DŽERALDS DARELS - NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

drūmo noskaņojumu. Biju pārliecināts, ka Huanita no­beigsies, un es tik ļoti biju iemīļojis šo mazo radlbiņu.

Paēduši un padzēruši tūlīt atvadījāmies un izgājām uz ielas.

Atnāciet rītā atkal un pastāstiet, kā jūtas cū­ciņa! — Ollijs nosauca mums nopakaļis.

Si, si, — bāra meitenes piebalsoja kā sengrieķu koris, — pienāciet rītā un pastāstiet, kā jūtas pobrecita

Es iedomājos, ka, ieradušies Deivida dzīvoklī, atradī­sim Huanitu jau mirušu. Kad iegājām dzīvojamā is­tabā, es tūlīt uzmetu skatienu segu vīstoklim uz Deivida dīvāna, tad saņēmos un piegāju klāt apskatī­ties. Maigi pacēlu segas stūrīti, un manī mīļi pavērās spoža, tumša actiņa, sārtais, apaļais šņukuriņš nošņā­cās, un slimā cūciņa klusu, priecīgi ierukšķējās.

Paldies dievam, nu viņai labāk! — Deivids, vēl lāgā neticēdams, izsaucās.

Jā, mazliet labāk ir, — es piesardzīgi atteicu. — Briesmas vēl nav pāri, tomēr tagad es jau sāku cerēt.

It kā apstiprinādama manus vārdus,. Huanita atkal ierukšķējās.

Lai Huanita naktī nevarētu nospārdīt segas un pa­sliktināt savu stāvokli, es viņu paņēmu pie sevis uz dīvāna. Viņa gulēja mierīgi, cieši aizmigusi, man uz krūtīm. Lai gan elpa cūciņai arvien vēl bija sēcoša, tai vairs nebija briesmīgās gārdzošās pieskaņas, kas sākot­nēji pavadīja katru elpas vilcienu.

No rīta mani pamodināja Huanitas vēsais, raupjais šņukurs, ko viņa grūda man acī, un aizsmacis, rukšķošs sveiciens. Es viņu iztinu un redzēju, ka viņa pilnīgi pārvērtusies. Acis atkal bija spožas, temperatūra nor­māla, elpa gan vēl sēcoša, bet jau daudz vienmērīgāka, un, galvenais, — cūciņa uz īsu brīdi grīļodamās pie­cēlās kājās.

Ļaunākais nu bija pāri. Huanita sāka strauji atvese­ļoties, bet, jo labāk viņai kļuva, jo grūtāk bija viņu novaldīt. Tiklīdz cūciņa atkal spēja stingri turēties uz kājām, viņa sāka skraidīt pa istabu un bija gaužām neapmierināta, kad es viņai apliku nelielu segu un ar

drošības adatu saspraudu kopā zem kakla kā apmetni. Huanita ēda kā zirgs, un mēs viņu barojām ar visā­diem gardumiem.

Sevišķi grūti ar cūciņu bija naktīs. Gulēt pie manis uz dīvāna viņai likās ļoti interesanti, bet es, kaut arī jutos aplaimots, domāju citādi. Mums abiem laikam bija gluži pretēji ieskati par to, kāpēc jāliekas gultā. Es gāju gulēt, lai iemigtu, bet Huanitai šķita, ka pienā­cis īstais laiks jautri padraiskoties. Mazam pekaram ir ļoti asi ilknīši un nadziņi un raupjš, mitrs šņukurs; ja šos trīs ieročus lieto pret cilvēku, kad viņš laižas miegā, tad, maigi izsakoties, viņam tas ir ļoti apgrūtinoši. Daž­reiz Huanitas asie nadziņi dejoja man uz vēdera un krūtīm kaut ko līdzīgu cūku tango, citreiz atkal viņa bez mitas kulstīja astīti. Brīžiem viņa pārtrauca diet un iegrūda mitro šņukuru man acī, lai uzzinātu, vai deja man patikusi. Citreiz viņu apsēda iedoma, ka esmu no­slēpis kaut kur pie sevis vai savā tuvumā kādu retu gardumu. Tie varētu būt trifeļi, tā man šķita; lai kas tas būtu, Huanita visur meklēja ar degunu, zobiem un na­giem un, nekā neatradusi, īgni, spiedzīgi rukšķēja. Ap pulksten trim no rīta viņa ieslīga dziļā, mierīgā miegā. Jau ap pusčetriem viņa uzsāka strauju galopu pa manu ķermeni no viena gala uz otru, lai pamodies es būtu lieliskā noskaņojumā. Tas viss turpinājās četras neiztu­ramas naktis, līdz beidzot, pārliecinājies, ka Huanita izveseļojusies, ieliku viņu uz nakti kastē, par ko viņa skaļā balsī pauda savu neapmierinātību.

Tikko biju dabūjis Huanitu uz kājām, saņēmām ziņu, ka kuģis sagatavots izbraukšanai jūrā. Es būtu dziļi nelaimīgs, ja ceļojumu vajadzētu sākt ar smagi slimo Huanitu, jo tad viņa to neizturētu.

