DŽERALDS DARELS - NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Es nebiju tādā noskaņojumā, lai spētu palīdzēt Hose- finai pareizi tulkot no angļu valodas. Mums bija atli­kušas divdesmit minūtes. Bet tai pašā brīdī mēs izdzir­dām augšā piestātnē automašīnas bremžu čīkstoņu. Visi izskrējām uz klāja, un tur mums pretī pa trapu ar uzvarētāju smaidiem nāca Marija un Vilijs, vicinādami vajadzīgos papīrus, kurus bija kārtīgi parakstījis kāds despachante — droši vien pats jaukākais un krietnākais visā muitā.

Tā kā līdz kuģa atiešanai vēl palika desmit minūtes, mēs visi vēlreiz iedzērām. Es pat uzcienāju senjoru Garsiju.

Tad kajītē pabāza galvu stjuarts, paziņodams, ka kuģis tūlīt aties; mēs visi atkal izgājām uz klāja.

Mēs atvadījāmies, mūsu draugu pulciņš nokāpa no Kuģa krastmalā.

Tauvas tika atdotas, pamazām plaisa starp kuģi- un krastu auga arvien platāka, tumšajos ūdeņos šūpojās piestātnes uguņu atspīdumi. Kuģa ātrums pieauga, un drīz vien mūsu draugi izzuda skatieniem, tagad mēs redzējām vienīgi lielu, daudzkrāsainu uguņu kopu — tur palika Buenosairesa.

Kad atgājām no reliņa un devāmies uz kajītēm, es atcerējos Darvina vārdus, rakstītus pirms simt gadiem. Par ceļotāju naturālistu'Darvins teica:

«• Viņš uzzinās, cik daudz ir patiesi labu un sirsnigu cilvēku, ar kuriem viņam nekad agrāk nav bijis un ari turpmāk nebūs nekādu sakaru, bet kuri ik bridi gatavi sniegt viņam nesavtīgu palīdzību.»

Tiem, kam tas interesē, pastāstīšu, kā klājas atves­tajiem dzīvniekiem.

Tapirs Klaudijs, kuru es kādreiz varēju pacelt uz rokām (riskējot pārstiepties), tagad izaudzis tik liels kā ponijs un nepacietīgi gaida, kad mēs viņam samek­lēsim līgavu.

Matiass un Marta, abi degunsuņi, bauda mājas un ģimenes laimi un jau laiduši pasaulē divus metienus mazuļu. Kad rakstu par šiem jaunumiem, Marta atkal ir gaidībās.

Pekari Huans un Huanita ari jau piedzīvojuši divus metienus sivēniņu un gaida trešo.

Puma Luna, ocelots un Zofruā kaķis aug griezdamies un kļūst ar katru dienu brangāki.

Papagailis Blanko, amazoņu tukumans, vēl arvien saka «hijo de puta», tagad gan pavisam klusu.

Visiem pārējiem putniem, zvēriņiem un rāpuļiem arī klājas labi, un daudzi izrāda vēlēšanos vairoties.

Vēl atliek pateikt tikai to — un tad, cerams, cilvēki man vairs nerakstīs un nejautās, — ka mans zooloģis­kais dārzs gan ir privāts, tomēr tas atvērts ikvienam apmeklētājam cauru gadu, izņemot ziemas svētkos.

Gaidām ciemā!

PĒCVĀRDS

(no krievu izdevuma)

Pagājuši četrpadsmit gadi, kopš padomju lasītājs iepazinis Džeraldu Darelu. Jau ar pašu pirmo krievu valodā pārtulkoto grāmatu «Pārpildītais šķirsts» Darels iekaroja neskaitāmu padomju cilvēku simpātijas. Nākamie gadi bija īsts Darela triumfs mūsu zemē. «Apskurbušais mežs», «Noslēpumaino trokšņu zeme», «Zvērudārzs manā bagāžā», «Ķengurēna ceļš», «Mana ģimene un citi zvēri» — cik ļoti šīs grāmatas tika gaidītas, kā par tām priecājās! Un šie panākumi nav nejaušība. Darels patiešām ir interesanta personība, ievērojams rakstnieks un sabiedrisks darbinieks.

Ikvienā no mums iemājo neapzināta mīlestība uz dzīvniekiem. Dažiem tā j'aušama spēcīgāk, citiem vājāk, tomēr parasti tā ne­ieņem galveno vietu dzīvē. Varbūt tikai vienam cilvēkam starp tūkstošiem vai pat miljoniem interese par dzīvo dabu kļūst neat­vairāma. Tā nosaka visu viņa dzīvi. Viens no tādiem cilvēkiem ir Džeralds Darels.

Darela bērnība nesaraujami saistīta ar dzīvniekiem. Korfu salā, uz kurieni Darelu ģimene pārvācās no Londonas, mazais Džerijs pirmoreiz pa īstam izjuta to lielo prieku un gandarījumu, ko dod tuvība ar dabu un saskare ar tās bezgala daudzveidīgo dzīvnieku pasauli. Stundām ilgi viņš vēroja, kā medī dievlūdzējs vai skudru laņva, pētīja mazās ausainās pūcītes vai bruņurupuča izturēšanos, apbrīnoja gekona kustības vai bezdelīgas lidojumu. Pirmie soļi uz saulainās Korfu salas Darelam bija arī paši pirmie soļi pa to ceļu, kas negrozāmi izvēlēts visai dzīvei.

