Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Dzirdētais lika Taīdai mainīt visus nodomus.

Tas, par ko viņa bezmiega naktīs bija sapņojusi Atēnās, Ēģiptē, Babilonā un Ekbatanās, bija piepildījies! Viņai itin kā būtu uzvēdījis Likijas kalnu siltums. Mīlestība, kas nekalpo skaudīgām dievībām, kas nevelkas pakaļ karapulkiem, kļuva par balstu Afrodītes, Debesu meitas, augstākās dievības, saprāta un cerību pilsētvalstij!

Viņai radies mērķis, ir kur likt lietā savu prasmi iedvesmot māksliniekus un dzejniekus, radušās arī pašai savas domas par ceļiem pie Urānijas! Un šis mērķis ir tik tuvu, pāri jūrai, uz ziemeļiem no Zelta Līča, tikai kādu tūkstoš stadiju attālumā! Slava Ambologērai! Bez tās viņa varbūt nekad neuzzinātu, ka pastāv viņas brīnišķajā sapnī lolotā pilsēta!..

Pēc dažiem mēnešiem, savākusi visas savas bagātības un atstājusi Eirānu audzināšanā Kipras salā, Taīda kopā ar savu nešķiramo draudzeni atradās uz kuģa, kas traucās uz plašo Adalijas līci. Pie horizonta no debeszilās jūras kā smagi akmens kupoli pacēlās Likijas kalnu žilbinoši baltiem sniegiem klātās virsotnes, kas šķita kā īpašas skaidrības solījums. Kuģis lēni apbrauca smailu klinti, parādījās zils līcis un tā dziļumā straujas upes grīva. Upes rietumu krastā aiz pazemas sienas lecošās saules staros sārtojās Uranopoles celtnes. Gar ielām un nelielo mājiņu priekšā bija paguvušas paaugties cipreses un platānas. Centrālajā laukumā iztālēm bija redzama tikko pabeigtā Debesu Padomes celtne, kuras svaigi tēstās kaļķakmens sienas un no zilgana akmens veidotais cokols mirdzēja saulē.

Kuģis apstājās piestātnē.

Taīda pārlaida skatienu ne pārlieku varenajām sienām, i taisnajām ielām un zemajam, nolaidenajam Akropoles pakalnam. Acu priekšā aizvirpuļoja redzētās milzīgās, ļ draudīgās septiņām un deviņām sienām apjoztās pilsētas Persijā, Feniķijas piekrastē, svelmaino tuksnešu ieskaul tās Ēģiptes pilsētas, kas bija kritušas iekarotāju rokās, ļ izlaupītas un iztukšotas. Majestātiskā, baltā Persepole, ļ Las pēc viņas pašas gribas bija pārvērsta pārogļotās drupās… Uranopole viņai pēkņi šķita trausls upuraltāris k cilvēka sapnim par debesīm, kas nedroši novietots naidīgās pasaules malā. Dziļas bezcerības skumjas ar nežēlīgu

roku sažņaudza Taīdas sirdi, un, paraudzījusies uz Erīdu, viņa arī tās sejā pamanīja nemieru. Debesu Pilsēta nevarēja ilgi pastāvēt, tomēr atēniete nejuta šaubas vai vēlēšanos meklēt drošu dzīvesvietu Kiprā vai Aleksandrijā, vai kādā no Grieķijas vientuļajiem stūrīšiem. Debesu Pilsēta bija viņas sapnis un turpmākās dzīves jēga. Ja zudīs tā, kas gan vēl paliks pāri: viņa jau sevi visu bija atdevusi kalpošanai Debesu Bērniem. Atsaukdamās uz viņas domām, Erīda spēcīgi saspieda draudzenes roku un pastūma Taīdu uz kuģa kāpņu pusi.

Taīda un Erīda izkāpa piestātnē. Jūrnieki Roika uzraudzībā sāka nest smagos saiņus un kastes ar vērtīgām veltēm Urānijas iedvesmotā Aleksarha pasākumam…

Tā beidzās Atēnu Taīdas brīnumainās dzīves stāsts. Alda tumsība, pagājušo gadsimtu dzīles viņu paņēmušas kopā ar Zemes virsū pirmo Mīlestības un Debesu Pilsētu.

Gaišā sapņa pilsēta nevarēja ilgi pastāvēt varenu un negantu valdnieku, karavadoņu, viltus ticības priesteru, alkatības un melu pasaulē.

Uranopole, šī sīkā tikko iznirusī jaunu tikumu saliņa tumsonības jūrā, drīz vien tika noslaucīta no zemes virsas — to iznīcināja karos pieredzējuši varmācīgi iekarotāji.

Reizē ar Uranopoli nozuda arī abas draudzenes. Vai viņas paguva izglābties no gūsta, dodamās uz citām — pagaidām vēl mierīgām salām? Vai ari, karavīru vajātas, metās jūrā, atdodamas sevi Tetldas varā? Varbūt Erīda ar melnās priesterienes drošo roku vispirms aizraidīja uz pazemes pasauli savu Taīdu un tad viņai sekoja pati? Katrs var izdomāt beigas pēc sava prāta, atbilstoši savam sapnim. Skaidrs ir viens: ne Taīda, ne Erīda nekļuva par verdzenēm tiem, kas iznicināja Uranopoli un liedza viņām ar labiem darbiem kalpot cilvēkiem.

Mihailovs V. Padomju fantastiskās literatūras klasiķis

Autora priekšvārds

Pirmā nodaļa. Zeme un zvaigznes

Otrā nodaļa. Hēgesihoras varoņdarbs

Trešā nodaļa. Bēgšana uz dienvidiem

Ceturtā nodaļa. Varenie dievi zvēru izskatā

Piektā nodaļa. Nēitas tempļa mūza

Sestā nodaļa. Lakonietes likteņa pavediens

Septītā nodaļa. Hēsiones atmoda

Astotā nodaļa. Rudais aidinieks

Devītā nodaļa. Pie Dievu Mātes

Desmitā nodaļa. Eifratas ūdeņi

Vienpadsmitā nodaļa. Persepoles liktenis

Divpadsmitā nodaļa. Krētas mantinieki

Trīspadsmitā nodaļa. Keosas paraža

Četrpadsmitā nodaļa. Eridu gudrība

Piecpadsmitā nodaļa. Nepiepildījies sapnis

Sešpadsmitā nodaļa. Memfisas valdniece

Septiņpadsmitā nodaļa. Afrodīte Ambologēra

Epilogs

I. Jelremova ievērojamākie darbi

Jefremovs I.

Atēnu Taīda: Vēst. romāns No kr. vai. tulk. E. Rauhvargers; Priekšv. sarakst. V. Mihailovs. — R.: Liesma, 1986. —493 lpp.