Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Taīda pati pirmoreiz redzēja milzīgi augstu ciedru mežu citādu nekā Feniķijas piekrastē—slaidu, ar ļoti īsām zaļgani zilam skujam. Ciedru mežu klaids pletās pāri kalnu gredam, virzīdamies uz austrumiem un uz dienvidiemi bezgalīguīgu kolonāžu klusumā un krēslā. Zēmāk pāri klinšu terasēm plūda kristāldzidri avoti un auga vīksnas. ar biezām, apaļīgām lapotņu cepurēm, kas pacēI.r. ii pelnu pelēkiem viļņotiem stumbriem.

Taīdai patika saules pielijušās akmeņainās plakankalnes, apaugušas ar feniķiešu kadiķu tumšajiem krūmiņiem un smaržīgo rozmarīnu, timiāna ložņājošajiem stublājiem un sudrabainām vērmeļu slotiņām. Daudzo smaržīgo augu siltā aromāta piesātinātais gaiss lika elpot ar pilnu krūti. Pati saule salija dzīslās, atstarodamās no baltajiem marmora pauguriem, kas nelielā augstumā grēdām spraucās laukā no zemes.

Erīda nogūlās uz muguras, pievērsdama debesīm sapņaini zilās acis, un sacīja, ka nu viņa vairs nebrīnoties par to, ka Grieķijā ir tik daudz mākslinieku, skaistu sieviešu un kāpēc visi cilvēki, ko viņa sastop, ir skaistuma cienītāji. Šejienes daba — mirdzoša un spirdzinoša skaidri izteiktu formu pasaule, kas rosina uz domām, vārdiem un darbiem. Turklāt šī sausā un klinšainā krastmala, kur maz ūdens, nebūt neveicināja vieglu dzīvi, te bija nepieciešami nemitīgi pūliņi, prasmīga zemes kopšana un drosmīgi jūrasbraucieni. Dzīve cilvēkus nelutināja, tomēr neatņēma tiem arī visu laiku pārtikas sagādāšanai un aizsardzībai no stihiskām nelaimēm. Ja vien nebūtu ļaunuma, karu un mūžīgo verdzības draudu… Pat tik skaistā oikumenes novadā cilvēki nebija spējuši radīt dzīvi, kurā valdītu dievišķīgs miers un gudrība.

Erīda apgriezās uz vēdera un, pievērsusi skatienu tālajiem mežiem vai jūras zilajam spožumam, domāja par neskaitāmajiem vergiem, kas bija radījuši šo skaistumu — lieliskos baltos tempļus, portikus, kolonnas un kāpnes, krastmalas un viļņlaužus. Ko dod šis skaistums? Vai tās dara maigāku cilvēka dabu, vai mazina varmācību un cietsirdību, vai rada vairāk Taīdai un Līsipam līdzīgu cilvēku — taisnīgu un cilvēcisku? Kurp virzās dzīve? Neviens to nezina, bet saņemt atbildi uz šo jautājumu — tas nozīmē izprast, kam pretī dodas Grieķija, Ēģipte un citas zemes. Labākai dzīvei, plauksmei un taisnīgumam vai cietsirdībai un bojāejai?

Pavisam citādām domām bija nodevusies Taīda. Pirmo reizi daudzu gadu laikā brīva no augstā stāvokļa uzliktajiem pienākumiem un nastām, kļuvusi vienaldzīga pret to, kā cilvēki par viņu jūsmo, nebūdama vairs spiesta pastāvīgi vingrināties tāliem pārgājieniem, atēniete nodevās apcerei, uz ko tai vienmēr bija nesies prāts. Apkārtnē viss bija tuvs un pazīstams. Pats ķermenis uzsūca sevī debesu dzirkstošo gaišumu un zilgmi, zemes smaržas un sauso siltumu, bet reizēm arī jūras skarbo zilumu.

Taīdai gribējās tā nodzīvot gadiem ilgi — neatkarīgai no citiem, nevienam nejūtoties pateicību parādā. Taču pagāja vasara, beidzās lietainā un vējainā ziema, gar ceļiem un takām atkal līgojās asfodelu baltie puduri. Un atēnietes dzīvais prāts un spēcīgais ķermenis tiecās pēc darbošanās, pēc jauniem iespaidiem un varbūt — mīlestības.

Beidzās simt septiņpadsmitā olimpiāde, un Taīda pirmoreiz visā pilnībā izjuta likteņa nepielūdzamību, nenovēršamību un negrozāmību. Viņas Ēģiptes spogulis sāka rādīt sudraba pavedienus biezajos matos, kas bija melni kā nakts. Un uz miesas, kas bija tik gluda kā pulēta Efesas skulptūra, Taīda pamanīja pirmās krunciņas tur, kur to senāk nebija un kur tām nevajadzēja būt. Pat viņas nemainīgi jaunais ķermenis padevās visu sev līdzi aiznesošā laika varai! Atēniete nekad nebija varējusi iedomāties, cik sāpīgi viņu ievainos šis atklājums. Viņa nolika spoguli pie malas un nobēga lauru biezoknī, lai vientulībā paskumdinātos un samierinātos ar nenovēršamo.

