DŽERALDS DARELS - NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

Sev par lielu prieku es tur atradu pilnīgi pieaugušu pekaru, līdz smieklīgumam drošu, īsti piemērotu draugu Huanitai. Līdzšinējais saimnieks viņu bija nosaucis par Huanu; mēs viņu nopirkām satraukti rukšķošu, ievieto­jām bagāžas nodalījumā, tad priecīgi atgriezāmies Kalilegvā.

Huans bija liels, lempīgs un pārlieku drošs, es bai­dījos, ka viņš netīšām var nodarīt ļaunu Huanitai, kurai bija tikai ceturtā daļa viņa lieluma, turklāt cūciņa bija pavisam tieviņa un trausla, tāpēc nolēmu ievietot Huanu atsevišķā būri, kamēr Huanita paaugas. Viņiem tomēr bija iespējams caur būra režģiem saskarties ar šņukuriem, un likās, ka viņi ir sajūsmināti viens par otru; tā man radās cerība viņus vēlāk sapārot.

Beidzot pienāca diena, kad vajadzēja atstāt Kali- legvu. Man nepavisam negribējās braukt projām, jo visi pret mani bija izturējušies labi. Džouna un Čārlzs, Helmuts un Edna, un cilvēks lakstīgala Luna bija uz­ņēmuši mani — svešinieku savā dzīvē, ļāvuši izjaukt ierasto dzīves ritmu un apbēruši mani laipnībām, kā arī visādi man palīdzējuši.

Biju ieradies Kalilegvā kā svešinieks, bet man tika parādīta tik liela laipnība, ka jau pēc pāris_ stundām sajutos tā, it kā būtu dzīvojis še gadiem. Tāpēc man bija ļoti žēl šķirties no draugiem.

Sākuma posmā mans ceļojums rādījās diezgan sarež­ģīts. Vispirms vajadzēja nogādāt visu dzīvnieku kolek­ciju pa nelielo dzelzceļa atzarojumu no Kalilegvas uz tuvāko lielo pilsētu. Tur dzīvnieki jāielādē Buenosaire­sas vilcienā. Čārlzs saprata, ka pārkravāšanās no viena vilciena otrā man sagādā raizes, un uzstāja, lai Luna brauc ar mani kopa līdz tuvējai pilsētai; arī viņš, Hel­muts un Edna (Džouna vēl arvien nebija veselaj dosies turp, un tad mēs visu nodarīsim gods godam.

Negribēdams sagādāt viņiem liekas rūpes, es iebildu, bet viņi neļāva man runāt, un Edna teica: ja viņai liedzot mani pavadīt, viņa man šovakar vairs nedošot džinu. Sis briesmīgais drauds tūlīt salauza manu pre­testību.

Aizbraukšanas rītā pie Čārlza mājas piestāja traktors ar milzīgu platformai līdzīgu piekabi, mēs tajā iekrā­vām būrus ar dzīvniekiem un lēnām braucām uz staciju. Būri tika novietoti uz perona, un mēs gaidījām vilcienu.

Apskatījis sliežu ceļu, kļuvu gaužām domīgs. Sliedes bija galīgi nolietojušās, acīmredzot gadiem ilgi nekija mainītas. Dažuviet vilcienu svars gulšņus un sliedes bija gandrīz iedzinis zemē un tie nemaz nebija redzami. Uz sliežu ceļa auga zāles un nezāles, un bija grūti izšķirt, kur beidzas pļava un sākas dzelzceļš. Es nodo­māju: ja pa šādu ceļu jābrauc ātrāk par pieciem kilo­metriem stundā, mūs gaida šī gadsimta pati lielākā vilciena katastrofa.

Tas ir nieks, — Čārlzs mierīgi atbildēja, kad es nopēlu nolaisto sliežu ceļu, —'dažās vietās ir vēl daudz sliktāk.

Man likās, ka lidojums uz šejieni bija bīstams, bet tagad redzu, ka brauciens pa dzelzceļu ir tīrā paš­nāvība. Tās jau pat nevar saukt par sliedēm — izlocī­jušās kā piedzērušas čūskas.

Nu jā, bet līdz šim mums te vēl nav atgadījusies neviena katastrofa, — Čārlzs sacīja, un ar šo priecīgo ziņu man bija jāsamierinās.

Kad pēc brīža parādījās vilciens, tā izskats mani tik ļoti pārsteidza, ka es beidzu domāt par sliežu stāvokli. Vagoni bija no koka un izskatījās tādi, kādus var re­dzēt vecās kovboju filmās. Tomēr vispārākā šķita loko­motīve. Tā bija pavisam senlaicīga — arī kā no filmas par mežonīgajiem Rietumiem, ar milzīgu drošības režģi priekšā. Kādam acīmredzot tomēr nebija paticis loko­motīves arhaiskais izskats, un viņš bija mēģinājis to mazliet atdzīvināt un piedot tai plūdlīniju formu, apšujot ar metāla plātnēm, uz kurām bija uzkrāsotas oranžas, dzeltenas un koši sarkanas joslas.

