Džeks Londons: Smouks Belju

— Par ko tad?

— Es pārāk daudz strādāju.

Džons Belju skarbi un neticīgi iesmējās.

— Godīgi strādā?

Un viņš atkal iesmējās.

— Cilvēki ir apkārtējās vides produkti, — Kits pazi­ņoja, rādīdams uz sirmgalvja glāzi. — Jūsu asprātība ir tikpat šķidra un skāba kā jūsu dzēriens.

— Viņš par daudz strādājot! — izsmējīgi atkārtoja tēvocis. — Tu savā mūžā vēl neesi nopelnījis ne centa.

— Saderam, ka esmu nopelnījis, tikai nekad neesmu saņēmis. Tieši tagad es nopelnu piecsimt dolāru nedēļā un strādāju par četriem.

— Gleznas, kuras neviens negrib pirkt? Bet varbūt kaut kāds cits neparasts darbs tādā pašā garā? Vai tu proti peldēt?

— Kādreiz pratu.

— Jāt proti?

— Esmu nodarbojies ar šo sportu.

Džons Belju nicīgi nosprauslājās.

— Priecājos, ka tavs tēvs nenodzīvoja tik ilgi, lai redzētu tevi visā tavā niecībā, — viņš sacīja. — Tavs tēvs bija īsts vīrietis caur un cauri. Vai tu apjēdz, ko tas nozīmē? Vīrietisl Es domāju, ka viņš tev būtu izdzi­nis no galvas visas tās muzikālās un mākslinieciskās āk­stības.

— Ak, šīs deģenerācijas dienas! — Kits nopūtās.

— Es to varētu saprast un pat piedot, — sirmgalvis turpināja, — ja tev tiešām veiktos. Visā savā mūžā tu vēl neesi nopelnījis ne plika graša un neesi strādājis vīrieša cienīgu darbu.

— Asējumi, gleznas, romances… — bezcerīgi novilka Kits.

— Tu esi diletants un neveiksminieks. Kādas gleznas tad tu esi uzgleznojis? Skaistus akvarelīšus un ķēmīgus plakātus. Tu nekad nevienu neesi izstādījis, pat šeit, San­francisko, ne…

— Nekā, jūs esat aizmirsis. Viena no manām gleznām karājas šā paša kluba istabā.

— Rupjš audekls. Bet mūzika? Tava jaukā, bet dumjā māmiņa izdeva simtus par tavu izglītošanu. No tevis nav iznācis nekas vairāk kā diletants un neveiksminieks. Tu neesi nopelnījis pat piecus dolārus par pavadījumu kaut vienā koncertā. Bet tavas dziesmiņas? Sinkopētas blēņas, kas ne reizi nav iespiestas un ko dzied vienīgi tavi bohēmas drauģeļi.

— Man reiz iznāca grāmata … soneti, atcerieties, — Kits lēnprātīgi iebilda.

— Cik tas tev izmaksāja?

—• Tikai kādus pāris simtus.

— Un ar ko vēl tu vari palepoties?

— Es uzvedu lugu vasaras teātrī.

— Un kas tev par to tika?

— Slava.

— Bet kādreiz tu esot pratis peldēt un esot nodarbojies ar jāšanu! — Džons Belju ar nevajadzīgu sparu nolika glāzi uz galda. — Kam tad tu galu galā esi derīgs? Tev bija visas iespējas, un tomēr tu universitātē nespēlēji fut­bolu … Tu neairēji, tu ne …

— Es boksējos un paukojos … mazliet.

— Kad tu pēdējo reizi boksējies?

— Ne pārāk sen. Un visi pievērsa uzmanību manai lie­liskajai laika un distances izjūtai, tikai atzina, ka es . ..

— Nu, nu?

— Nervozējot.

— Esot slinks, tu gribēji teikt.

— Es vienmēr esmu uzskatījis to par eifēmismu.

— Mans tēvs, ser, jūsu vecaistēvs īzaks Belju ar vienu dūres sitienu nogalināja cilvēku, kad viņam bija sešdes­mit deviņi gadi.

— Cilvēkam?

— Nē, tavam vecamtēvam, tu nekaunīgais slaist! Bet tu sešdesmit deviņu gadu vecumā pat moskītu nejaudāsi nosist.

— Tagad ir citi laiki, tēvoci. Mūsu dienās par slepka­vību liek cietumā.

— Tavs tēvs negulējis nojāja simts astoņdesmit piecas jūdzes un nodzina trīs zirgus.

— Ja viņš šodien būtu dzīvs, viņš to pašu ceļu krāk­dams nobrauktu guļamvagonā.

Vecais vīrs bezmaz vai noslāpa aiz dusmām, taču saņē­mās, lai varētu sakarīgi pajautāt:

— Cik tev gadu?

— Man ir iemesls domāt, ka . . .

— Zinu, zinu. Divdesmit septiņi. Divdesmit divu gadu vecumā tu beidzi koledžu. Piecus gadus tu esi smērējies, spēlējis un plātījies. Bet dieva un cilvēku priekšā atbildi man — kāda no tevis jēga? Man tavos gados bija tikai viens pāris apakšveļas. Es dzinu lopus uz Koluzu. Es biju ciets kā klints un varēju gulēt uz klints. Es pārtiku no kaltētas gaļas un lāča gaļas. Fiziski es vēl tagad esmu vīrietis daudz vairāk nekā tu. Tu sver aptuveni simts sešdesmit piecas mārciņas. Es uz vietas varu nolikt tevi gar zemi vai ar dūrēm sadot tev pa ribām.

