DŽERALDS DARELS: NOSLĒPUMAINO TROKŠŅU ZEME

atiešanas datuma, jo dažās ostās gadās neparedzēti notikumi, kuri var paātrināt vai, kas vēl daudz ļaunāk, aizkavēt kuģa iziešanu jūrā, tāpēc jārēķinās ar visām varbūtībām.

Ja ostā izceļas streiki, kā, piemēram, dokeru streiks, tad var gadīties, ka jums nākas dirnēt krastā vairāk nekā mēnesi un aiz nepacietības līst vai no ādas ārā, bet jūsu dzīvnieku apetīte šai laikā pieaug tieši propor­cionāli tam, kā izsīkst jūsu finanses. Ceļojuma beigās jūs tad piedzīvojat vislielāko postu, bezcerību un izbai­les — un jūsu spēki ir galā.

Kad cilvēki man jautā par ekspedīciju «briesmām», tad man allaž gribas atbildēt, ka «meža» briesmas nav nekas salīdzinājumā ar briesmām, kas uzbrūk, ja tālā pasaules malā gadās uzsēsties uz sēkļa ar simt piec­desmit dzīvnieku lielu kolekciju, kuri jābaro, bet nauda iet uz beigām.

Tagad, kā likās, visas grūtības bija aiz muguras. Kuģis mums bija sagādāts, pārrunas ar kuģa ļaudīm sekmīgi pabeigtas, barība dzīvniekiem pasūtīta — viss šķiet nokārtots, kā nākas. Bet gadījās, ka tieši šai sa­gatavošanās posmā Huanita — mazā savvaļas cū­ciņa — sadomāja mums sagādāt pārsteigumu un sa­ķēra plaušu karsoni.

Mani dzīvnieki, kā jau tiku minējis, pašreiz mitinājās lielā neapkurināmā šķūnī muzeja teritorijā. Nevienam no viņiem acīmredzot aukstums neko nekaitēja (kaut

gan ap šo laiku Argentīnā sākās ziema un laiks kļuva arvien vēsāks), bet ar Huanitu bija citādi. Bez iepriek­šēja klepus, kas mūs būtu laikā brīdinājis, Huanita piepeši saslima. Vēl no rīta viņa pamatīgi pieēdās ar pupām, bet vakarā, kad gājām apsegt būrus, Huanita izskatījās pavisam savārgusi. Viņa gulēja, piespiedu­sies pie būra sienas, it kā meklēdama atbalstu, acis puspievērtas, elpa ātra, gārdzoša. Es steidzīgi atvēru būra durtiņas un viņu pasaucu. Huanita ar lielām pū­lēm grīļodamās uzrausās kājās, atstreipuļoja pie manis un sabruka manās rokās. Gluži kā kinofilmā, bet es izbijos. Turēdams viņu rokās, es varēju dzirdēt, kā elpa sēca un burbuļoja mazajās krūtīs; Huanitas ķermenis bija pavisam slābs un auksts. •

Nolūkā taupīt mūsu strauji izsīkstošo naudu divi « mani Buenosairesas draugi piedāvāja mums ar Sofiju apmesties pie viņiem, lai nebūtu jāmaksā par viesnīcu.

Sofija ērti iekārtojās Blondijas Maitlendas-Herietas dzīvoklī, bet es okupēju saliekamo gultu Deivida Džonsa apartamentos.

Tai brīdī, kad atklāju, kādā stāvoklī ir Huanita, Dei- vids bija atnācis līdzi. Tīdams cūciņu savā mētelī, es satraukti domāju, ko darīt. Sapratu, ka dzīvniekam ne­pieciešams siltums, papilnam siltuma. Bet es arī zināju, ka lielajā skārda šķūnī mēs viņam to nespējam sagādāt pat tad, ja tur sakurtu tik lielu ugunskuru kā lielais Londonas ugunsgrēks [22] . Pie Blondijas jau bija viens slims papagailis, kas domīgi plucināja tapetes vannas istabā, un es jutu, ka draudzības vārdā tomēr nevaru uzdrīkstēties lūgt, lai viņa uzņem savā skaisti iekārto­tajā dzīvoklī vēl arī pekaru.

Deivids žigli atnesa no automašīnas segu, kur ietīt cūciņu. Otrā rokā viņam bija puspudele konjaka.

Vai tas varētu noderēt? — viņš jautāja, kamēr es ievīstīju Huanitu segā.

Un kā vēl, pat ļoti! Uzsildiet, lūdzu, uz spirta lampiņas mazdrusciņ piena un samaisiet ar tējkaroti konjaka.

Kamēr Deivids izpildīja, ko biju lūdzis, Huanita, cie­šajā vīstoklī gandrīz neredzama, briesmīgi klepoja. Pēc

brīža piens ar konjaku bija sagatavots, un man izdevās Huanitai iemānīt divas pilnas tējkarotes, ko viņa norija, kaut gan to panākt nepavisam nebija viegli, jo cūciņa bija gandrīz nesamaņā.

Ko vēl varētu darīt? — Deivids norūpējies bilda, jo viņš, tāpat kā es, mazo Huanitu bija ļoti iemīļojis.

Tagad viņai vajadzīga liela deva penicilīna, daudz siltuma un svaigs gaiss.

Es ar cerībām raudzījos Deividā.

