DŽERALDS DARELS - NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Mani sevišķi interesē putni, — viņš teica, — es zinu, ka ir sastādīti Argentīnas putnu katalogi, bet vai īstenībā kāds kaut ko zina par putniem? Kas zina viņu paradumus pārošanās laikā, kādas viņiem ligzdas, cik olu izdēj, cik perējumu izvadā, vai migrē? Par to nekas nav zināms, bet tie ir jautājumi, uz kuriem jādod atbil­des. Sajā svarīgajā darbā es cenšos palīdzēt, kā vien varu un protu.

Sie jautājumi ir aktuāli visā pasaulē, — es sacīju,

mēs gan zinām, kādi dzīvnieki eksistē — vai vismaz zinām lielāko daļu, — bet gandrīz neko nezinām par viņu dzīvi.

Vai jūs vēlētos apskatīt to telpu, kur es strādāju? Es to saucu par kabinetu, — viņš kautrīgi atzinās,

tas ir ļoti mazs, bet neko vairāk es nevaru atļau­ties …

•— Es ļoti gribētu to redzēt, — es atbildēju.

Viņš mani steidzīgi izveda ārā, un mēs gājām uz mazu piebūvīti, kas bija uzcelta pie dzīvojamās mājas sānu sienas. Durvis, kas veda šai telpā, bija cieši no­slēgtas. Viņš izvilka no kabatas atslēgu un pasmaidīja.

Es nevienu te nelaižu iekšā, — viņš man paskaid­roja, — viņi jau neko nesaprot.

Koko bija atstājis uz mani spēcīgu iespaidu, mani pārsteidza viņa lielā interese par dzīvnieku valsti. Bet tagad, kad atrados viņa darbistabā, es biju vairāk nekā pārsteigts. Es biju mēms aiz brīnumiem.

Koko kabinets bija apmēram astoņas pēdas garš un sešas plats. Vienā stūrī stāvēja skapis ar daudzām at­vilktnēm, kurās atradās izbāztu putnu un mazāku zīdī­tāju kolekcija un putnu olas. Kabinetā vēl bija garš, zems sols, uz kura viņš preparēja, un turpat blakus vienkāršs grāmatu plaukts ar apmēram četrpadsmit da­bas zinātņu grāmatām spāņu un angļu valodā. Zem viena no mazajiem logiem bija uzstādīts molberts, uz tā vēl nepabeigts akvarelī gleznots putns, kura nedzī­vais ķermenis gulēja turpat blakus uz kastes.

Vai tas jūsu darbs? — es neticīgi jautāju, apska­tījis akvareli.

Jā, — viņš kautrīgi atbildēja, — redzat, es nevaru atļauties nopirkt kinokameru, un tas man ir vienīgais veids, kā attēlot putnu skaistās spalvas.

Es skatījos uz nepabeigto gleznojumu. Tas bija skaisti izstrādāts, mani pārsteidza līniju smalkums un krāsu bagātība. Es saku — pārsteidza, jo zīmēt un glez­not putnus ir viens no pašiem grūtākajiem naturālista darba veidiem. Manā priekšā bija gleznojums, kas va­rēja stāties līdzās vislabākajiem paraugiem, kurus dari­nājuši mūsdienu putnu gleznotāji. Bija redzams, ka tas ir amatiera darbs, tomēr izpildīts ar pedantisku akurā­tību un mīlestību, un uzgleznotais putns uz molberta staroja kā dzīvs. Man rokā bija tā nedzīvais paraugs, un, salīdzinot to ar gleznojumu, es konstatēju, ka šī glezna ir daudz labāka par daudzām citām, kuras esmu redzējis grāmatās par putniem.

Kokp izņēma kādu lielu mapi un parādīja man vēl citus darbus. Viņam bija kādi četrdesmit putnu glezno­jumi, parasti viņš tos zīmēja pa pāriem, ja vien tēviņa un mātītes apspalvojumā bija kaut kādas atšķirības, un visas gleznas bija tikpat labas kā pirmā.

Tie ir ļoti labi darbi, — es sacīju, — jums tie kaut kur jāparāda.

Jūs tā domājat? — viņš, šaubu pilns, jautāja, ap­lūkodams gleznojumus. — Esmu dažus aizsūtījis Kor- dovas muzejam, un viņiem tie patika. Direktors apso­līja, ka tad, kad man būšot vairāk, viņi tos varot izdot mazā gramatiņā, tam es gan lāgā neticu, jo tas taču iz­maksa ļoti dārgi.

Es pazīstu Buenosairesas muzeja vadītājus, — es sacīju. — Aprunāšos ar viņiem par jums. Nevaru neko solīt, bet varbūt viņi palīdzēs.

Tas būtu brīnišķīgi, — Koko teica, un acis viņam spulgoja.

Sakiet, ludzu, — vai jums patīk darbs zāģē­tava? — es pavaicāju.

