Džeks Londons - Smouks Belju

Vārgākais no vārgākajiem uz kājām bija Kits. Tāpat kā simtiem citu, viņš nēsāja pie patronjostas milzīgu revol­veri. No šī grēka nebija brīvs arī viņa tēvocis, kurš dzī­voja atmiņās par kādreizējām nelikumības dienām. Bet Kits Belju bija romantiķis. Viņu bija apbūrusi pēc zelta plūstošās ļaužu straumes mutuļošana un dzirkstoņa, un viņš vēroja šo dzīvi un kustību no mākslinieka viedokļa. Viņš neizturējās pret to ar vajadzīgo nopietnību. Kā Kits teica uz tvaikoņa, tās nebija viņa bēres. Viņš tikai bija atbraucis pavadīt atvaļinājumu, nolēmis «pamest aci» uz jūras šaurumu un tad doties atpakaļ.

Atstājis savus biedrus smilšainajā krastā gaidām, ka­mēr iznesīs malā bagāžu, Kits snāja gar upi uz veco fak- toriju. Viņš negāja krūtis izgāzis, lai gan ievēroja, ka tā iet daudzi no tiem, kas apkrāvušies ar revolveriem. Viņam garām pagāja slaids, sešas pēdas garš indiānis, nesdams neparasti lielu saini. Kits sekoja indiānim, apbrīnodams šī cilvēka lieliskos ikrus un grāciju, un vieglumu, ar kādu viņš nesa ķīpu. Indiānis nolaida savu nešļavu uz svariem noliktavas priekšā, bet Kits piebiedrojās sajūsminātajiem zelta meklētājiem, kas apstāja indiāni. Sainis svēra simts divdesmit mārciņu, un visi aiz pārsteiguma bija mēmi. Kits nodomāja, ka tas nav nekāds joks, un sāka prātot, diez vai viņš vispār spētu pacelt tādu smagumu, kur nu vēl paiet ar tādu.

— Vai jūs ejat ar to uz Lindermaņa ezeru, draudziņ? — Kits apjautājās.

Piepūties aiz lepnuma, indiānis atņurdēja kaut ko ap­stiprinošu.

— Cik jūs saņemat par katru saini?

— Piecdesmit dolāru.

Te saruna aprāvās. Kits ieraudzīja jaunu sievieti, kas stāvēja uz sliekšņa. Atšķirībā no citām sievietēm, kas bija nokāpušas no tvaikoņiem, viņa nepārsteidza nedz ar svārku īsumu, nedz ar tērpa raibumu. Viņa bija ģērbusies kā kura katra sieviete, kas dodas ceļā. Kitu vairāk pār­steidza viņas atrašanās te, sajūta, ka šī sieviete ir te ne­pieciešama. Bez tam viņa bija jauna un skaista. Viņa skatienu piesaistīja svešinieces mirdzošais daiļums un ovālās sejas krāsa, un Kits raudzījās ilgi jo ilgi •— kamēr viņa to pamanīja, un tad viņas tumšās, garu skropstu aizēnotās acis vienaldzīgi palūkojās uz Kitu. No viņa sejas šis nepārprotami izsmējīgais skatiens noslīdēja līdz smagajam revolverim, kas karājās pie jostas. Tad viņa ielūkojās Kitam acīs, un viņas skatienā bija lasāms jautrs nicinājums. Tas iedarbojās uz Kitu kā belziens. Sieviete pagriezās pret cilvēku, kas stāvēja viņai aiz mu­guras, un norādīja uz Kitu. Vīrietis paskatījās uz viņu ar tādu pašu jautru nicinājumu.

— Cečako, — noteica meitene.

Vīrietis, kas lētajās biksēs un noplukušajā vilnas jakā izskatījās pēc klaidoņa, dzedri pavīpsnāja, un Kitā uz­virmoja dusmas, lai gan viņš nezināja, kāds tam iemesls. Bet, lai nu kā, viņa ir neparasti skaista meitene, Kits nosprieda, kad pāris devās prom. Viņš pievērsa uzma­nību meitenes gaitai un nodomāja, ka pēc tās pazītu viņu pēc tūkstoš gadiem.

— Vai ievērojāt to cilvēku ar meiteni? — satraukts jautāja Kita kaimiņš. — Vai zināt, kas viņš ir?

Kits papurināja galvu.

— Karibu Čārlijs. Man nesen parādīja viņu. Šim vīram Klondaikā vareni laimējies. Vecs iedzīvotājs. Nostrādājis Jukonā gadus divpadsmit. Nesen atbraucis uz šejieni.

— Ko nozīmē «čečako»? — Kits jautāja.

— Jūs esat čečako, un es arī esmu čečako, — paskaid­roja svešinieks.

— Var jau būt, ka esmu, bet jums jāpaskaidro, ko tas nozīmē.

— Mīkstpēdrņš.

Ejot atpakaļ uz piekrasti, Kits atcerējās šā vārda no­zīmi. Viņam gremzās, ka viņu par mīkstpēdiņu nosaukusi drīzāk maza knīpa nekā sieviete.