— Kokteiļus un stipru tēju sūcot, diez kādu fizisko spēku vis neiemantosi, — Kits it kā taisnodamies nomur­mināja. — Vai tad jūs, tēvoci, neredzat, ka laiki ir mai­nījušies? Un kā es tiku audzināts. Mana jaukā, bet dumjā māmiņa …

Džons Belju aizkaitināts sarosījās.

—… kā jūs pats viņu raksturojāt, bija pārāk laba pret mani. Viņa turēja mani vatē un tā tālāk. Redzat, ja es jaunības gados būtu uzņēmies tik vīrišķīgus braucienus kā jūs… Es brīnos, kāpēc jūs ne reizi neuzaicinājāt mani. Jūs ņēmāt līdzi Helu un Robiju, kad devāties pāri Sjerrai un uz Meksiku.

— Es spriedu, ka tu esi pārāk līdzīgs lordam Fauntle- rojam.

— Tā ir jūsu, tēvocīt, un manas jaukās māmiņas vaina. Kā lai es būtu norūdījies? Es taču biju tikai bē-ērns! Kas cits man atlika bez asējumiem, akvareļiem un roman­cēm? Vai es vainīgs, ka man nekad nav iznācis pasvīst?

Sirmgalvis palūkojās uz brāļadēlu ar neslēptu derdzī- gumu. Viņam nebija pacietības noklausīties šīs vieglprā­tīgās runas.

— Nu labi, esmu nolēmis uzņemties vēl vienu, kā tu saki, vīrišķīgu braucienu. Un ja nu es tevi aicinātu braukt līdzi?

— Parak vēlu, man jasaka. Uz kurieni jus dosieties?

— Hels un Roberts pošas ceļā uz Klondaiku, un es gribu pavadīt viņus pāri jūras šaurumam, līdz Ezeriem, bet pēc tam griezties atpakaļ .. .

Viņš nepaguva pabeigt teikumu, tāpēc ka jauneklis metās sirmgalvim klāt un satvēra viņa roku.

— Mans glābējs!

Džons Belju uzreiz kļuva uzmanīgs. Viņš nebija cerējis, ka piedāvājums tiks pieņemts.

— To nu gan tu negribēji teikt, — viņš sacīja.

— Kad mēs izbraucam?

— Tas būs smags ceļojums. Tu būsi tikai par kavēkli.

— Nē, nebūšu. Es strādāšu. Kopš sadarbojos ar «Vilni», esmu iemācījies strādāt.

— Katram jāņem līdzi pārtika un visādi citādi krājumi veselam gadam. Tur būs tāds mudžums, ka indiāņi ne­tiks galā ar bagāžu. ITels un Roberts stieps savas mantas paši. Lūk, kāpēc es nolēmu iet viņiem līdzi — lai palī­dzētu tikt galā ar bagāžu. Ja tu brauksi mums līdzi, tev būs jādara tas pats.

— Es braucu.

— Tu taču neesi nekāds nesējs! — vecais vīrs iebilda.

— Kad mēs izbraucam?

— Rīt.

— Tikai neiedomājieties, ka mani ietekmējusi jusu lek­cija par izturību, — teica Kits, iedams ārā no istabas.

— Man bija jātiek prom, vienalga uz kurieni — ka tikai prom no O'Haras.

— Kas ir šis O'Hara? Japānis?

— Nē, īrs, īsts vergu uzraugs un mans labākais draugs. Viņš ir «Viļņa» izdevējs, īpašnieks un lielinkvizitors. Kā viņš saka, tā ir. Viņš ir spējīgs piespiest miroņus kustē­ties.

Tonakt Kits Belju uzrakstīja O'Haram vēstuli.

«Es paņemu sev atvaļinājumu tikai uz dažām nedēļām,» viņš paskaidroja. «Jums būs jāpameklē kāds, kas va­rētu rakstīt turpinājumus. Man ļoti žēl, draudziņ, bet tas man jādara veselības labā. Kad atgriezīšos, strādāšu par diviem.»

Izlauzies cauri pūlim, Kits Belju izkāpa Daijas krastā, ko ar savām tūkstošiem mārciņu smagajām nastām bija pieblīvējuši tūkstošiem cilvēku. Šo bezmērīgo bagāžas un pārtikas kalnu, ko gar klinšainajiem krastiem uz šejieni bija atveduši tvaikoņi, sāka lēnām pārvietot uz Daijas ieleju, un pāri Cilkutai. Ceļš bija divdesmit astoņas jūdzes garš, un kravu varēja pārnest tikai uz cilvēku mugurām. Lai gan indiāņi bija uzsituši cenu no astoņiem līdz četr­desmit centiem par mārciņu, viņi bija apkrauti ar darbu līdz kaklam, un bija skaidrs, ka, ziemai uznākot, lielākā daļa kravas būs aizgādāta otrā pusē.