Patīk? — viņš neticīgi jautāja. — Kas tur var patikt? Tas nokauj garu. Bet ar šo darbu es sagādāju līdzekļus iztikai un, taupīgi dzīvojot, varu mazliet atli- cinat krasām. Es krāju arī kinokamerai, jo pat visveik­smīgākais gleznotājs tomēr nevar visu uzgleznot — putniem ir daži paradumi, kurus iespējams ietvert vienīgi filmā. Bet kinokamera ir ļoti dārga, un man šķiet — vēl ilgi es to sev nevarēšu atļauties.

Tā viņš runāja kādu stundu, ātri, aizrautīgi stāstī­dams, ko sasniedzis un ko vēl iecerējis. Un es ne mirkli neaizmiršu, ka šis vīrs, tā sakoi, zemnieks, strādā zāģē­tavā un dzīvo mājā, kas, lai gan tīra un spodra, tomēr ir tik vienkārša un neērta, ka Anglijas strādnieks tādā vis nedzīvotu. Ja es būtu atradis Koko kādā Buenosai­resas priekšpilsētā, tas neliktos tik neticami, bet atrast viņu te, šai tālajā, nomaļajā kaktā, ir tas pats, kas Pikadilli sastapt vienradzi [21] . Lai gan Koko stāstīja, cik grūti atlicināt naudu krāsām un sakrāt tik daudz, lai piepildītu ilgoto sapni — nopirktu kinokameru, viņš tomēr ne ar pušplēstu vārdu nelika nojaust, ka gaida no manis kādu materiālu palīdzību. Viņš tikai atklāti, patiesi kā bērns runāja par savām problēmām ar cil­vēku, kurš, kā viņš juta, spēj saprast un novērtēt viņa centienus. Viņa acīs es droši vien biju miljonārs, tomēr es zināju, ka, piedāvādams viņam naudu, es vairs ne­būtu viņa draugs un, tāpat kā pārējie ciema iedzīvotāji, pārvērstos par cilvēku, kurš nesaprot. Vienīgais, ko va­rēju darīt Koko labā, bija aizrunāt par viņu Buenos­airesas muzejā (labu putnu zīmētāju galu galā nemaz nav tik daudz) un atstāt viņam savu vizītkarti, kā arī piekodināt: ja vien viņam vajadzīgs no Anglijas kaut kas, ko nevar dabūt Argentīnā, lai paziņo man, un es to aizsūtīšu.

Kad drīz vien atkal ieradās Luna un mums bija jā­brauc prom, Koko noskumis no manis atvadījās — kā bērns, kuram bija atļauts rotaļāties ar jaunu spēlīti, bet tad tā piepeši atņemta.

Mēs aizbraucām, bet Koko stāvēja putekļainā, iz­brauktā ceļa vidū, ar acīm pavadīdams mašīnu un kā talismanu grozīdams rokās manu vizītkarti.

Nelaimīgā kārtā ceļā uz Buenosairesu es pazaudēju Koko adresi un šo zaudējumu pamanīju tikai tad, kad biju jau atgriezies Anglijā. Bet viņam bija mana ad­rese, un es biju pārliecināts, ka viņš rakstīs un lūgs aizsūtīt kādu grāmatu par putniem vai arī krāsas, ku­ras diezgan grūti sadabūt Argentīnā. Tomēr no viņa nepienāca nekādas ziņas.

Uz ziemas svētkiem es aizrakstīju viņam karti un tajā vēlreiz piedāvājos nosūtīt to, kas viņam būtu vaja­dzīgs. 3o karti es adresēju Čārlzam uz Kalilegvu, kurš bija tik laipns un aizgādāja to Koko. Tad Koko atrak­stīja man sirsnīgu vēstuli, kurā atvainojās par savu slikto angļu valodu, tomēr, viņš piebilda, viņam lieko­ties, ka tā jau sākot mazdrusciņ uzlaboties. Viņš pa­stāstīja par saviem putniem un gleznojumiem. Bet vēs­tulē nebija neviena paša lūguma. Tāpēc, riskēdams aizvainot Koko, aizsūtīju viņam saini ar grāmatām, ku­ras viņam, manuprāt, varētu būt ļoti noderīgas.

Tagad, kad reizēm kurnu par dzīvi vai esmu nikns, ka nevaru atļauties nopirkt iecerēto dzīvnieku, kādu jaunu grāmatu vai jaunu ierīci savai kinokamerai, at­ceros Koko, kā viņš mazajā darbistabiņā aizrautīgi veic grūtu darbu bez piemērotiem instrumentiem un bez naudas, un tad man kļūst atkal viegli un labi.

Atpakaļceļā uz Kalilegvu Luna man jautāja, ko es domājot par Koko, ciemā katrs taču viņu uzskatot par jukušu. Es sacīju, ka Koko, pēc manām domām, ir viens no saprātīgākajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu sastapis, un noteikti arī viens no visievērojamākiem. Ceru, ka man vēl kādreiz būs laime ar viņu satikties.

Uz īsu brīdi mēs apstājāmies kādā ciemā, par kuru Luna bija dzirdējis, ka tur esot kāds bicho.