Džeks Londons - Smouks Belju

— Gan redzēsiet, — Kits atbildēja, paraudamies dziļāk zem brezenta, jo putenis pieņēmās spēkā. — Neesmu sēdē­jis laivā kopš mazām dienām, bet ceru, ka mēs iemācīsi­mies šīs gudrības.

Brezenta stūris atspruka vaļā, un Mazajam aiz apkakles aizbira vesela sauja sniega.

— Nūja, varēt jau varam iemācīties, — viņš saskai­ties murmināja. — Skaidrs, ka varam. Pat bērns var iemācīties. Bet es esmu gatavs likt ķīlā visu ko, ka šodien mēs pat nesāksim iet.

Pulkstenis bija astoņi, kad no telts atskanēja balss, prasot kafiju, bet ap deviņiem parādījās abi saimnieki.

— Hello! — teica Spregs, divdesmit piecus gadus vecs aptucis sārtvaidzis. — Laiks doties ceļā, Mazais. Tu un… — Viņš jautājoši paskatījās uz Kitu. —• Vakar vakarā es neieklausījos, kā jūs sauc.

— Smouks.

— Nu, tad tā, Mazais. Būtu labi, ja tu un misters Smouks sāktu kraut laivu.

— Sauciet mani par Smouku, nevajag nekādu mis­teru, — ierosināja Kits.

Spregs pameta ar galvu un aizčābāja gar teltīm, ārsta Staina, slaida, bāla jaunekļa, pavadīts.

Mazais zīmīgi palūkojās uz savu biedru.

— Vairāk nekā pusotras tonnas visādu mantu, bet viņi ne pirkstu neliks klāt. Gan redzēsiet.

— Manuprāt, tas tāpēc, ka mums maksā, lai mēs da­rītu šo darbu, — jautri atteica Kits, — un mēs varam tikt galā arī bez viņiem.

Pārnest uz pleciem trīstūkstoš mārciņu simts jardu attālumā nav joka lieta, bet, ja šis darbs jāveic sniegpu­tenī, brienot pa kupenām smagos gumijas zābakos, tas ir pavisam nogurdinoši. Bez tam vajadzēja salocīt telti un sapakot nelielās nometnes iekārtu. Tad sākās iekrau­šana laivā. Jo dziļāk tā grima, jo tālāk no krasta to va­jadzēja atstumt, tādējādi palielinot pa ūdeni noejamo attālumu. Ap diviem viss bija gatavs un Kits, lai gan bija divreiz brokastojis, tikko turējās kājās aiz izsalkuma. Vi­ņam trīcēja ceļi. Mazais, juzdams tādu pašu izsalkumu, vandījās pa podiem un kastroļiem un izvilka laukā prāvu trauku ar aukstām vārītām pupām, starp kurām rēgojās lieli speķa gabali. Viņiem bija viena vienīga karote ar garu kātu, un to viņi pēc kārtas gremdēja podā. Kits bija nešaubīgi pārliecināts, ka viņš savu mūžu nav ēdis kaut ko tik gardu.

— Mans dievs! — viņš dudināja, nemitēdamies gremot. -— Kamēr nebiju nokļuvis šeit, es nezināju, kas ir ēstgriba.

Spregs un Stains ieradās šīs patīkamās nodarbes vis­jaukākajā brīdī.

— Kāpēc tāda vilcināšanās? — neapmierināts vaicāja Spregs. — Vai nebūtu laiks doties ceļā?

Mazais piesmēla karoti un ārpus kārtas pasniedza to Kitam. Ne viens, ne otrs nebilda ne vārda, kamēr trauks bija tukšs līdz dibenam.

— Skaidra lieta, ka bez darba mēs nesēdējām, — teica Mazajs, ar delnas virspusi noslaucīdams muti. — Mēs ne­sēdējām rokas klēpī salikuši, un jums, protams, nav ko ēst. Vainīga ir mana neuzmanība.

— Jā, jā, — attrauca Stains, — mēs jau paēdām vienā teltī, pie saviem draugiem.

— Tā jau es domāju, — norūca Mazais.

— Bet tagad jūs esat beiguši un laiks doties ceļā, — skubināja Spregs.

— Lūk, laiva jau ir piekrauta, — sacīja Mazais. — Bet kā jūs domājat tikt prom no krasta?

— Jākāpj iekšā laivā un jāatgrūžas no krasta. Aiziet!

Visi iebrida ūdenī, saimnieki iekāpa laivā, bet Mazais

un Kits atstūmās no krasta. Kad ūdens jau sāka smelties zābakos, viņi abi ierausās laivā. Saimnieki vēl nebija ķē­rušies pie airiem — un laivu aiznesa atpakaļ seklumā. Tas atkārtojās vairākas reizes, prasot no viņiem milzīgu enerģijas patēriņu.

Mazais nomocījies apsēdās uz margapinaļa, pagrāba šņaucienu tabakas un ņēmās pētīt Visumu, Kits pa to laiku smēla no laivas ūdeni, bet saimnieki apmainījās ne­laipnām piezīmēm.

— Ja jūs precīzi izpildīsiet manas pavēles, es izkusti­nāšu laivu no vietas, — beidzot ierunājās Spregs.