Iedams garām saiņu kaudzēm un joprojām nespēdams aizmirst indiāni ar briesmīgi smago nesamo, Kits nolēma pārbaudīt pats savu spēku. Viņš izvēlējās kādu miltu maisu, kas — to viņš droši zināja — svēra tieši simts mārciņas. Kājas izpletis, viņš noliecās pār maisu un , mēģināja dabūt to uz pleciem. Kita pirmais secinājums bija, ka simt mārciņas ir pamatīgs smagums. Nākamais secinājums bija, ka viņa mugura ir tam par vāju. Visu- pēdējais bija lāsts, kad pēc piecām veltīgos pūliņos pa­gājušām minūtēm viņš nespēkā saļima uz tā paša maisa, ar kuru bija mērojies spēkiem. Kits noslaucīja pieri un pāri maisu kalnam ieraudzīja Džonu Belju, kas lūkojās uz viņu ar saltu izsmieklu.

— Ak dievs! — iesaucās šis izturības apustulis. — Cik vārgulīga paaudze ir nākusi no mūsu klēpjiem! Kad man bija sešpadsmit gadu, es spēlēdamies tiku galā ar tādām lietām.

— Jūs, tēvoci, aizmirstat, ka es neesmu barots ar lāča gaļu! — Kits atcirta.

— Un es spēšu to vēl sešdesmit gadu vecumā.

— Būtu labi, ja jūs man to parādītu.

Džons Belju parādīja arī. Viņam bija četrdesmit astoņi gadi, bet viņš noliecās pār nelaimīgo maisu, satvēra to un nostādīja, lai negāžas, tad, strauji izslējies, uzsvieda plecos.

— Iemaņai jābūt, manu zēn, iemaņai un mugurkau­lam.

Kits godbijīgi pacēla platmali.

— Jūs esat brīnums, tēvoci, īsts brīnums. Kā jūs do­mājat, vai es arī apgūšu šo iemaņu?

Džons Belju paraustīja plecus.

— Mēs vēl nebūsim devušies ceļā, kad tu pacelsi cepuri.

— Jums nav ko baidīties, — izdvesa Kits. — Tur, mums aiz muguras, atrodas O'Hara, rēcošais lauva. Ka­mēr esmu dzīvs, atpakaļ neiešu.

Kita pirmā pārbaude bija veiksmīga. Viņi salīga indiā­ņus divarpustūkstoš mārciņu smagās bagāžas aiznešanai līdz Finegana pārejai. Tālāk viņiem vajadzēja nest pa­šiem. Viņi rēķināja, ka noies vienu jūdzi dienā. Tas likās gaužām viegli… uz papīra. Tā kā Džonam Belju vaja­dzēja palikt nometnē un gatavot ēdienu, viņš nevarēja piedalīties pārgājienā ar nesamo vairāk kā vienu reizi, tādējādi katram no trim jaunajiem cilvēkiem iznāca nest astoņsimt mārciņu katru dienu vienu jūdzi. Ja katrs sainis svēra piecdesmit mārciņu, tas nozīmēja, ka viņiem katru dienu sešpadsmit jūdzes bija jānoiet ar nesamo un piec- - padsmit jūdzes tukšā.

«Tāpēc ka pēdējo reizi mums nebūs jānāk atpakaļ,» Kits izskaidroja savu iepriecinošo atklājumu. Ar astoņ­desmit mārciņu saiņiem katru dienu bija jāveic deviņ­padsmit jūdzes, bet ar simts mārciņu saiņiem — tikai piecpadsmit jūdzes.

— Man nepatīk staigāt, — atzinās Kits. — Tāpēc es nesīšu sirnts mārciņas. — Pamanījis neticības ēnu tēvoča sejā, viņš steigšus piebilda:

— Es, protams, pastrādāšu un pavingrināšos. Daži puiši taču iemācās staigāt pa virvi un taisīt visādus tri­kus. Sākšu ar piecdesmit mārciņām.

Kits tā arī izdarīja un līksmā solī devās ceļā. Viņš no­meta maisu nākamajā nometnē un tādā pašā līksmā soli gāja atpakaļ. Tas bija daudz vieglāk, nekā viņš bija do­mājis. Taču jau pirmās divas jūdzes bija izsmēlušas visus viņa spēkus un atklājušas, cik viņš vājš. Otrs sai­nis svēra sešdesmit piecas mārciņas. Tas jau bija grūtāk, un Kita solis vairs nebija tik līksms. Vairākas reizes, rīko­damies pēc nesēju parauga, viņš nosēdās zemē, atspiez­damies ar nesamo pret klinti vai kādu celmu. Trešā nasta viņu jau iedrošināja. Viņš uzsēja uz muguras deviņdesmitpiecas mārciņas smagu maisu ar pupām un devās ceļā. Nogājis simts jardu, Kits juta, ka tūlīt saļims. Viņš ap­sēdās un noslaucīja sviedrus.

— īsi pārgājieni un īsi atpūtas brīži, -— Kits murmi­nāja. — Tur tas suns aprakts.