Noteiktajā dienā divas mūsu kravas automašīnas ar iekārtas priekšmetiem un dzīvnieku būriem ieripoja pie­stātnē, tām sekoja automašīna, un sākās garā, nogur­dinošā dzīvnieku uzlādēšana un būru izvietošana uz kravas tilpņu vākiem.

Iekraušana man allaž prasījusi nervus, jo, kad lielie tīkli, pilni ar būriem, šaujas augstu gaisā, tā vien lie­kas — tūlīt pārtrūks kāda virve un dārgie dzīvnieki vai nu sabirs jūrā, vai arī juku jukām trieksies pret beto- nēto krastmalu.

Tomēr līdz vakaram pēdējais būris bija laimīgi uzlā­dēts un pēdējais iekārtas priekšmets novietots tilpnē, nu mēs varējām atviegloti uzelpot.

Visi mūsu draugi bija ieradušies mūs pavadīt, un, ja arī viena vai otra acīs es izlasīju pusapslēptu atvieg­lojuma izteiksmi, es to nevarēju ņemt ļaunā, jo tā vai citādi biju viņus visus nomocījis. Mēs bijām piekusuši, tomēr apmierināti, un tagad bija pienācis laiks atkorķēt daudzās dzērienu pudeles, kuras es jau laikus biju licis ienest savā kajītē. Viss bija uz kuģa un drošībā, un mēs nu varējām mierīgi uz atvadīšanos iedzert, jo pēc stun­das kuģim bija jāatiet.

Bet tai brīdī, kad es piepildīju glāzes piektajam tos­tam, kajītes durvīs parādījās mazs vīriņš muitas ierēdņa uniformā, rokā viņam bija liels žūksnis papīru. Es laipni uz viņu paskatījos, nejauzdams nekādas bries­mas.

Senjors Darels? — viņš pieklājīgi jautāja.

Senjors Garsija? — es atsaucos.

Si, — viņš atteica un nosarka aiz prieka, ka es zinu viņa vārdu. — Esmu senjors Garsija no aduanas.

Marija jauta briesmas.

Vai kaut kas atgadījies? — viņa vaicāja.

Si, si, senorita, senjora papīri ir kārtībā, bet tos nav parakstījis despachante [23] .

Kas tas tāds?! — es iesaucos.

Tas ir kaut kāds vīrs, — Marija norūpējusies at­bildēja un atkal pievērsās de Garsijam. — Bet vai tas tik svarīgi, senjor?

Si, senorita, — viņš nopietni sacīja, — bez.despa­chante paraksta mēs nevaram atļaut izvest dzīvniekus. Viņus nāksies izkraut.

Es jutos tā, it kā man kāds rautu iekšas ārā, jo mūsu rīcībā bija vairs tikai apmēram trīs ceturtdaļstundas.

Vai tad te nav neviena despachante, kas varētu parakstīt? — Marija jautāja.

Senjorita, ir jau vēls, visi aizgājuši mājās, — sen­jors Garsija paskaidroja.

Tā nu bija situācija, kas paņem divdesmit gadu jūsu dzīves. Varēju sev stādīties priekšā, ko teiktu kuģnie­cības sabiedrība, ja mēs tagad ierastos un paziņotu, ka kuģis vis nevarēs pēc stundas laimīgi doties ceļā uz

Angliju, bet nāksies aizkavēties apmēram piecas stun­das, kamēr tiks izkrauti visi mani dzīvnieki un — kas vēl ļaunāk — visi iekārtas priekšmeti un apvidus ma­šīna, kuri atrodas dziļi kravas tilpnē.

Bet mani draugi — nabaga nelaimīgie radījumil — jau bija apraduši ar šādām krīzēm un tūlīt sāka aktīvi darboties. Mersedesa, Hosefina, Rafaels un Deivids aiz­gāja aprunāties ar dežurējošo muitas priekšnieku, bet Vilijs Endersons, kāds cits mūsu draugs, un Marija aiz­brauca pie kāda pazīstama despachante uz mājām. Sis ierēdnis dzīvoja Buenosairesas nomalē, tāpēc viņiem bija jābrauc kā sadegušiem, lai paspētu nokļūt laikā atpakaļ. Mūsu jautrais pavadītāju pulciņš pajuka uz visām pusēm. Mums abiem ar Sofiju atlika vienīgi gaidīt un cerēt, bet es jau gudroju, kādiem vārdiem kapteinim darīt zināmu nepatīkamo vēsti, lai netiktu pārāk smagi piekauts.

Pēc neilga laiciņa bezcerīgā noskaņojumā atgriezās tā pavadītāju grupa, kas bija aizgājusi runāt ar muitas priekšnieku.

Viss velti, — Deivids sacīja, — viņš nepiekrīt. Bez paraksta nevar izbraukt.

Viņš ir stulbs lējējs, — Hosefina sacīja un tad piepeši iejautājās: — Džerij, ko īsti nozīmē vārds «lējējs»? Esmu skatījusies vārdnīcā, bet tur ir tikai viens skaidrojums: cilvēks, kas kaut ko lej. Vai tas ir kaut kas aizvainojošs?