Plāns bija izdomāts labi, bet jauneklis vēl nebija pa­guvis iekāpt laivā, kad bija slapjš līdz jostas vietai.

— Jāiet uz nometni un jāuzkur uguns, — viņš teica, kad laiva atkal bija uz sēkļa. — Es esmu galīgi nosalis.

— Nebaidies no saslapināšanās, — izsmējīgi sacīja Stains. — Citi šodien aizbrauca, izmirkuši vēl vairāk nekā tu. Tagad es pamēģināšu kaut ko izdarīt ar laivu.

Šoreiz saslapa Stains, un šoreiz viņš bija tas, "kas, zobiem klabot, paziņoja, ka jāuzkur uguns.

— Tāds nieka slapjumiņš vien ir, — atriebīgi pazo­bojās Spregs. — Turpināsim tikai.

— Mazais, sadabū manu drēbju kasti un sakur uguni! — pavēlēja Stains.

— Nekā nebūs! — uzkliedza Spregs.

Mazais atkāsēdams skatījās te uz vienu, te uz otru, bet nekustējās.

— Viņš strādā man, un es domāju, ka viņam ir ja- klausa manām pavēlēm, — teica Stains. — Mazais, iz­nes krastā to lādi!

Mazais paklausīja, un Spregs drebinādamies palika laivā. Kits, nesaņēmis nekādus rīkojumus, arī palika sēžam, priecādamies par atelpu.

— Ja divi vada laivu, tur nekas prātīgs neiznāk, — viņš prātoja.

— Ko tas nozīmē? — vaicāja Spregs.

— Man ir tāds paradums — runāt pašam ar sevi, — Kits atbildēja.

Saimnieks greizi paskatījās uz viņu un vēl kādu laiciņu bozās. Tad viņš padevās.

— Iznesiet krastā manu somu, Smouk, — viņš pavēlēja, — un palīdziet Mazajam sakurt uguni! Līdz rītam mēs nekur nebrauksim.

Otrā dienā vētra vēl nebija norimusi. Lindermaņa ezers atgādināja šauru, ar ūdeni piepildītu aizu. Alpainais vējš, kas skrēja no kalniem pa šo tuneli, brīžiem auroja kā negudrs, brīžiem pieklusa līdz stiprai pūsmai.

— Ja jūs tā kārtīgi pagrūdīsiet laivu, es domāju, ka varēšu izkustināt to no vietas, — Kits teica, kad viss bija sagatavots aizbraukšanai.

— Bet vai jūs mākat to darīt? — jautāja Stains.

— Gan redzēsiet, — Kits atbildēja un tūlīt aprāvās.

Pirmo reizi mūžā viņš strādāja par algu, bet ātri vien

bija apguvis disciplīnas likumus. Viņš paklausīgi un bez­bēdīgi piedalījās daudzajos veltīgajos mēģinājumos tikt prom no krasta.

— Kā jūs tiksiet galā? — beidzot raudulīgi apjautā­jās Spregs.

— Apsēdieties un mierīgi gaidiet, kad norims vējš, un tad no visa spēka atgrūdieties no krasta.

Lai cik vienkārša bija šī ideja, pirmais to bija ierosi­nājis viņš. Līdzko ideju īstenoja, tā deva augļus: viņi piesēja pie masta segu un burāja prom pa ezeru. Stains un Spregs uzreiz kļuva jautri. Mazais, šis hroniskais pesi­mists, vienmēr bija jautrs, un Kits bija pārāk ieinteresēts visā notiekošajā, lai arī nejustos ielīksmots. Spregs kādu stundas ceturksni nomocījās ar stūri, tad lūdzoši paskatī­jās uz Kitu, kas tūlīt nomainīja viņu.

— Man rokas pamatīgi sāp no sasprindzinājuma, — Spregs kā taisnodamies sacīja.

— Jūs laikam nekad neesat ēdis lāča gaļu? — līdzjūtīgi jautāja Kits.

— Velns parāvis, ko jūs ar to gribat teikt?

— Ak neko, tāpat vien apvaicājos.

Bet Kits paguva ievērot, ka saimniekam aiz muguras piekrītoši smīn Mazais, kas bija sapratis viņa vārdu jēgu,

Kits vadīja laivu pa Lindermaņa ezeru tik prasmīgi, ka abi ar naudu un nevēlēšanos strādāt bagātie jaunekļi' iesauca viņu par stūrmani. Mazais jutās tikpat apmieri­nāts un piedāvājās arī turpmāk gatavot ēdienu, bet visus laivas darbus atstāt Kitam.

Starp Lindermaņa ezeru un Beneta ezeru bija zemes šaurums. Viegli piekrautā laiva iegāja nelielā, bet stiprā straumē, kas saistīja abus ezerus, un te Kits uzzināja daudz vairāk par laivām un ūdeni. Bet, kad vajadzēja pār­vest kravu, Stains un Spregs nozuda, un viņu kalpiem divas dienas pagāja grūtā darbā, kamēr dabūja kravu pāri. Un tā tas viņu ilgā ceļojuma laikā gadījās bieži: Kits un Mazais strādāja līdz galīgam spēku izsīkumam, tur­pretī viņu saimnieki nedarīja neko un vēl prasīja, lai ap­puišo viņus.