Runājot par Darela izraudzīto ceļu, manuprāt, svarīgi nosaukt trīs galvenās atziņas, trīs virzienus, kas kopā veido viņa kredo, viņa dzīves filozofiju.

Pirmā atziņa. Viss dzīvais ir skaists. Katrai dzīvai būtnei piemīt sava īpaša, neatkārtojama pievilcība, savs skaistums. Bet šo skais­tumu jāprot saskatīt. Darels mums atklāj skaisto tur, kur mēs to bieži vien neredzam vai negribam redzēt. Čūskas, krupji, žurkas, zirnekji, pūces Darelam ir tādi paši līdztiesīgi mūsu planētas ap­dzīvotāji kā dzejnieku apdziedātās lakstīgalas un gazeles. Savos stāstos par dzīvniekiem Darels ielicis tik daudz sirds siltuma, mīles­tības un apbrīna, ka droši var teikt: pēc viņa grāmatu izlasīšanas tikai garīgi nepilnvērtīgs cilvēks pacels roku pret zalkti, kas go­zējas saulē, vai pret krupi, kas čāpo pāri ceļam.

Otrā atziņa. Atklāt zinātnei kaut ko jaunu, nezināmu — tā cil­vēkam ir liela laime. Darels patiešām dzīvo pēc šāda principa. Viņa cejojumu nolūks Āfrikā, Amerikā, Austrālijā vispirmām kārtām ir novērot, atklāt kaut ko nezināmu, iegūt jaunas zināšanas. Un te Darels zinātnieks daudz ko paveicis — viņa vārdu labi pazīst pro­fesionālie zoologi.

Trešā atziņa. Lai pienācīgi izpētītu dzīvnieku, tas jātur sev tuvumā un ik dienas ar to jānodarbojas. Protams, ne visi būs tādās domās, tomēr paša Darela darbība apliecina šo atziņu. Viņš prot sagādāt saķertajiem dzīvniekiem tādus apstākļus, ka tie neizjūt savu nebrīvi. Ne jau velti, vēl zēns būdams, viņš Korfu salā ierī­koja mazītiņu zvērudārzu, ne velti viņa pirmā darbavieta bija Lon­donas zooveikalā, bet pēc koledžas pabeigšanas viņš strādāja par zinātnisko līdzstrādnieku lielākajā Anglijas zooloģiskajā dārzā Uip- sneidā. Galu galā piepildījās Darela dzīves sapnis — viņš noorga­nizēja un vada jauna tipa zooloģisko dārzu, kur dzīvnieki jūtas kā mājās, saņem sev nepieciešamo barību un regulāri vairojas.

Tā izveidojās Darela ceļš. Bet, lai saprastu, kur slēpjas viņa lielā pievilcība, neparastā popularitāte, ar to vien nepietiek, ka zina viņa uzskatu būtību. Darela pasaules uzskata patiesā vērtība atklā­jas tikai uz viņa paša garīgo vērtību fona, un šīs vērtības mēs iepazīstam, lasot starp rindām viņa grāmatās. Vienalga, par ko Da­rels rakstītu — vispirms viņš raksta par sevi. Un tā, lasot Darelu, mūsu priekšā ir apbrīnojami simpātisks cilvēks, vienkāršs un at­klāts, labsirdīgs un puiciski zinātkārs. Vienlaikus Darels ir ari enerģisks, neatlaidīgs, fanātiski uzticīgs savam darbam, savam ai­cinājumam. Viņš allaž prot uzmundrināt, pats ir jautrs un mazliet zobgalīgs. Darels ir cilvēks, ar kuru kopā bez bažām var doties vistālākajā un visgrūtākajā ceļojumā. Un tas ir pats galvenais.

Protams, jārunā arī par Darela literāro meistarību. Viņš ir īsts mākslinieks, kas spēj ar diviem trim zīmīgiem teikumiem atklāt kādas parādības vai rakstura būtību. Pārsteidz Darela vērienīgās, ļoti precīzās dabas gleznas. Sie tēlojumi ir tik patiesi, ka lasītājs it kā fiziski izjūt visas viņam līdz šim nepazīstamās vietas smaržas, vienalga, vai tas ir tropiskais Kamerūnas mežs vai Argentīnas pampas. Lakoniski, bet patiesi un izteiksmīgi Darels ieskicē cilvēku portretus — tie ir daudzi visdažādākie cilvēki, ar kuriem viņam nācies sastapties savos klejojumos. Ar dziļu sirsnību un simpāti­jām viņš runā par vienkāršajiem |audīm — nabadzīgajiem indiā­ņiem, kas viņam pienes dzīvniekus, ar zobgalību — par rupjiem, alkatīgiem ierēdņiem, ar pretīgumu un neslēptām antipātijām — par saviem augstprātīgajiem un uzpūtīgajiem tautiešiem, kuri ni­cina svešu zemju tautas un paražas. Zināms, visspilgtāk Darela meistarība parādās viņa atveidoto dzīvnieku portretos. Tie ir tik dzīvi un precīzi, ka šai ziņā Darelu var salīdzināt vienīgi ar ievērojamo rakstnieku animālistu Setonu Tompsonu. Valodas svai­gums un oriģinalitāte, neparastās, negaidītās metaforas un salī­dzinājumi, lielisks, īsti anglisks, dikensisks humors — tas viss sniedz lasītājam patiesu baudījumu.