Ņemsim viņu līdzi uz dzīvokli! <���— Deivids, kā to biju paredzējis, ierosināja.

Domāts, darīts. Automašīna joņoja pa pielijušajām, spīdīgajām ielām tādā ātrumā, ka bija jābrīnās, kā mēs sveiki un veseli sasniedzām Deivida māju.

Kamēr es ar Huanitu steidzos augšup pa kāpnēm, Deivids aizskrēja uz Blondijas dzīvokli, jo tur, pie So­fijas, bija mūsu medikamentu kaste ar penicilīnu un šļircēm;1

Es apguldīju tagad jau pilnīgi samaņu zaudējušo Huanitu uz Deivida dīvāna; kaut gan dzīvoklī bija silts no centrālapkures, ieslēdzu vēl arī elektrisko sildlampu, beidzot atvēru visus tos logus, kurus bija iespējams turēt vaļā, neradot caurvēju.

Deivids atgriezās ļoti drīz, un mēs steidzīgi novārī­jām šļirci; es iešļircināju Huanitai vislielāko penicilīna devu, kurai vajadzēja cūciņu vai nu izdziedināt, vai no­nāvēt; nekad vēl nebiju ārstējis pekaru, tomēr zināju, ka šis dzīvnieks ne vienmēr labi panes penicilīnu.

Kādu stundu mēs nosēdējām pie Huanitas. Tad es pū­lējos pats sevi pārliecināt, ka cūciņai kļuvis mazliet vieglāk elpot, taču viņa arvien vēl bija bezsamaņā, un es sapratu, ka viņa vēl ilgi būs slima.

Kāds no tā labums, — Deivids runāja, kad es at­kal — vai simto reizi — pieliku ausi pie Huanitas krū­tīm, — ka mēs tā sēžam un uz viņu skatāmies?

Nekāds, — es vilcinādamies atbildēju, — manu­prāt, pirms trim četrām stundām kaut kādas pārmaiņas nav ko gaidīt — un tad arī vēl nevar zināt. Šobrīd vi­ņai ir mazdrusciņ vieglāk — droši vien no konjaka.

Nu tad iesim pie Ollija kaut ko iekost, — Deivids lietišķi ierosināja. — Nezinu, kā jums, bet man bries­mīgi gribas ēst. Tas mums prasīs ne vairāk kā trīs ceturtdaļstundas laika.

— Okei! — es negribīgi atsaucos. — Laikam jau tā būs jādara.

Vēlreiz aplūkojuši Huanitu un pārliecinājušies, ka se­gas no sildlampas nevar aizdegties, braucām uz Ollija mūzikas bāru de Maijo ielā 25; šī iela stiepjas paralēli vecajai Buenosairesas pludmalei. Gar to rindojās sīki izpriecu klubi, un dažam labam bija burvīgs nosau­kums: «Manas ilgas», «Zilā mēness skaistule» un maz­liet noslēpumainais «Džo briesmās».

De Maijo ielā parasti nerādās cienījami ļaudis, bet man jau sen vairs nerūpēja, vai esmu cienījams vai ne. Ar dažādiem draugiem esmu apmeklējis lielāko daļu šo mazo, tumšo un piesmēķēto bāru; mēs baudījām dzērie­nus no mazītiņām glāzītēm par augstu cenu un vērojām bāra meitenes viņu mūžvecajā arodā.

Labāk par citiem man patika Ollija mūzikas bārs, mēs allaž mēdzām tur iegriezties. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, mums patika pats Ollijs, kuram bija tik krunkaina seja kā valrieksta čaumala, un viņa jaukā sieva. Otrkārt, Ollijs vienmēr lēja glāzēs pareizu mēru un bieži vien iedzēra kopā ar mums. Treškārt, šis bārs bija gaiši apgaismots, tā ka katrs apmeklētājs varēja labi redzēt savus biedrus; citos bāros cilvēkam bija jābūt vai nu sikspārnim, vai pūcei, lai kaut ko saska­tītu. Ceturtkārt, bāra meitenēm nebija atļauts pastāvīgi apgrūtināt apmeklētājus ar lūgumiem izmaksāt dzērie­nus, un, piektkārt, tur bija brālis un māsa ar ģitāru, tie abi jauki spēlēja un dziedāja. Beidzot — un tas laikam ir pats svarīgākais — es biju ievērojis, ka bāra meitenes pēc pabeigta darba maigi jo maigi atva­dām noskūpsta Olliju un viņa sievu — tā, it kā tie abi būtu viņu vecāki.

Mēs ar Deividu nokāpām pa kāpnītēm lejā Ollija bārā, kur mūs priecīgi sveica pats Ollijs un viņa sieva. Kad bijām pastāstījuši, kāpēc esam nospiestā garastā­voklī, viss bārs no sirds juta mums līdzi; Ollijs izdzēra ar mums lielu glāzi degvīna, bet bāra meitenes, nostā­jušās mums apkārt, pūlējās iestāstīt, ka Huanitai kļūs labāk, un visādi centās mūs uzjautrināt. Bet mēs uzko­dām karstas desiņas un sviestmaizes, piedzerdami deg­vīnu, un pat jautrās dziesmiņas, ko brālis un māsa spē­lēja un dziedāja speciāli mums, nespēja kliedēt manu