadsmit pēdas līdz pamatiezim. Nebūs tāda zemes gabala, kas dotu mazāk par pusmiljonu. Tas ir pilnīgs noslēpums. Divi trīs no maniem vistuvākajiem draugiem uzticēja man to. Es uzreiz pateicu sievai, ka pirms braukšanas uzmeklēšu jūs. Nu, uz redzēšanos! Manas mantas ir sakrautas krastā. Redzat, es apsolīju saviem draugiem, kas man to pastās­tīja, neizbraukt, kamēr Dausona nebūs iemigusi. Jūs sa­protat, kas notiks, ja jūs ieraudzīs sagatavojušos ceļam. Sameklējiet savu biedru un sekojiet mums. Varat norobe­žot ceturto vai piekto gabalu no Diskoverijas. Neaizmir­stiet — Skvokrīka. Tā ir trešā aiz Svedkrīkas.