Katrā ziņā tā bija viskošākā lokomotīve, kādu man gadījies redzēt; it kā atgriezdamās no karnevāla, ar divdesmit kilometru ātrumu stundā tā cēlā gaitā pel­dēja mums pretī; sliežu ceļš bija tik pamatīgi aizaudzis ar zāli, ka likās — vilciens nāk šurp tieši pāri laukiem. Bremzēm čīkstot, tas dārdēdams ieripoja stacijā un tad lepni izpūta melnu, kodīgu dūmu mākoni, ietīdams mūs tajā. Steidzīgi iekrāvām būrus ar dzīvniekiem bagāžas vagonā, Luna un es iekāpām blakus vagonā un ieņē­mām cietos sēdekļus pie durvīm, tad ar spēju rāvienu vilciens nodrebēdams uzņēma gaitu.

Paralēli dzelzceļam gandrīz visā tā garumā stiepās šoseja; sliežu ceļu no tās šķīra tikai zāles un krūmu jusia un zems dzeloņstiepļu žogs. Tāpēc Čārlzs, Hel­muts un Edna brauca gandrīz līdzās mūsu vagonam, izkliegdami apvainojumus, kratīdami pret mums dūres un piedēvēdami man un Lunam dažādus noziegumus. Pārējie pasažieri sākumā bija pavisam apmulsuši, bet, izpratuši šo joku, dedzīgi mums pievienojās un pat pa­teica priekšā vienu otru stiprāku vārdu, ar ko sadot pretiniekiem. Helmuts apvainoja Lunu, teikdams, ka viņam ir tik maiga balss kā ēzelim, kas slimo ar larin­gītu, un Luna atriebdamies izmeta pa vagona logu apelsīnu, kas gandrīz trāpīja Helmutam pa galvu. Tā bija bērnišķīga niekošanās, bet mums bija jautri, un viss vagons dzīvoja mums līdz.

Vilciens apstājās daudzās mazās stacijās, un katrā no tām trīs jokupēteri savā mašīnā mūs sagaidīja uz perona un pasniedza man lielu, novītušu puķu pušķi, bet es pateikdamies pa vilciena logu teicu garu, kaismīgu runu grieķu valodā par vislielāko izbrīnu tiem pasažie­riem, kuri nupat bija iekāpuši vilcienā un laikam do­māja, ka esmu kāds ceļojošs politisks darbonis. Tā mēs jautri pavadījām laiku, līdz bija sasniegta pilsēta un vajadzēja pārsēsties citā vilcienā. Seit rūpīgi izlā­dējām visu kolekciju uz perona un nostādījām sardzē pie tās stacijas nesēju, lai ap būriem nedrūzmētos cil­vēki un nesatrauktu dzīvniekus, tad gājām paēst, jo līdz Buenosairesas vilcienam vēl bija vairākas stundas laika.

Kad atgriezāmies uz perona, metās jau krēsla; dārdē­dams un šņākdams, tīdamies iespaidīgā tvaiku un dzirk­steļu mākonī, stacijā iedrāzās Buenosairesas vilciens. Bet tam bija gluži parasta lokomotīve, kas nepavisam nelīdzinājās košajam, zvalstīgajam drakonam, kas mūs tik cēli bija atvizinājis no Kalilegvas. Helmuts, Luna un es uzmanīgi iekrāvām būrus noīrētajā lopu vagonā, kas izrādījās daudz mazāks, nekā es biju paredzējis. Pa to laiku Čārlzs pasažieru vagonā bija nolaidis ze­māk manu guļvietu un salicis tajā manas mantas. Kupejā bez manis vēl vajadzēja būt trim pasažieriem, bet tobrīd neviena nebija, un man vienīgi atlika cerēt, ka tie būs interesanti ceļabiedri. Viss nu bija nokārtots, varēja gaidīt prombraukšanu; es apsēdos uz vagona kāpnītēm, bet pārējie sastājās uz perona grupā ap mani. Edna, parakņājusies savā rokassomā, izvilka no turienes kaut ko, kas pēkšņi iespulgojās stacijas blavajas ugunis. Tā bija džina pudele.

Uz atvadām, — viņa sacīja, zobgalīgi pavīpsnā­dama. — Es taču nevaru jūs aizlaist tik tālā ceļā bez kaut kā stiprāka.

Helmut, — es ierunājos, kad Luna bija aizgājis sadabūt minerālūdeni un glāzes. — Tāda sieva kā jūsējā gadās tikai viena starp simtiem.

Tas var būt, — Helmuts sadrūmis atbildēja, — bet to viņa dara tikai jums par prieku, Džerij. Kad es braucu projām, man viņa nekad nedod džinu. Viņa vienmēr saka, ka es dzerot par daudz.

Un atvadīdamies mēs vēlreiz iedzērām. Es tikko biju iztukšojis savu glāzi, kad atskanēja' dežuranta svilpe, vilciens sāka kustēties. Ar glāzēm rokās mani draugi skrēja vilcienam blakus, lai vēlreiz paspiestu man roku, un es, skūpstīdams Ednu, gandrīz izvēlos no vagona. Vilciens uzņēma ātrumu, es redzēju, kā viņi, stāvē­dami pulciņā uz pustumšā perona, pacēla glāzes pēdē­jam atvadu tostam, tad viņi izzuda skatienam, bet es noskumis atgriezos kupejā, nesdams rokā pustukšo džina pudeli.