Te viņu uzmeklēja Erīda, lai nodotu steidzamu vēstuli no Ptolemaja. Jā, viss bija noticis tieši tā, kā jau Babilonā bija paredzējusi Taīda, izskaidrodama Erīdai valdnieku bērnu nedrošo likteni!

Kasandrs bija saņēmis ciet Aleksandra māti Olimpiādu un apvainoja viņu kādā sazvērestībā, bija sagrābis Aleksandra atraitni Roksanu un dievišķā karavadoņa divpadsmitgadīgo dēlu, Maķedonijas, Grieķijas un Āzijas troņmantnieku Aleksandru IV. Nežēlīgais tirāns pavēlējis ar akmeņiem nomētāt dižā valdnieka māti, bijušo Pellas virspriesteriem, un nogalināt viņa atraitni un dēlu. Karavīri nebija uzdrīkstējušies pacelt roku pret Aleksandra miesu un asinīm. Tad Kasandrs sasējis kopā dēlu un māti un pats abus noslīcinājis. Visa Grieķija, visi dzīvi palikušie Aleksandra diadohi un karavīri bija sašutuši par nejēdzīgajām ļaundarībām. Bet, kā jau tas parasti notiek, ļaundaris palika nesodīts. Neviens no tiem, kuru rokās bija vara un militārais spēks, nepacēla ieroci pret Kasandru. Viņa ļaundarības neierobežojās ar Aleksandra asinsradinieku nogalināšanu vien. Maķedonijas tirāns pastrādāja vēl daudz citu nežēlīgu darbu.

Erīda rūgti nožēloja, ka viņa nav starp Kasandram tuvajiem cilvēkiem un nedzīvo Maķedonijā. Viņa tirānu nevilcinoties nogalinātu, tomēr viņa nešaubījās, ka dievi ļaundari sodīs. Un viņas pareģojums par Kasandra drīzo nāvi piepildījās. Ziņa par neģēlīgo ļaundarību Taīdā izraisīja spēcīgu garīgo krīzi, varbūt tāpēc, ka tā sakrita ar aizejošās jaunības apjausmu. Tagad Erīda izklaidēja viņu: veda uz slepenām sieviešu dejām mēness gaismā par godu Hekatei, kopā ar viņu vāca krāsvielas austrumos no Zelta Līča, kur kalnos zemes virspusē iznāca zaļi un zili, apbrīnojami spilgti un tīri malahīta un azurīta dzīslojumi.

Rudenī Taīda pati nosprieda, ka ir pārāk ilgi nodzīvojusi lauku vientulībā, un posās uz Pafu. Rosīgā pilsēta — vara, ciedru koka un īpašas, lampu daktīm domātas, nekādā ugunī nedegošas šķiedras tirdzniecības centrs — bija visā pasaulē slavena ar Afrodītes Anadiomenes templi. Te, netālu no Pafas, dieviete bija piedzimusi no jūras putām un zvaigžņu gaismas, kālab ari tai dota iesauka Pafija vai Kiprīda (Kipriete).

Svētais ceļš no tempļa veda uz jūras krasta joslu, kas ar sienu bija nošķirta no ostas. Deviņas marmora kolonnas par godu Afrodītes deviņiem tituliem ieskāva vaļēju krastmalas portiku no tumša, blīva akmens kubveida bluķiem, kas bija atvesti no Trejgalotņu Olimpa. Divi pakāpieni veda uz ūdens pārklātu laukumiņu, ko sedza tā paša akmens plātnes. No jūras vēlās dzidri zaļi viļņi, tie izšķīda uz sēkļa, un garas baltu putu strēles dīvainos līkločos griezās pār laukumiņa gludo virsmu. Šajos līkločos dievietes priesterienes mēģināja izlasīt pravietojuma zīmes, jo, pēc ļoti senām leģendām, tieši te no jūras putām izkāpusi zeltkāje Afrodīte, dievu un cilvēku iepriecinājums.

Salas skaistules — dižciltīgas sievietes, hetēras, zemkopju un ganu meitas — te peldējās pēc lūgšanām templī, ticēdamas, ka dieviete piešķirs tām daļiņu sava neatvairāmā pievilcības spēka. Nedēļas piektajā — Afrodītei veltītajā dienā te salasījās kopā ziņkārie līgavu meklētāji, mākslinieki ar zīmēšanas piederumiem, jūrnieki no kuģiem, kas ostā ienāca no visām Grieķijas salām, no Feniķijas, Jonijas, Ēģiptes, Sicīlijas un pat no Kartāgas.

Pec nelielas šaubīšanas arī Taīda nolēma izpildīt rituālu. Erīda, kritiski aplūkojusi draudzeni, apgalvoja, ka viņa ir pietiekami glīta, lai peldētos dienā. Taīda tomēr devās peldēties nakti, stundu pirms pusnakts, laikā, kas veltīts Erotam. Pilns mēness spīdēja pār ūdeni uz pirmā pakāpiena, kur tas bija tikai līdz ceļiem, kad abas draudzenes, templī ziedojušas bezasiņu upuri, iebrida jūrā.